16.03.2017.
Ar godbijību atcerēties Latvijas dizaina visu laiku augstāko sasniegumu – Minox fotokameru – protams, ir mūsu goda pienākums. Lai arī šī foto tehnoloģija jau krietnu laiku kā izsīkusi un nav vairs nekādi aktuāla, pilnībā piekāpjoties digitālajam triumfam. Bet reiz Latvijā kaldinātais teju somu Nokia līdzīgais fenomenālais veiksmes stāsts ir šāds:
Tā bija vesela dizaina epopeja Latvijas pirmās brīvvalsts laikā. Iesākumā bija baltvācu izgudrotājs Valters Caps (Walter Zapp). Dzimis Rīgā 1905. gada 4. septembrī tirgotāju ģimenē. Valtera tēvs Kārlis gan bija britu pavalstnieks. Bet māte Emīlija Antonija Ida Burhards – tīra baltvāciete. Pērnā gadsimta divdesmito gadu sākumā Capu ģimene pārcēlās uz Tallinu, un Valters tur nodzīvoja līdz pat 1936. gadam. Taču mācekļa gaitas viņš uzsāka jau Rīgā kādā grāmatu spiestuvē, mācoties litogrāfijas tehniku. Savukārt Tallinā puisis apguva graviera prasmes un iesaistījās zeļļa darbos Valtera Lemberga fotodarbnīcā. Tā skaitījās labākā visā Tallinā. Tieši tajā laikā – 1922. gadā Vlateram Capam radās ideja par viegli pārnēsājamas submini-fotokameras izveidi. Koncepcija brieda veselus desmit gadus, iekams 1932. gadā Valters Caps kopā ar Rihardu Jirgenu, konstruktora finansētāju, nodibināja nelielu kopuzņēmumu. Viņiem pievienojās arī kopīgais draugs Nikolajs “Nixi” Nīlanders. Tur šo komandu papildināja optiķis Karls Induss un mehāniķis Hanss Epners. 1934. gadā Minoxa ideja iemiesojās nelielā koka modelī, kur tika noformulēts fotoaparāta ārējais veidols un gabarīti. Jāteic, kameras streamline dizains nav morāli novecojis pat šodien. Tajā valda pārlaicīga vienkāršība un absolūta funkcijas loģika. Jau 1936. gadā tapa pirmais un vienīgais ar rokām izgatavots un pilnvērtīgi strādājošs Minox kameras prototips. Tieši šie fakti ir pamatā tam, ka arī Igaunijā Minoxu visai pamatoti uzskata par savu nacionālo lepnumu. Tas, piemēram, tika atzīmēts ar īpašu Eesti Post pastmarkas laidienu. Taču pirmskara 30. gados Igaunijas rūpniecība acīmredzot vēl nebija gatava šādu smalkmehānikas darinājumu tiražēt industriāli. Tālab Valters Caps sāka piedāvāt unikālo produktu izgatavošanai citās valstīs. Tai skaitā arī Vācijā – slavenajai firmai AGFA. Taču tālajās ārvalstīs šo piedāvājumu šķiet uztvēra kā joku un pat neatbildēja. Tā sakot – uzvarēja lepnības sindroms.
Latvijā ražotais Minox (1937- 1942)
Tad Capa komandai izdevās sazināties ar VEF Igaunijas pārstāvi, kurš savukārt noorganizēja tikšanos ar toreizējo VEF direktoru Teodoru Vītolu. Rīgā ieradās pats Valters Caps un lepni demonstrēja Minoxa prototipu (Ur-Minox). Tika parādīti arī ar Ur-Minoxu uzņemti fotonegatīvi. Tas pārliecināja. Tā lieta patiesi darbojas! Pretēji visādiem uzpūtīgiem rietumniekiem viedais Teodors Vītols uzreiz saprata, kas še par zelta āderi uzradusies. Saprata viņš arī to, ka pretenzijas šādas tehnikas izgatavošanā saistītas ar milzīgiem riskiem, jo VEF'am smalkmehānikā nebija nekādas pieredzes. Taču Teodors Vītols bija tālredzīgs un uzņēmīgs vīrs un labi zināja, ka varēs paļauties uz saviem augsti kvalificētajiem latviešu inženieriem, tehniķiem un strādniekiem. Pozitīvais lēmums tika pieņemts teju zibenīgi, un ražošanas līgumu ar Valteru Capu noslēdza 1936. gada 6. oktobrī. Paradoksālā kārtā nu bija atmodušies arī AGFAs gudrinieki, un tieši 6. oktobrī pienāca viņu sūtītā telegramma, ka esot izsvēruši visus par un pret, un tagad nu būtu gatavi ķerties pie Minoxa ražošanas. Nu arī viņiem nācās izbaudīt lepnu atteikumu. Vilciens bija aizgājis...
Bet Valters Caps atkal atgriezās uz dzīvi dzimtajā Rīgā. Še nu sākās intensīvs darbs kopā ar latviešu konstruktoriem un inženieriem. Itin īsā laikā tika izveidota visa mini-fotokameras VEF Minox rūpnieciskās ražošanas procesa ķēde. Un VEF pieteica 66 patentus uz VEF Minox konstrukciju vismaz 18 valstīs. Pirmā pasaules mazāko un vieglāko fotokameru VEF Minox sērija dienas gaismu ieraudzīja jau 1937. gadā. Savukārt īstu masveida ražošanu VEFs uzsāka 1938. gada 12. aprīlī. Jaunās kameras parametri bija neiedomājami un nekad nepieredzēti: gabarītizmēri - 17×27×80 mm; fokusa diapazons no 20 cm līdz bezgalībai; masa – 125 g; filmas izmērs – 9,5 mm; negatīvs – 8 x 11 mm.
Pavisam kopā tika uzražotas 17 000 VEF Minox fotokameras ar tājās iegravētu uzrakstu Made in Latvia. Bet pasaulē ar šo patentu izlatījās vēl 3 600 000 Minoxu.
Minox minikameru plaši reklamēja ASV un daudzās Eiropas valstīs. Tā sīvi konkurēja ar populārajiem 35 mm fotoaparātiem, kurus tolaik arī uzskatīja par “miniatūriem”. Tomēr Minox ierindojās smalku un dārgu luksuspreču kategorijā. Kā labākie Šveices pulksteņi. Minoxa mazos izmērus un makro-fokusa funkciju augstu novērtēja arī dažādu valstu spiegošanas speci. Un kamera īpaši labi kalpoja tiem Otrajā pasaules karā. Tā, piemēram, 1942. gadā amerikāņu Office of Strategic Services iegādājās veselus 25 Minox eksemplārus. Bet vēlākos Minox modeļus pasaules izlūkdienesti itin priecīgi lietoja līdz pat 80. gadiem.
VEF Minox buklets
Klasiskos Minox fotoaparātus sērijveidā ražot pārtrauca 1942. gadā. VEF Minox iekārtas un materiālus vācu okupācijas vara izveda uz Vāciju. Šis VEFa produkts nacistu varas vīriem tā iepatikās, ka pats reihsmaršals Hermanis Gērings deva rīkojumu visiem ar Bruņinieku krustu apbalvotajiem pie ordeņa vēl papildus pievienot dāvaniņu – kastīti ar VEF Minox kameru. Izmantojot nolaupītās daļas, Minox fotoaparātus nelielos daudzumos vēl ražoja Vācijā līdz pat 1943. gadam. Pēc 2. Pasaules kara Minox kameru vācieši nedaudz pārdizainēja un 1948. gadā sāka atjaunota modeļa ražošanu. Te līdzēja arī pērnais vēsturiskais pavērsiens – III Reiha vadonis Hitlers 1939. gadā paaicināja visus citzemju tautvāciešus atgriezties Fāterlandē. Pamudinājums attiecās arī uz baltvācieti Valteru Capu. Runāts – darīts un lielais “latvju” izgudrotājs 1941. gadā pārcēlās uz dzīvi Vācijā. Berlīnē inženieris no 1941. - 1945. gadam – tātad visu kara laiku darbojās slavenajā AEG firmā, kur izgudroja un attīstīja elektronisko mikroskopu. Taču jau 1945. gadā – tūdaļ pēckara apstākļos Valters Caps kopā ar savu pirmo Tallinas laiku kompanjonu Rihardu Jirgenu izveidoja firmu Minox GmbH, kas atradās Rietumvācijā, Essenes pavalsts pilsētā Veclarā. Šī firma pastāv šobaltdien, kaut tās dibinātāji jau sen apmiruši. Bet tolaik viņi ražoja dažādas Minox modifikācijas līdz pat gauži nesenajam 2012. gadam. Kad filmu kameru ražošanai zuda jēga. Valtera Capa pēdējais 90. gadu sākumā patentētais izgudrojums bija Minox T8 kabatas teleskops.
Valteram Capam šāds izgudrojums potenciāli varēja atnest miljonus. Bet liktenis par izgudrotāju nedaudz pasmējās un atvēlēja viņam tikai pieticīgu vecuma pensiju, ko izmaksāja Minoxus ražojošā vācu firma. Vecie kompanjoni Valteru Capu itin ātri “atšuva” no ienesīgā biznesa, un meistars pārcēlās uz dzīvi Šveicē. Bet jauno milleniumu dižais izgudrotājs - autodidakts sagaidīja 2001. g., viesojoties Latvijā. Tur akadēmiķis Jānis Stradiņš viņam svinīgi piešķīra Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktora nosaukumu. Bet savukārt Igaunija apbalvoja ar Terra Mariana ordeņa krustu. Valters Caps nomira 97 gadu vecumā. Tas notika Šveicē, Binningenā pie Bāzeles 2003. gada 17. jūlijā. Tā arī nepaspējot realizēt sapni – nosvinēt simtgadi Latvijā.
Visas Minox kameras epopejas kontekstā derētu atcerēties arī dažas amizantas padomjlaiku epizodes. Kādu laiku klīda pastāsts, ka uz Minoxu ražošanu pēc kara bija sataisījušies arī padomieši. No Maskavas atbraukusī priekšniecība vēl atlikušajiem vecā kaluma VEF'a inženieriem taujājusi, kas še būtu darāms, lai smalkās kameras ražošanu varētu atsākt. Tie, protams, jau apzinājās padomju “zirdziskās” tehnoloģijas un klibās organizatoriskās iespējas. Minoxa veterāni, mirkli pakasījuši pakaušus, atbildēja, ka visu varētu viegli uzsākt, vienīgi minikameras izmēru milimetrus vajadzētu pārlikt uz centimetriem. Viņi gan ne vārda neteica par VEF telpās ierīkoto slēpni, kur bija saglabāti VEF Minox visu elementu komplekti. Tas tika atklāts tikai atjaunotajā Latvijā. Un tagad vērojams VEF muzejā un Latvijas foto muzejā.
Ne mazāk kuriozi bija arī visādi citādi nopelniem bagātā VEF radioaparātu dizainera Ādolfa Irbīša neizprotamie centieni uzdot Minox autorību kā savu. Jo padomju gados patiesi varēja rasties šāda ilūzija, ka informācija par īsto kameras izgudrotāju nekad neuzpeldēs. Šķiet, godkāres dēmons, še testējot cilvēciskās vājības, bija ņēmis virsroku, un tāpat jau visādi godalgotais dizaina Meistars šo sevis izdomāto “nopelnu” tik cītīgi kultivēja un izplatīja, ka tas mīts paguva iegulties jau itin daudzās publikācijās. Patiesībā Ādolfs Irbīte tolaik bijis tikai VEF reklāmas biroja vadītājs un Minoxa reklamēšanas procesa dalībnieks. Diemžēl vieglprātīgāki, bet nezinošāki dizaina interesenti uz šīs “preses pīles” vai “banānmizas” dažkārt slaidi paklūp un sāk dižoties ar šādu it kā totāli latviska dizaina sasniegumu.
Lai tur kā, šajā izgudrojumā vienojās vācu smadzeņu spēks, kas reiz dāsni uzdīga igauņu un latvju kultūraugsnē un mijiedarbē ar to.
Raksta autors: Jānis Borgs
Attēls: Kristīne Markus