No Rīgas mikrorajoniem pie japāņu danchi

27.09.2025.

Elīza Māra

Uz rezidenci Japānā es devos EXPO Osaka Kansai 2025 Eiropas Savienības paviljona ietvaros, un, lai stiprinātu saites starp Latviju un Japānu, savā pieteikumā piedāvāju to skatīt caur mājokļiem.

Kas ir danchi? Danchi ir ēkas un apkaimes Japānā, kas celtas pēc Otrā pasaules kara, lai nodrošinātu mājvietas pēc iespējas vairāk iedzīvotājiem. Tatyana Knoroz tos dēvē par lielāko pēckara mājokļu eksperimentu savā grāmatā Dissecting the danchi, kas manā izpētē līdz šim bijis svarīgākais teorētiskais avots. Kruščovkas un danchi vieno laika periods, kurā tās celtas, modernisma ideāli, standartizācija un to kompaktais izmērs – abos gadījumos ēkas ir maksimums piecus stāvus augstas, lai noturētu būvēšanas izmaksas zemas, neizbūvējot liftu. Galvenās atšķirības ir gan kulturālas, gan arī ģeogrāfiskas – danchi dzīvokļu dzīvojamā platība tika rēķināta, ņemot vērā tatami paklājus, kas tradicionāli Japānā bijuši gan kā grīdas segums, gan kā guļvieta. Viena paklāja izmērs bija vidēji 1769 × 880 mm, un plānojumā pārsvarā bija istabas 3, 4, 4,5 vai 6 tatami paklāju izmērā. Tāpat Japānas klimats ir ļoti mitrs gan vasarā, gan ziemā, kas dzīvošanu betona danchi ļoti apgrūtina – uz sienām rodas kondensāts, kas ietekmē to pašu tatami paklāju un futona gultu lietošanu: tie regulāri jāvēdina, lai neieviestos pelējums.

Jau laikus pie manis bija nonācis ieteikums sazināties ar beļģu arhitektu Manuelu Tarditu no arhitektu studijas Mikan. Viņi ir izdevuši grāmatu ar idejām, kā danchi ēkas uzlabot un uzfrišināt ar dažādām gan vienkāršām, gan arī visai avangardiskām idejām, un man bija iespēja ar viņu arī satikties un parunāties. Viņš burtiski man bija sagatavojis lekciju par danchi no arhitektūras skatu punkta, bet, kad savu stāstāmo bija izstāstījis, es tomēr viņam pajautāju – kāds ir iemesls, kāpēc viņš pievērsās tieši šai arhitektūrai? Un viņa atbilde bija pavisam vienkārša – jo kādreiz arī viņš ar sievu un bērniem dzīvoja danchi. Šis ir svarīgs aspekts danchi specifikā – dzīvokļi speciāli bija mazi, paredzēti mazām mājsaimniecībām. Galvenais mērķis danchi bija dot pagaidu mājokļus par pieejamām cenām, kamēr iedzīvotājs iekrāj savam privātīpašumam. Līdz ar to mazā dzīvojamā platība bija apzināta dizaina izvēle – fiziski vairāk par trim cilvēkiem 60 kvadrātmetros nav komfortabli dzīvot pat japāņiem, kas pieraduši pie šaurākām telpām nekā mēs Latvijā. Diemžēl danchi lielākā problēma ir strauji novecojošie iedzīvotāji, kas tur dzīvoja pagaidu periodu, lai tiktu pie sava mājokļa, bet deviņdesmitajos, atnākot finanšu krīzei, “iesprūda” mazajos dzīvoklīšos. Manuela motivācija ķerties pie danchi ļoti rezonēja ar mani, jo visai burtiski esmu pie tā nonākusi pa to pašu ceļu – izjūtot uz savas ādas.

Interesants fenomens Japānā, ko man minēja Manuels, bija, ka visvairāk Japānas ekonomiku stiprina tieši celtniecība. To apvienojot ar zemestrīcēm, ko paredz tās klimats, rodas situācija, ka ēku drošības standarti tiek pārskatīti ļoti bieži, un tas arī ir biežākais iemesls, kāpēc ēkas tiek jauktas nost. Tieši danchi gadījumā tās tiek norakstītas kā “nedrošas” (kas ne vienmēr ir taisnība, bet neviens neies strīdēties par drošību) un nodemolētas, bet to vietā tiek uzcelta ļoti līdzīga projekta ēka ar modernāku apdari un patīkamāku labiekārtojumu. Danchi koncepts dzīvo tālāk – tikai ar svaigu seju un jaunu identitāti.

Tieši identitātes jautājumi atklājās interviju procesā, ko veicu Tama New Town danchi. Man bija līdzi tulce, un mēs devāmies uz apkaimes iepirkšanās centru, kur uzmeklējām jaunās māmiņas. Jaunās māmiņas – tāpēc, ka tas ir diezgan tiešs analogs manam dzīvesstilam pēdējos divus gadus, un tomēr iezīmē arī konkrētu dzīves stilu un vajadzības, ar kurām man būtu vieglāk izprast paustos viedokļus. Puse no uzrunātajām mammām tomēr dzīvoja jaunajos projektos, nevis danchi, bet, par pārsteigumu, jaunie projekti šeit tautas valodā tiek saukti par manshon – no angļu valodas mansion. Izrādās, tas ir tāpēc, ka pēc kara japāņu valodā tika vairāk ieviesti vārdi no angļu valodas ar semantisku nobīdi. Ja mansion angliski nozīmēja lielu, glaunu rezidenci, tad japāņu attīstītāji šo sāka izmantot moderniem, augstas kvalitātes dzīvokļiem, kas, kontrastējot ar vecajiem projektiem, tiešām bija glauni. Turklāt kopš Otrā pasaules kara Japānā ir arvien lielāka tendence vesternizēties, bet tieši manshon gadījumā tas nav par kopīgiem vai atsevišķiem mājokļiem, bet par kvalitāti un imidžu.

Bet tiklīdz viens kļūst moderns un glauns, otrs pret savu gribu paliek novecojis un neaktuāls, tomēr tur vēl ir vieta nostaļģijai. Viena no mammām stāstīja, ka agrāk, kad pirmais bērns bija divus gadus vecs un otrs vēl tikai tika gaidīts, viņi dzīvoja danchi. Apakšējie kaimiņi sūdzējās, ka divgadnieks ir par skaļu, tāpēc viņi samainīja dzīvokļus un pārvācās uz blakus kāpņutelpu pirmajā stāvā, bet virs viņiem ievācās ģimene ar maziem bērniem. Izrādās, ka vēl augstāk dzīvojošie pensionāri biežāk sāka vest mazbērnus, un laika gaitā viņiem izveidojās visai ciešas attiecības mazo bērnu dēļ. Lai arī tagad viņi jau pāris gadus dzīvo privātmājā, viņa tomēr vēl uztur kontaktu ar kaimiņiem un uz to laiku atskatās ar patīkamām atmiņām.

Protams, šo visu izpēti es nevaru salikt vienā rakstā, kaut gan man ļoti gribētos. Bet tādi galvenie secinājumi, redzot divus danchi un pazīstot Mežciemu, Juglu un Imantu, noteikti ir: zemās mājas atmaksājās – tie rajoni ir mīlīgāki, kā arī danchi netiek celti tādā blīvumā kā mikrorajoni. Tiem gandrīz vienmēr būs kāpņutelpa uz ziemeļiem un balkoni uz dienvidiem. Tama New Town danchi man ļoti iepatikās, jo tomēr ir labiekārtoti pagalmi – nekas ekstravagants, dažādi koki un krūmi, lapas sagrābtas, zāle nopļauta un dzīvžogs. Dzīvžogs vispār bija baigi labs, jo tas aug tieši pie stāvvietas un aizsedz skatu no pretējās mājas. Tik vienkāršs risinājums, bet efekts nozīmīgs.

Un tomēr – par to kopīgo. Ir ļoti atsvaidzinoši “izzūmot” no ikdienas lokālā tuvplāna un nonākt pie secinājuma, ka mēs neesam īpaši ar problēmām, ar kurām sastopamies tepat Rīgā. Ēkas kvalitāte un plānojums vairs neatbilst mūsdienu prasībām, plānās sienas paredz saspringtas kaimiņu attiecības, un arī kopīgie lēmumi par ēkas uzturēšanu ne vienmēr nāk viegli. Ko varu secināt – pēckara mājokļi gan Latvijā, gan Japānā ir patiesi interesants fenomens, ko studēt un novērot, kā tie dzīvos tālāk. Bet tomēr – ne jau arhitektūra vienmēr ir pie vainas. Šie mājokļi reprezentē laiku un dzīvi, kuras vairs nav, un tā var arī traucēt; jāatrod, kā ar to sadzīvot. Šis laikam ir tas moments, kad jācitē Rainis:“pastāvēs, kas pārmainīsies”, visai pragmatiskā un burtiskā rakursā – ja par ēku nerūpējas, tā vienkārši tuvojas sabrukšanai. Un es ļoti ceru ieraudzīt nākotnē mikrorajonu renesansi un ceru būt daļa no tās.

“Artisanal Intelligence” rezidenču programmu īsteno nevalstiskā organizācija KNOTTO sadarbībā ar Eiropas Savienības paviljonu EXPO Osaka 2025. Dalību residences programmā finansiāli atbalsta Eiropas Savienība un Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra.