17.08.2016.

Šovasar FOLD uzmanību piesaistīja Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas kvalifikācijas darbu fotogrāfijas ar pārliecinošiem jauno dizaineru pieteikumiem, kas intriģēja tos aplūkot klātienē. K. Valdemāra ielas tālākajā galā bez skaļiem plakātiem vēl šonedēļ, līdz 20. augustam, apmeklētājus klusi gaida izstāde «Ceļā».

Viena no tradīcijām bagātākajām mākslas un dizaina mācību iestādēm Latvijā piedzīvojusi kārtējo nosaukuma maiņu un kopš pērnā rudens dēvējama par Profesionālās izglītības kompetences centru «Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola» (PIKC RDVM). Lai saņemtu šo statusu, tai jāatbilst virknei kritēriju, kas saistīti ar studējošo skaitu, sekmju rādītājiem, piekļuvi jaunākajām tehnoloģijām un izglītības materiāliem, sadarbību ar darba devējiem un citiem noteikumiem, kas jaunajiem dizaineriem garantētu ne tikai kvalitatīvu izglītību, bet arī profesionālās izaugsmes iespējas pēc skolas absolvēšanas. Tomēr Ministru kabineta noteikumos atrunāto prasību apskatīšana ir visai formāla un attālināta pieeja studiju darba novērtēšanai. Krietni aizraujošāk ir mācību gados sastrādāto aplūkot izstādē, kas ir nopietns atskaites punkts skolas, pedagogu un studentu radošajā darbā. Kvalifikācijas darbam jābūt labākajai idejai, labākajam dizaina darbam, kādu, skolu beidzot, var piedāvāt tās absolvents.

Kopš 1950. gadu nogalē līdz ar jaunu mācībspēku, tostarp Imanta Žūriņa, Martas Staņas, Georga Barkāna, ierašanos dekoratīvismu un pseidotautiskus amatniecības izstrādājumus skolā nomainīja funkcionālisma idejas, tās uzņemtais kurss tīru, racionālu formu virzienā nav mainījies. Izsmeļošajā Brigitas Sturmes grāmatā «Mūs pazina kā lietišķos» citēts skolas pedagogs, vēlāk direktors, Žūriņš, kura galvenais mērķis, pārņemot skolas vadību, bijis, «lai bērnos ieaug laba kārtība un gaume». Tieši viņš aktīvi iestājās par dizainu kā praktiski nepieciešamu cilvēka dzīves sastāvdaļu, sakot, ka «nekas dekoratīvs nav tik vērtīgs, lai to neizmestu pa logu».

1960. gados Latvijas mākslas izglītībā nebūt ne viegli ienākušās Bauhaus, modernisma un skandināvu dizaina idejas lielā mērā noteikušas skolas turpmāko attīstību līdz pat mūsdienām. Arī no neseniem absolventiem dzirdēts, ka «izbraukt» cauri ar ārišķīgiem darinājumiem PIKC RDMV nav iespējams, jo konkurence vidusskolēnu vidū ir liela, un pasniedzēji — kritiski. ««Lietišķie» laikā, kad tur vēl bija pasniedzējs Imants Žūriņš, bija manas dzīves lielākā veiksme. Visām manām zināšanām un prasmēm pamats bija skola. Tur valdīja pelēko un zemes toņu harmonija, formas skaidrība un pedantiska precizitāte. Lielā cieņā bija izcilie somu dizaineri ar Alvaru Alto priekšgalā,» pavisam nesen sarunā ar FOLD atzina dizaineris un kokmākslinieks Jānis Straupe. Žūriņa un viņa komandas lomu intervijā vēl šī gada sākumā uzsvēra arī viens no pārmaiņu lieciniekiem un virzītājiem profesors Tālivaldis Gaumigs norādot, ka «ar apbrīnojamu mērķtiecību Žūriņš pagrieza to skolu citā virzienā, un viņa roku jūt vēl līdz šim laikam.»

Laiks uz vietas nestāv, mainījusies skolas vadība, pasniedzēji un studenti. Tomēr, karstā vasaras dienā meklējot patvērumu vēsajās skolas telpās, abu meistaru teiktais par sevi atkal atgādina. Lai cik daudzveidīgi sākumā šķistu izstādītie darbi, tos pārliecinoši vieno skaidra forma un funkcionalitāte. Autori acīmredzami apzinājušies, ka dizains nav tikai estētisks fenomens — tas ieņem krietni nozīmīgāku lomu cilvēka dzīvē, sniedz pievienoto vērtību ražošanā un kalpo kvalitatīvas dzīves vides radīšanai. Pievēršoties pēdējam, liela daļa darbu radīti, domājot par PIKC RDMV labiekārtošanu vai risinājumiem studenta ikdienas uzlabošanai. Piemēram, Elīna Upeļņika savā kvalifikācijas darbā piedāvā lakonisku pie sienas stiprināmu galdu — virsma, kas pielāgojama darbam gan sēdus, gan stāvus, pilda arī dokumentu, burtnīcu un kancelejas piederumu uzglabāšanas funkciju. Karīna Suraja, otrreizējai pārstrādei izmantojot reklāmas baneri, radījusi praktiskas «Eko mapes» tiem, kuriem jāpārnēsā dažādu formātu lapas, lineāli, rakstāmrīki un portatīvais dators. Savukārt Elva Livčāne, iespējams, domājot par savām vai kursabiedru vajadzībām tuvākajā nākotnē, radījusi darba apģērbu Latvijas Mākslas akadēmijas studentam — priekšautu ar dažāda izmēra kabatām.

Elīna Upeļņika — «Studenta darbavieta», koka izstrādājumu dizains

Laura Griķe — žurnālu eksponēšanas stends skolas bibliotēkā, Laine Vīgube — pakaramais «Vasa». Visi foto — Kristīne Markus

Vairāki studenti meklējuši risinājumu apģērbu uzglabāšanai, starp kuriem izceļas Laines Vīgubes pakaramais «Vasa», kura nosaukums nav aizgūts no slavenā zviedru karakuģa, bet gan koku galotņu ritmiem pašmāju mežos. To veido vairākas tērauda detaļas, kuras transformējamas tā, lai pēc vajadzības varētu izmantot gan āķīšus, gan pleciņu pakaramos.
Eleganti un praktiski, radīti ar pietāti pret tradīcijām, ir keramikas izstrādājumu dizaina programmas absolventu darbi, kuru vidū ir gan gaismas ķermeņi, gan svečturi un trauki virtuvei. Ādas izstrādājumu vidū neredzēt tradicionālos galantērijas priekšmetus, vāciņus pasēm un grāmatām. To vietā nākušas daudzfunkcionālas somas un spilgti, līdz smalkākajai detaļai nostrādāti apavi.

Izstādē nekas neliecina par paviršību vai pēdējās nakts steigu. Gandrīz nekas, jo kļūdas pavīd darbus pavadošajos tekstos. Lai gan šeit iederētos teiciens par to, ka «darbi runā skaļāk par vārdiem», izstādei kā skolas vizītkartei pietrūkst nedaudz izvērstākas anotācijas. Nešaubos, ka īss, bet saistošs stāstījums, kas iepazīstinātu ar gada veiksmēm, absolventiem un izstādes tēmu, nestu vairāk laba nekā ļauna.
«Ceļā» nepārsteidz ar īpaši izceļamu oriģinalitāti vai inovācijām — liela daļa eksponātu šķiet gana pazīstami. Trauki labi iederētos «Ikea» kataloga lappusēs, bet askētiskās mēbeles pirmajā acu uzmetienā tikpat labi varētu būt nākušas no pašmāju mēbeļu ražotāja «Mint» kolekcijas. Šo asociāciju mērķis gan nav norādīt uz trūkumiem, tieši pretēji — izcelt studentu radīto produktu konkurētspēju. Tāpat varētu prātot, cik liela loma rezultāta sasniegšanā bijusi pasniedzējiem, kuru vārdi norādīti anotācijās. Taču, pirms kļūt aizdomu pilniem vai kritiskiem, jāatceras, ka iztirzājam nevis augstskolas, bet gan vidusskolas absolventu pašu radītus darbus, kuru kopējais līmenis, uzdrīkstēšos apgalvot, nav salīdzināms ar to, kādu piedāvā, piemēram, vidusmēra vispārizglītojošas skolas audzēkņa zinātniski pētnieciskais darbs.

Teksts: Veronika Viļuma

Avots: FOLD