Autors: Ineta Vaivode
Pēdējā laikā es grāmatas vairāk šķirstu, nevis lasu. Un jo vairāk par to domāju, jo mazāk uztveru kā problēmu. Drīzāk simptomu laikam, kurā dzīvojam. Arī profesionālo deformāciju. Lasīt grāmatas joprojām ir brīnišķīgi, vārdi un attēli ir mūsu iztēles skābeklis. Taču pirms četriem gadiem, uzsākot darbu Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB), ātri sapratu, ka grāmatai piestāv arī citi darbības vārdi. To var ne tikai lasīt, bet arī taustīt, šķirstīt, dekonstruēt un pētīt kā fizisku, materiālu objektu.
Piemēram, video ciklā “…par grāmatu”, kurā aplūkojām svarīgākos grāmatas tapšanas posmus no papīra izgatavošanas līdz iesiešanai, tika demonstrēti tik atšķirīgi grāmatu dizaina paraugi, ka to fiziskais veidols un taktilā pieredze kļuva tikpat svarīga kā saturs. Iespējams, dažos gadījumos pat aizraujošāka! Grāmatas, kas nedeg 450 grādu temperatūrā, izdevumi, kuriem ar ķirurģisku precizitāti jāpārgriež lapas, jo tas ir vienīgais veids kā piekļūt tekstam, grāmatu ilustrācijas, kas UV gaismā kļūst īpaši izteiksmīgas. Šādi izdevumi iedarbina vairākas cilvēka maņas un kļūst par “taustāmām oāzēm virtuālajā tuksnesī”. Drukāta grāmata kā tehnoloģija, kā cilvēka mērķtiecīgi veidots priekšmets ir viens no jautājumiem, kas nodarbina bibliotēku. Šī interese pārtop izstādēs, publikācijās, jaunos pētījumos, video un sarunu ciklos, kas atgriež pie idejas par grāmatu kā pārlaicīgu fenomenu.
Aptuveni trīs gadus, līdz pat 2025. gada septembrim, LNB teksts neinteresēja. Joks. Teksts – gan rakstītais, gan drukātais bibliotēku neapšaubāmi saista. Provokatīvo saukli “teksts mūs neinteresē” mantojām no kolēģiem, kuri uzsāka darbu pie izstādes par “grāmatu dizainu un Rīgas pirmo iespiedēju Nikolausu Mollīnu”. Projektu turpinājām, formulējām koncepciju, veidojām stāstu un pieņēmām svarīgāko lēmumu – kādas grāmatas eksponēt. Apzināti atteicāmies no mūsdienu izdevumu iekļaušanas. 16. un 17. gadsimtu grāmatas pietiekami precīzi ļauj ieraudzīt universālus grāmatas uzbūves principus, kas strādā arī šodien.
Pati grāmata ir spējīga lauzt laiku. Neatkarīgi no gadsimta, kurā grāmata iespiesta, lasīšanas brīdī tā vienmēr ir “tagad” un paliek par vienu no retajām tehnoloģijām, kas nevis noveco, bet vienkārši maina kontekstu. Retais mūsdienu lasītājs bez grūtībām spēs izlasīt un saprast latīņu valodā iespiestu tekstu, taču grāmatas noformējums daudz ko pateiks priekšā. Piemēram, grāmata ar tukšiem vākiem, bez informācijas par izdevumu, visticamāk norāda, ka tā iespiesta līdz 19. gadsimtam. Agrāk grāmatas tirgoja bez vākiem, katrs īpašnieks tos pasūtīja individuāli, jau pēc iegādes gādājot par iesiešanu. Titullapa bija svarīgākais elements, kas palīdzēja identificēt izdevumu un vienlaikus kalpoja kā mārketinga rīks. Tajā norādīja ziņas par iespiedēju, izdevēju, izdošanas gadu un vietu, bieži pievienojot arī dekoratīvus elementus. Arī katra mājas bibliotēkā var diezgan viegli nolasīt, kas ir jaunākie izdevumi, kuras grāmatas tapušas Padomju laikā, un kuros gadījumos krītotais papīrs kopā ar košiem vākiem norādīs uz pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem. Trenēt aci un sekot līdzi aktualitātēm mūsdienu Latvijas grāmatu dizainā var aplūkojot izdevumus, kas atrodami vietējo izdevniecību grāmatnīcās vai pētot aktuālo mākslas konkursa “Zelta ābele” nominantu un laureātu sarakstu[1].
Darbā pie izstādes sapratu, ka grāmata ir ļoti loģisks priekšmets. Iespējams, ir pārāk sentimentāli to skaidrot tikai ar rūpēm par lasītāju, drīzāk tā ir izsvērta un loģiska pieeja nozarē, kur katra ražošanas kļūda maksā dārgi. Vai kādreiz esi aizdomājies, kāpēc grāmatai ir taisnstūra forma? Tā izrādījās visatbilstošākā gan lasīšanas ērtībai, gan izejmateriālu (pergamenta un papīra) lietderīgai izmantošanai. Lietošanas mērķis nosaka arī grāmatas formātu. Senāk grāmata, kas paredzēta zinātniskajam darbam uz vietas, varēja būt lielformāta, smagnēja, savukārt kompaktākus izdevumus pielāgoja gadījumiem, kad grāmata jāņem līdzi. Šobrīd aktuālajā LNB izstādē “Tiesības uz bibliotēku” apskatāma kāda 18. gadsimta Rīgas dziesmu grāmata. Eksponāta anotācijā tā raksturota kā viens no tā laika pieprasītākajiem un visvairāk lasītajiem žanriem, tās izmērs apstiprina ideju par grāmatu kā praktiski lietojamu objektu. Grāmatas formātu salīdzina ar viedtālruni, kas ir ērts cilvēkam un viegli ieguļas plaukstā.
Grāmatu ražošanā iesaistītie nemitīgi atkārto to, cik riskanti ir pašmērķīgi risinājumi, radošums nedrīkst pastāvēt atrauti no praktiskā. Protams, plašās tehniskās iespējas kārdina padarīt grāmatu līdzīgu Holivudas kases grāvējam, pilnu ar poligrāfijas specefektiem. Taču pirms to darīt, vērts uzdot jautājumu: kāpēc tas ir nepieciešams un ko tas dos grāmatai? Arī seniespiedumu noformējumam raksturīgi dažādi dekoratīvie elementi. Tos veidoja gan kokgriezumā, gan vara gravīrā, gan atlēja metālā. Dekoratīva nozīme bija arī pakāpeniskai burtu rindu sašaurināšanai svinīgos sacerējumos, veltījumos vai dzejā. Lasītāja uzmanību piesaistīja teksta fragmenti, kas veidoja kausa un piltuves siluetus. Daudzos mūsdienu bērniem domātos izdevumos redzēsim interaktīvus elementus, lodziņus, ko var atvērt, daļas, kuras jāatloka vai jāgroza. 16. gadsimta grāmatās izplatīti bija kopā sašūti vairāku līmeņu rotējoši papīra diski. Šādi veidoja dažādas diagrammas vai aprēķinu tabulas astronomijas un dabaszinātņu grāmatām. Senas grāmatas var kalpot par iedvesmas avotu mūsdienu grafikas dizaina risinājumiem. Taču, ja jūti, ka esi izdomājis ko pilnīgi jaunu, vērts pārbaudīt, vai kāds grāmatnieks to jau nav izmēģinājis pirms pāris gadsimtiem.
“Teksts mūs neinteresē”[2] projektā nonācām arī līdz pārdomām par grāmatas dizaina nākotni. Brīdī, kad veidojām izstādi, mākslīgā intelekta rīku izmantošana vēl nešķita ikdienišķa, tāpēc ideja par MI un cilvēka sacensībām bija spēcīga ilustrācija cilvēka nozīmei grāmatu ražošanā. Tā tapa grāmata “Lorem Ipsum. Testus nostra nihil intereset”, dizainera Alekseja Muraško eksperiments, vēsturisks ceļojums tipografikas vēsturē un veltījums grāmatu dizaineriem. Katrs atvērums stāstīja kaut ko par grāmatu dizaina attīstību, bet darīja to ar noformējuma elementiem, nevis tekstu, ko varēja izlasīt. Lorem Ipsum grāmatas lappuses aizpilda nesalasāms paraugteksts. Visas nozīmes atklājas citā uztveres līmenī. Mākslīgais intelekts šādai pieejai nespēja turēt līdzi. Tas pretojās struktūrai, izkārtoja saturu uz priekšlapām, nespēja veidot papildu nozīmes slāņus un pat tehniski kļūdījās: ignorēja atstarpes, neievēroja vārdu pārnesumus un haotiski izvietoja ilustrācijas. Arī cilvēks mēdz kļūdīties. Labākais un vienlaikus sāpīgākais brīdis, kad atklāt sīkas kļūdas grāmatā ir, nosūtot to uz druku vai saņemot svaigu eksemplāru tikko no tipogrāfijas. Taču ir arī cita veida kļūdas – mazāk dramatiskas, bet ne mazāk nozīmīgas. Japāņu dizainers Satoši Mačigui grāmatas veidošanas procesu raksturo kā nemitīgu kļūdīšanos. Tu drukā, skaties, saproti, kas nestrādā un mēģini vēlreiz. Centieni izvairīties no kļūdām noved pie piesardzīgiem un nedrošiem risinājumiem.
Grāmata nekad nav tikai rezultāts. Tas ir process un komandas darbs. Ja grāmatas tapšana ir process, par tādu uzskatīšu arī savu lasītājas pieredzi, kurā posmu, kad teksts mani interesē nomaina brīdi, kad interesantāka šķiet pati grāmata: tās forma, materiāls un uzbūve. Šādos brīžos dizains var kļūt par āķi, kas ievelk grāmatas saturā. Varbūt tieši tāpēc senās grāmatas tik lieliski notur mūsu uzmanību arī tad, ja tekstu izlasīt nav tik viegli.
[1] Starp citu, katru gadu konkursā nominētās un apbalvotās grāmatas vienkopus brīvpieejā atrodamas LNB M stāva Uzziņu un informācijas centra lasītavā.
[2] Izstāde ir noslēgusies 2025. gada septembrī, taču 2026. gadā LNB ir iznācis projektu dokumentējošs izdevums “Teksts mūs neinteresē”. Grāmatā apkopoti izstādes teksti, eksponātu, scenogrāfijas un pavadošo pasākumu fotoattēli, sniedzot ieskatu projekta norisē. Izdevums papildināts arī ar vairākiem jauniem, grāmatu dizainam un iespiešanas vēsturei veltītiem rakstiem.
