Intervija ar dizaineru Artūru Analtu

Artūrs Analts uzskata, ka par profesionālu dizaineru izaudzis un izveidojies Londonā. 2013. gadā Artūrs Analts kopā ar Rūdolfu Strēli nodibināja starpdisciplināru dizaina studiju Variant Studio.

“Es maz guļu un daudz strādāju,” saka dizainers Artūrs Analts. Viņa veidotā ekspozīcija Matter to Matter septembrī pārstāvēs Latviju Londonas Dizaina biennālē. Zaļi tonēti stikla paneļi, kas lēnām noraso. Uz kondensāta klātās virsmas ikviens apmeklētājs ar pirkstu gluži kā uz nosvīduša loga stikla var uzrakstīt savu vēstījumu un vērot, kā tas lēnām izplūst un izdziest, lai dotu vietu jauniem uzrakstiem. Tik ēterisks un meditatīvs ir dizainera Artūra Analta piedāvājums Latvijas ekspozīcijai Matter to Matter, kas būs skatāma otrajā Londonas Dizaina biennālē. Tā notiks Somerseta namā no 4. līdz 23. septembrim. Biennālē piedalīsies četri desmiti valstu. Ekspozīcija Matter to Matter ir viens no Latvijas simtgades starptautiskās programmas pasākumiem. Artūra Analta veidotajā instalācijā būs izmantoti dabiskie materiāli (koks, ūdens) un atspoguļota dabas loma Latvijas kultūrā un ikdienā.

Tev bija ļoti veiksmīgs diplomdarbs, kad absolvēji Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolu, – metāla kāpnes Led Zeppelin. Vai vēlāk nebija grūti pārspēt pašam sevi?
Neesmu centies pārspēt sevi, taču esmu baidījies, vai nevar notikt tā, ka man kādu reizi beigsies idejas jauniem dizaina risinājumiem. Tagad esmu mierīgāks, jo apzinos, kā es strādāju, kā nonāku pie idejas un risinājuma.

Tu neslēp, ka esi ambiciozs.
Es teiktu, ka esmu enerģisks. Maz guļu un daudz strādāju. Mani uzlādē pats dizaina radīšanas process – darba sapulces, sarunas par dizainu un risinājumu meklējumi. Katram dizaineram ir savs darba ritms. Es strādāju ātri, taču tas nenozīmē paviršību.

Agrāk dizaineri bieži apgalvoja, ka viņu sapnis ir radīt tādus darbus, ko ražotu masveidā un lietotu miljoniem cilvēku, un ka viņu vārdi var arī nebūt minēti uz šo priekšmetu iepakojuma. Šķiet, ka tavai paaudzei šādi sapņi vairs nav raksturīgi.
Es tiešām nesapņoju radīt masveidā ražotus priekšmetus. Mūsdienās vispār ir vairākkārt jāpārdomā, vai kaut ko ir nepieciešams izgatavot miljonos eksemplāru. Mūsu laika tendence ir radīt tā sauktos craft produktus – ražot augstā kvalitātē un nelielā daudzumā vietējai sabiedrībai no vietējiem materiāliem, izmantojot lokālās tradīcijas.

Šādā biznesa modelī gan parasti ir pretruna – ja gribi nopelnīt, vietējais produkts ir jāpadara starptautiski konkurētspējīgs un saprotams.
Man liekas, ka problēma ir tāda, ka mēs nepērkam paši savus produktus.

Tu pērc latviešu kolēģu darbus?
Jā, es pērku ne tikai vietējos dizaina darbus, bet arī jauno latviešu mākslu, jo gribu atbalstīt savus draugus. Protams, mūsu izvēli nosaka pirktspēja, taču man liekas, ka mēs nepirktu vietējo dizainu arī tad, ja būtu turīgāki. Mēs neticam latviešu dizainam, un mums ārzemju zīmoli joprojām šķiet prestižāki.

Vai problēma nav arī fakts, ka latviešu dizaineri tirgū palaiž līdz galam neizstrādātus produktus?
Protams. Man šķiet, ka vispār lielākā daļa latviešu dizaina ir prototipu un eksperimentu stadijā. Jaunie dizaineri uztaisa diplomdarbu un tad mēģina to uzreiz pārdot. Dažas no šīm lietām nostrādā un gūst panākumus. Latvijā ir grūti runāt par rūpniecisko dizainu. Mēs te darbojamies kā amatnieki, kas paši izgatavo lietas, un tās var pārdot tikai dizaina galerijās. Tie parasti ir glīti priekšmeti, kas nav izcili funkcionāli un bieži vien nav arī ar īpaši oriģinālu ideju, bet mūsu dizaineriem ir laba stila izjūta. Mums kopumā patīk glītas lietas.

Vai skaistums ir būtisks mūsdienu dizainā?
Neparastas estētikas dizainu ir interesanti aplūkot dizaina nedēļās, bet ne ikdienā lietot. Ikdienā mēs gribam skaistu un ērtu dizainu.

Tu par aprasojošo sienu Latvijas ekspozīcijā Londonas Dizaina biennālē esi teicis, ka tā ir ne tikai dizaina objekts, bet arī mākslas darbs. Starp mākslu un dizainu vienmēr ir bijušas saspringtas attiecības.
Tāpēc, ka dizaineri rada pārāk dekoratīvus darbus, kas pretendē uz mākslas statusu. Es cenšos no tā izvairīties un vairāk strādāt konceptuālisma virzienā. Esmu arī Latvijas Bankas kolekcijas monētas Medus monēta autors. Tas ir interesants starpdisciplinārs projekts, kas uzdod jautājumu, vai kolekcijas monēta ir mākslas darbs vai dizaina priekšmets. Man šķiet, ka tā var pretendēt uz mākslas darba statusu.