Autors: Guntars Gritāns
Katrs izlaidums mūsu skolā ir ne tikai zināms noslēgums un atskaites punkts absolventiem, bet arī robežšķirtne pasniedzējiem un jebkuram skolas darbiniekam, kas ir bijuši ar skolas jauniešiem saistīti. Tie ir četri gadi, kurus esam pavadījuši kopā, vienam otru iepazīstot. Kopīgas atmiņas un emocijas. Ir tikai pašsaprotami, ka skolai ir vēlēšanās uzzināt par jauniešu tālāko ceļu. Vai tās ir studijas, darbatirgus vai vienkārši kāds no viņiem ir nolēmis “ieturēt pauzi”. Jebkurā gadījumā, bez jau minētajām emocijām un cilvēciskās intereses par absolventiem, šāda veida informācija no skolas tiek prasīta arī oficiāli. Statistikai un ciparu līknei. Arī šīs apceres autoram 2025. gada absolventi ir ļoti īpašs kurss. Tas jau bija otrais “metiens” jeb oficiāli izlaidums, piekto gadu strādājot RDMV. Un, ja sākumā šķita, ka tieši pirmie absolventi būs tie “vienīgie”, kur paliks sirds un atmiņas, tad tomēr nē. Arī šī gada abiturienti ir tur pat: atmiņas par kopīgajiem ārzemju un tepat pa Vecrīgu ceļojumiem, mācību stundas un vienkārši tērzēšana kādā kafejnīcā…Tāpēc, līdzīgi kā tapa pārdomas un saziņa ar 2024. gada absolventiem, arī šoreiz ir izraudzīti daži no pēdējā izlaiduma varoņiem, lai viņi padalītos ar savām pārdomām par skolā pavadīto laiku un to, ko dara pašreiz. Kā parasti, bija pagrūti izvēlēties no visa kopuma dažus cilvēkus šim uzdevumam. Uzreiz jāsaka, ka atlase bija autora subjektīva izvēle. Kā arī jāatzīst, ka, līdzīgi kā ar skolā uzdotajiem darbiem, arī šoreiz pāris uzrunātie tā arī neiesniedza savas atbildes. Izturētā stila tīrības dēļ, tā teikt. Jauniešiem tika lūgts padalīties ar savām atziņām par RDMV pavadīto laiku, pastāstīt par pašreizējām aktivitātēm un pateikt kādu novēlējumu pirmkursniekiem.
Kā visu četru studiju gadu laikā, arī šajā reizē Produktu dizaina nodaļas absolvente Karlīna Zaksa bija pirmā, kas elektroniskajā pastā atsūtīja savas pārdomas par skolas laiku un pašreizējo izvēli studēt Latvijas Kultūras akadēmijā. “RDMV viennozīmīgi bija mans tīņu vecuma zenīts. Vieta, kur iepazinos ar pieaugušu cilvēku dzīves ritmu un veidoju pati savu. Draugi, ko iepazinu skolas laikā, joprojām man ir dārgi.” Vēl Karlīna uzsver, ka “labākie dzīves ceļi mēdz būt miglaini un neziņā tīti”. Karlīna studē Kultūras akadēmijā starpkultūru sakaru un svešvalodu katedrā, intensīvi apgūst itāļu valodu. Jā, un raksta dzeju. Karlīnas ceļš ir līdzīgs ļoti daudzu citu skolas absolventu izvēlētajam. Augstākās izglītības studijas. Un nevienmēr tā būs Mākslas akadēmija. Absolvente atzīst, ka ir jutusies pietiekami sagatavota, lai iestātos Kultūras akadēmijā. Bet, uzrunājot tagadējos pirmkursniekus, Karlīna uzraksta pavisam īsi: “Zināšanas ir spēks!”
Nereti mūsu absolventi pas turpmāko studiju vietu izvēlas kādu no ārzemju augstskolām. Rūdis Braše, arīProduktu dizaina absolvents, turpmākos trīs gadus par savām mājām sauks Dānijas Karalisko akadēmiju, kur studē keramikas un stikla izstrādājumu programmā. Jāsaka, ka mūsu komunikācija ar Rūdi notika ne tikai elektroniski, bet arī klātienē. To dažu dienu laikā, kad Rūdis bija atbraucis uz Latviju, viņš atrada laiku arī ienākt ciemos. Ar pašizceptu ābolu pīrāgu, starpcitu. Rūda pārdomas: “Skolā produktu dizaina programmā apguvām dažādus materiālus, kas man stipri palīdzēja tālāko gaitu plānošanā. Protams, strādājot ar dažādiem materiāliem, ir grūti visā iedziļināties, tāpēc nereti radās šaubas, vai izvēle ir pareiza. Taču līdzīgas šaubas minēja arī kursabiedri.” Rūda skola atrodas uz nelielas salas, kuras noslēgtībā ir laiks studijām un vienkāršai meditācijai. Taču RDMV iegūtā prakse, piedaloties ERASMUS programmās, ir iemācījusi zināmu patstāvību, tāpēc sadzīves un kultūras atšķirības nekādas problēmas nerada. Tāpat absolvents min tos ieguvumus, kas saistās ar skolas ceļojumiem uz Itāliju un Franciju. Apceres autors ētisku iemeslu dēļ atļausies necitēt Rūda pārdomas (pateicību) par šiem ceļojumiem, bet šī vairāku audzēkņu pateicība nepārtraukti. Pasaule nebeidzas ar mums zināmo vidi un telpu. Ir arī pasaules telpa. Savukārt jaunajiem RDMV izglītojamajiem Rūdis novēlēja netvert visu tik nopietni. Arī gadījumos, kad mācību parādu nesta šķiet nepavelkama. Drīzāk sajust tās iespējas, ko piedāvā konkrētā situācija, jo tas var pavērt daudzas durvis nākotnē.
Vēl viens absolvents, kuru studijas ir aizvedušas uz ārzemēm, ir Grafikas dizaina abiturients Jēkabs Robins Benužs, kurš pašreiz sevi sauc par Roterdamas (Holande) Willem de Kooning akadēmijas studentu. Jēkaba atmiņās RDMV pavadītais laiks saistās pat ar zināmu nostalģiju. Jaunietis šos četrus gadus raksturo kā tādu periodu, kur profesionālās prasmes nākušas kopā ar cilvēcīgajām: kopīgi draugi, ceļojumi un atmiņas. Jēkabs, neminot konkrēti, atcerējās arī “zināmus skolas trūkumus”, taču tie nespēja izbojāt to visu pozitīvo, kas bijis. Šeit raksta autors tomēr pāries uz vienskaitļa pirmo formu. Atceros, ka 1. kursā intervēju dažus izglītojamos, Jēkabs bija viens no viņiem. Jaunieša pateiktā frāze “šeit nav grūti, vienkārši daudz jāstrādā.” Kalpoja par virsrakstu intervijai un tika citēta nepārtraukti arī pārējiem izglītojamajiem. Taču pašreiz Jēkaba elektroniskajā vēstulē uzrunā kāds cits domu grauds: “Mans mērķis ir pilnveidot savas profesionālās prakses, lai, uzsākot karjeru Latvijā (izcēlums mans – G.G.), es spētu sniegt nozīmīgu pienesumu grafikas dizaina attīstībai savā valstī.”
Vēl viena Grafikas dizaina absolvente Annija Šipčenoka, atceroties daudzos ieguvumus no savām studijām RDMV, pašreiz darbības virzienu tomēr ir nomainījusi, un nu ir Mākslas akadēmijas Keramikas nodaļas studente. Annija arī bija viena no tām audzēknēm, kas piedalījās skolas ceļojumos uz Itāliju un, kā mūsu sarakstē atzīst, tad ir pat nedaudz “saslimusi” ar šo zemi. Tāpat svarīga ir bijusi dalība Erasmus programmā Itālijā, kur iegūtas daudzas zināšanas un, pirmkārt, pieredze komunikācijā. Savukārt savu studiju laiku RDMV Annija vērtē kā ļoti pozitīvu, un, jo īpaši to, ka ir iegūti labi pamati zīmēšanā un gleznošanā, kas ļāva Mākslas akadēmijā iestāties bez īpašām bažām un satraukuma. Fakts, kuru ir uzsvēruši vairāki arī citu gadu absolventi.
Kā jebkurš pasniedzējs, arī es, jo īpaši priecājos par tiem izglītojamajiem, kuri izvēlās studēt manu profesiju. Šajā gadījumā – mākslas zinātni. Produktu dizaina absolvents Unnvars Pastors ir to skaitā. Lai gan sākumā tika apsvērtas arhitektūras studijas Rīgas Tehniskajā universitātē, tomēr izvēle krita par labu Mākslas akadēmijai. Par savu RDMV pieredzi Unnvars runā kā tādu, kur viņš iemācījies, ka uz visām lietām un notikumiem skolā ir jāskatās “ar zināmu neitralitāti un bez augstiem uzstādījumiem.” Darbam jābūt intensīvam, bet tajā pašā laikā jāprot priecāties par procesu. Savukārt vēlējums 1. kursa izglītojamajiem ir vienkārši meklēt laimes sajūtu sevī. Vēl jāpiebilst, ka Unnvara diplomdarbs, ja nu atrastos sponsori un spētu to realizēt kvantitātē, ir tāda vienība, par kuru mākslas vēstures pasniedzēji priecātos no visas sirds. Unnvars izstrādāja arhitektūras elementu kompleksu, kas ir paredzēts mākslas skolu izglītojamajiem mācību procesā. Atlasot pareizās vienības, var uzbūvēt gotikas baznīcu, baroka pili vai Unnvaram tik mīļo art deco māju. Šāds komplekts kā Unnvara dāvana izlaidumā ir goda vietā manā grāmatu plauktā. Ļoti vēlētos, lai tāds būtu arī skolā, kuru varētu izmantot mācību procesā.
Mūsu sarunai – sarakstei uzrunāju arī vienu no savām vistalantīgākajām audzēknēm, Produktu dizaina absolventi Anci Eisaku, kura par savu RDMV pavadīto periodu saka, ka atcerās to “ar dalītām jūtām.” Ir atmiņas par Erasmus projeku Spānijā, pieredze darbā pie scenogrāfijas Latvijas Nacionālajā operā, jaunie draugi, taču tagad, atskatoties ar laika distanci, Ance uzdod sev jautājumus, vai bija vērta tā katra negulētā nakts, lai gatavotos kārtējam eksāmenam? Ance, īsti neatklājot to, ar ko pašreiz nodarbojas, tomēr uzsver, ka “RDMV pieredze palīdzējusi izvēlēties profesiju, kas tomēr nav saistīta ar dizainu.” Meitenes paldies pasniedzējam Māriņam Gailim un – atkal man kautrīgi jāieliek domu zīmes – Guntaram Gritānam, ir par to, ka “mācīties taču ir interesanti!”
Kā jau minēju, šī ir bijusi gana subjektīva absolventu izlase, kas tika manis uzrunāta. Skolu pabeidza krietni vairāk par 100 absolventiem. Karam no tiem būtu savs stāsts un varētu bezmaz censties izvilkt to algoritmu, svarīgāko, par ko stāsta šie talantīgie jaunieši. Ja raugāmies no tīri personīgiem apsvērumiem, šī apcere nebūtu pilnīga, neuzklausot vēl vienu Produktu dizaina absolventu Kārli Hermani. Zēns, kurš visus četrus gadus, mākslas vēstures stundās manis runāto tekstu nevis pierakstīja, bet uzzīmēja. Tapa mākslinieku portreti, baznīcas un pilis…Kārlis pašreiz ir Latvijas Mākslas akadēmijas students, kur apgūst skaņas, attēla un kustības (KAS) disciplīnas. Atceroties RDMV laiku, Kārlis uzsver, ka galvenais, ko viņš ieguva, ir sava laika plānošana. Tā ir atslēga uz panākumiem un “darbi jādara uzreiz.” Un tāds vienkāršs “paldies” ir veltīts visiem tiem skolotājiem, ar kuriem viņš varēja “vienkārši parunāt”. Savukārt es, jau savā pirmajā darba gadā sapratu, ka Ziemassvētku dāvanu problēma ir atrisināma samēra viegli: ir jāiegādājas kāds RDMV izglītojamo darbs: glezna, trauciņš…Tā nu gadiem ejot, es un mana ģimene esam kļuvuši Kārļa klienti. Mājās pie sienas man ir mākslinieka “Klusā daba”, pie citas – Kārļa vizuālais komponista Imanta Kalniņa 4. simfonijas noformējums. Simfonija – glezna. Starpcitu, parādīju komponistam vairākus savu audzēkņu viņa 4. simfonijas vizuālos variantus (tāds bija uzdevums vienā no nodarbībām – uzgleznot simfoniju) un slavenais komponists par sev tīkamāko atzina Kārļa gleznu. Bet savus radiniekus kārtējos Ziemassvētkos iepriecināju ar viņu portretiem, ko zīmēja Kārlis.Jebkurā noslēgumā: skolas absolvēšana vai kopīgs projekts to beigu fāzē gandrīz vienmēr ir sarunas par to, ka “mēs noteikti tiksimies.” Visbiežāk tā tomēr nenotiek. Dzīve veic savas korekcijas un ceļi pašķiras. Bet varbūt tā arī tam vajag būt. Taču vienmēr ir tā vārdos nepasakāmā labā sajūta, kad, laikam paejot, mēs sazināmies, kas tas kontakts te pat vien kaut kur ir. Atskan kāds telefona zvans, ka “vajag iedzert kafiju” vai “izbraucam kaut kur?” Tad atnāk apziņa, ka tas, par ko šie jaunieši raksta un stāsta, – es (mēs) esam daļa no tā. Kāda daļa no viņu dzīves stāsta.
