Māksliniece un pedagoģe Gunta Stiere absolvējusi Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolu un Latvijas Mākslas akadēmiju, kur studējusi tekstilmākslu. Viņas profesionālais ceļš veidojies pakāpeniski un ne vienmēr taisnā līnijā – nozīmīgākie pavērsieni, kā pati atzīst, bieži sākušies ar vēlmi kaut ko mainīt: “Šī vēlme mani aizvedusi mazliet pa labi vai pa kreisi, bet tieši tā ceļš veidojas.” Arī Mākslas programmas vadīšanu Stiere iepriekš nebija plānojusi, tomēr pieņēma šo izaicinājumu un četrus gadus vadīja programmu no pirmās audzēkņu uzņemšanas līdz pirmajam izlaidumam.
Šovasar programmas pirmā absolventu paaudze savu četru gadu darbu apkopoja izstādē “Apmaldīties atļauts”. Gunta Stiere audzēkņu darbos saskata nevis vēlmi radīt vienkārši skaistus tēlus, bet nepieciešamību runāt par sarežģītām un neērtām pieredzēm — karu, sērām, atmiņu, ģimenes stāstiem, cilvēka attiecībām ar dabu un emocijām, kuras nav iespējams reducēt uz prieku vai laimi. Dažādie mediji, instalācijas, telpiskie risinājumi, skaņa un video kļuva par instrumentiem, ar kuriem jaunie autori mēģināja formulēt savu attieksmi pret pasauli un likt domāt arī skatītājam. Izstādes nosaukums vienlaikus precīzi raksturoja pašu mācību procesu – iespēju meklēt, mainīt virzienu, riskēt un darba gaitā nonākt citā vietā, nekā sākotnēji iecerēts.
Ar Guntu Stieri sarunājamies par Mākslas programmas attīstību tās pirmajos četros gados, pedagoga un audzēkņa kopīgo atbildību radošajā procesā, kritikas nozīmi un līdzsvaru starp brīvību un disciplīnu. Runājam arī par jaunās paaudzes māksliniecisko valodu, mediju izvēli, sastapšanos ar profesionālo mākslas vidi un dzīvi pēc skolas – par līkumiem un zigzagiem, kas mākslinieka ceļā, iespējams, ir nevis šķērslis, bet nepieciešama pieredzes daļa. Sarunas centrā ir jautājums, kā radīt vidi, kurā jaunietis nevis cenšas atbilst gatavam priekšstatam par mākslinieku, bet pamazām saprot, kas viņu patiesi interesē un ko viņš vēlas pateikt.
Šogad Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas (RDMV) Mākslas programmu absolvēja pirmie audzēkņi. Pirms izlaiduma viņu četru gadu mācību ceļš publiski noslēdzās izstādē “Apmaldīties atļauts” un tās pavadošajos notikumos. Ko jums nozīmē nonākt līdz šim brīdim – no pirmās uzņemšanas līdz pirmajam izlaidumam?
Šie četri gadi ir bijuši ļoti piesātināti. Emocijas mainījušās no neziņas līdz pārliecībai un gandarījumam par rezultātu, pie kura esam nonākuši.
Ne man, ne kolēģiem sākumā nebija simtprocentīgas skaidrības, kāds būs iznākums, – mēs šo ceļu gājām pirmoreiz. Domāju, ka mums ir paveicies gan ar komandu, gan audzēkņiem, un rezultāts ir pat labāks, nekā vēl rudenī, kad audzēkņi sāka darbu pie kvalifikācijas darbiem, biju iedomājusies. Esam nonākuši pie darba, par kuru nav jākaunas. Tagad beidzot ir iestājies miers.
Ar kādu ieceri RDMV tika izveidota Mākslas programma, un kā jūs toreiz redzējāt tās lomu līdzās dizaina programmām?
Sākotnējās ieceres izstrādē es pati nepiedalījos. Mani pieaicināja vēlāk, kad programmai bija nepieciešams vadītājs, un tad kopā ar kolēģiem sākām attīstīt tās saturu un domāt, kā iecerētās pamatnostādnes īstenot dzīvajā mācību procesā.
Man šķita būtiski, ka skolas identitātē māksla vienmēr bijusi klātesoša [1937 – Rīgas Daiļamatniecības skola; 1953 – Rīgas Lietišķās mākslas vidusskola; 1992 – Rīgas Lietišķās mākslas koledža; kopš 2002. gada – Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola]. Pēdējos gados izteiktāks bija kļuvis dizaina virziens, savukārt Mākslas programma deva iespēju skolā līdzās dizainam atkal piedāvāt arī vizuālās mākslas ceļu.
Ļoti atbildīgs uzdevums bija izveidot komandu. Programma auga no mūsu kopīgajām idejām, radošuma un pārliecības. Arī tagad tās vīzija nav akmenī iecirsta, taču pirmais izlaidums beidzot dod atskaites punktu, no kura varam izvērtēt, ko turpmāk darīt citādi, ko uzlabot un kuros brīžos mūsu ambīcijas varbūt bijušas pārāk lielas.
Vai var teikt, ka Mākslas programma šo četru gadu laikā ir evolucionējusi? Ko, strādājot ar pirmo audzēkņu paaudzi, nācās pārskatīt, precizēt vai attīstīt?
Programma noteikti evolucionēja. Īpaši tas attiecas uz radošajiem mācību priekšmetiem – laikmetīgās mākslas kontekstu, konceptuālo kompozīciju un citiem kursiem, kuros nebija gatavas, pārbaudītas struktūras.
Bieži patiešām sākām no baltas lapas. Izveidojām uzdevumu, pēc tam vērtējām, ko tas ir devis un kā nākamajā kursā turpināt, lai audzēknis nevis atgrieztos sākumpunktā, bet patiešām virzītos uz priekšu.
Arī pirmā absolventu grupa bija ļoti ambicioza. Jauniešiem dega acis, viņi vēlējās darīt visu lielu un plašu. Kādā brīdī sapratām, ka prasām un gribam pārāk daudz, tāpēc nākamajā semestrī vienojāmies strādāt koncentrētāk. Laikmetīgajā mākslā ir grūti jaunieti ievietot stingrā rāmī, īpaši tad, ja viņam ir spēcīga ideja un liela degsme. Vienlaikus skolai jāspēj radīt arī saprotamus vērtēšanas kritērijus. Neliels, precīzs darbs var būt tikpat nozīmīgs kā ļoti apjomīga iecere, lai gan ieguldījums to īstenošanā var būt atšķirīgs.
Pirmā izlaiduma notikumu ciklu vienoja jautājums “Kā aug māksla?”. Kādi apstākļi skolā ļauj mākslai augt?
Vide ir ārkārtīgi svarīga. Mūsu audzēkņiem ir paveicies mācīties Lāčplēša ielas ēkā, kurai jau pašai piemīt radoša, mazliet noslēpumaina un brīva atmosfēra.
Daudziem jauniešiem, sākot mācības RDMV, ir pārsteigums, cik pretimnākoši ir pedagogi. Iespējams, līdz devītajai klasei dažiem izveidojušās bailes vai nepatika pret skolotājiem, bet šeit ar viņiem jau no pirmās dienas runā gandrīz kā līdzīgs ar līdzīgu.
Ļoti svarīga ir individuālā saruna. Īpaši ceturtajā kursā, kad jaunieši sāka domāt par kavlifikācijas darbu, saruna ar katru audzēkni ir būtiska. Ne tikai jaunais mākslinieks sastopas ar neziņu – arī pedagogs ne vienmēr uzreiz zina, pie kāda rezultāta abi nonāks. Tieši savstarpējā uzticēšanās un saruna rada vidi, kurā iespējams kopīgi atrast pareizo virzienu.
Noslēguma darbu un pasākumu cikla tapšanā jaunieši ar pieredzējušiem māksliniekiem darbojās līdzvērtīgā dialogā. Ko šāda pieredze viņiem spēj dot?
Jā, vairāki praktizējoši mākslinieki jau bija diplomdarbu vadītāji un pedagogi. Procesa starpposmos pieaicinājām arī citus māksliniekus un kuratorus, kuri no malas komentēja audzēkņu idejas, izaugsmi un darbu tālāko attīstību.
Man šķiet, ļoti iedvesmojoša bija Evijas Vasiļjevas viesošanās. Viņa stāstīja par savu pieredzi, un daži jaunieši, iespējams, atpazina tajā paši sevi. Būtiska bija doma, ka tu drīksti kļūdīties, drīksti kaut ko izmēģināt un arī secināt, ka tas tev nepatīk.
Jaunieši satika cilvēkus, kuri reāli strādā mākslā un ar to dzīvo. Tas palīdz kliedēt bieži dzirdēto jautājumu: ko jaunietis pēc mākslas skolas darīs un kā viņš nopelnīs? Mākslā strādā cilvēki, viņi veido profesionālu dzīvi, uztur ģimenes un dzīvo pilnvērtīgi. Ir svarīgi, lai jaunietis šādus piemērus redzētu ne tikai teorētiski, bet sastaptu dzīvus cilvēkus.
Pirmo absolventu izstādei dots nosaukums “Apmaldīties atļauts”. Vai šaubas, nezināšana un virziena maiņa ir nepieciešama mākslinieka izglītības daļa?
Noteikti. Tu vari meklēt un neko neatrast, bet vari atrast kaut ko pavisam citu, nekā sākumā biji iedomājies. Tas attiecas gan uz ideju, gan medija izvēli. Jaunais mākslinieks var sākt ar vienu nodomu, bet darba gaitā nonākt pilnīgi citā vietā. Tāpēc izstādes nosaukums ļoti precīzi raksturoja pirmo absolventu situāciju.
Daudziem tā bija pirmā nopietnā izstāde. Tā mainīja arī viņu priekšstatu par patikšanu un nepatikšanu, saprašanu un nesaprašanu. Mākslas darbam nav jāpatīk visiem. Galvenais, lai tas neatstāj skatītāju vienaldzīgu. Savukārt to, vai jaunietis darba procesā ir apmaldījies, reizēm zina tikai viņš pats – un dažkārt, iespējams, nezina arī pats.
Skolā tomēr ir uzdevumi, termiņi un vērtējums. Kā ļaut audzēknim maldīties, nezaudējot disciplīnu un atbildību?
Pedagogam jāpatur prātā, ka tomēr nepieciešams novilkt kādu robežu – saprast, cik tālu iespējams iet un cik daudz konkrētajā laikā var paveikt. Mācību process ir strukturēts, un tajā ir noteikti rāmji.
Šajā izlaidumā daži jaunieši varbūt gribēja aizmaldīties pārāk tālu un uzņemties pārāk daudz. Tas sarežģīja arī darbu vērtēšanu. Apjomīgs darbs ne vienmēr ir vērtīgāks par mazāku un koncentrētāku ieceri.
Vienlaikus mākslas izglītībā nevar visu reducēt līdz skaidrai formulai. Ja jaunietim ir patiesa ambīcija, degsme un spožas acis, pedagogam ir ļoti grūti vienkārši pateikt: nē, to nedari. Tāpēc jāmeklē līdzsvars starp brīvību un iespēju ieceri reāli īstenot.
Jaunam cilvēkam kritika par darbu reizēm var šķist kā spriedums par viņu pašu. Kā iemācīt uzklausīt kritiku?
Kritisko domāšanu sāk apgūt jau pirmajās sarunās ar pedagogu. Arī kritika jāprot izteikt tā, lai tā neaizvainotu, bet palīdzētu saprast, kas darbā izdodas, kas ne un kurp virzīties tālāk. Ar “patīk” vai “nepatīk” nepietiek – vērtējumam jābūt pamatotam.
Kritikas pieņemšana ir kopā augšanas process, un katram tas notiek citādi. Taču vienaldzība ir sliktāka par kritiku: ja audzēknis nesaņem atgriezenisko saiti, viņš nezina, ko darbā attīstīt. Pamatota kritika var palīdzēt atrast jaunu ceļu vai ideju.
Kādas tēmas parādījās absolventu darbos? Ko tās stāsta par laiku, kurā šī paaudze aug?
Jāatzist, ka jaunieši neizvēlējās priecīgas tēmas. Sarunas fokusā vairāk bija pasaules notikumi un emocijām, kuras radījusi negatīva pieredze. Darbos parādījās karš, ļaunums, sēras, atmiņas un ģimenes pieredze. Visa pamatā lielā mērā bija emocijas – un pārsvarā tās nebija emocijas, kuras varētu vienkārši nosaukt par prieku un laimi.
Protams, bija arī liriskāki un poētiskāki darbi, kas saistīti ar atmiņām un pasakai līdzīgu pasaules uztveri. Citi pievērsās dabai un cilvēka attiecībām ar to. Piemēram, viena no audzēknēm desmit dienas dzīvoja mežā, pierakstīja savas domas un pētīja gan dabu, gan pati savas emocijas.
Jauniešiem noteikti ir ko teikt par neērtām tēmām. Tas, manuprāt, bija viens no izstādes būtiskākajiem raksturlielumiem.
Vai, jūsuprāt, jaunieši par savu pieredzi caur mākslu šodien runā citādi nekā iepriekšējās paaudzes?
Pilnīgi citādi. Kopš laika, kad pati mācījos, mākslas formāti ir ļoti mainījušies. Protams, tradicionālās formas nav pazudušas, bet jaunieši vairs neuzskata, ka mākslas darbam obligāti jābūt skaistam.
Viņiem ir svarīgi, lai darbs liek domāt skatītājam un vienlaikus atklāj paša autora attieksmi pret konkrēto tēmu. Tas ir būtiski mainījies, un man šķiet, ka tā ir dabiska attīstība.
Tieši jaunie cilvēki būs tie, kuri veidos nākamo mākslas posmu. Pieredzējuši mākslinieki bieži turpina attīstīt to, ar ko jau kļuvuši pazīstami, savukārt jaunie ir tie, kuri iet vēl nezināmu ceļu.
Jūs minējāt, ka jaunieši vairs nedomā vienā noteiktā formātā. Kā mācību procesā viņi nonāk līdz izvēlei, kurš medijs konkrētajai idejai ir visprecīzākais?
Skolā tam paredzēti dažādi mācību priekšmeti un uzdevumi, kuros audzēknis iepazīst konkrētus medijus. Noslēguma posmā viņam tiek dota nosacīta brīvība izvēlēties.
Blakus tomēr ir pedagogs, kurš var kaut ko ieteikt vai arī uzdot jautājumus tā, lai jaunietis pats nonāktu pie nepieciešamā secinājuma. Dažiem šāda palīdzība ir vajadzīga, citiem ne.
Medija izvēli nosaka arī paša jaunieša stiprās puses un intereses. Ja viņš nejūtas pārliecināts darbā ar skaņu, visticamāk, neizvēlēsies audio. Taču, ja ideju iespējams precīzi īstenot tikai ar skaņu, varbūt viņš tomēr būs gatavs riskēt un apgūt kaut ko jaunu.
Dažreiz process sākas ar ideju, kurai tiek meklēts medijs, bet var notikt arī pretēji, proti, darbs ar konkrētu materiālu vai tehnoloģiju rada pašu ideju.
Mani pārsteidza, cik daudzi audzēkņi sākumā vēlējās veidot instalācijas. Vēlāk šajās iecerēs ienāca skaņa, video un citi elementi, un pamazām mēs palīdzējām tās koncentrēt. Bija arī audzēkņi, kuri izvēlējās tēlniecībai tuvus risinājumus, lai gan mūsu programmā tēlniecība pārstāvēta ļoti minimāli. Iespējams, tas ir signāls, kas skolai būtu jāņem vērā programmas turpmākajā attīstībā.
Jūs raksturojāt gan programmas vidi, gan mācību procesu un dažādos mākslinieciskos meklējumus. Kam Mākslas programma ir piemērota? Vai jau sākumā jābūt skaidrai vēlmei kļūt par mākslinieku, vai svarīgāka ir interese, zinātkāre un vēlme meklēt?
Man daudz tuvāka ir doma, ka jaunietim nepieciešama interese, zinātkāre un vēlme meklēt. Apņemšanās “es gribu būt mākslinieks” reizēm jau sākumā uzliek nevajadzīgas robežas un lielas ambīcijas.
Svarīgāk ir tas, ka tevi kaut kas patiesi interesē, ka tu pamazām saproti, kas tev padodas un ko vēlies izzināt. Tad tu nevis vienkārši gribi būt mākslinieks, bet ar savu darbu pakāpeniski par tādu kļūsti. Reizēm jaunietim ir ļoti skaidra vēlme saukt sevi par mākslinieku, bet nav patiesas intereses par pašu procesu. Manuprāt, tas nav pareizais sākumpunkts.
Mākslinieka profesionālais ceļš reti ir taisns. Kā skolā iespējams sagatavot jaunieti nenoteiktībai, atteikumiem un nepieciešamībai pašam veidot savas iespējas?
Gatavas receptes tam nav. Tāpēc ir svarīgi, lai jaunieši jau mācību procesā satiktu māksliniekus un dzirdētu viņu pieredzes stāstus. Varbūt kāds pirmajā vai otrajā reizē neiestājas izvēlētajā augstskolā, sāk mācīties citur vai aizbrauc uz ārzemēm. Taču, ja šis ceļš cilvēkam patiešām ir būtisks un interese nepazūd, viņš pie mākslas atgriezīsies.
Man šķiet, mākslinieka izaugsme būtu diezgan neinteresanta, ja viss notiktu taisnā līnijā. Līkumi un zigzagi ir vajadzīgi – tie veido pieredzi un, iespējams, arī radošo rezultātu.
Skolā ir mācību priekšmets “Uzņēmējdarbība mākslā”, kurā audzēkņi nedaudz apgūst arī projektu rakstīšanu, lai gan stundu skaits nav liels. Daļa jauniešu paši ir ļoti aktīvi – raksta projektus, iesaistās dažādos notikumos un jau no pirmā kursa darbojas kā brīvprātīgie, piemēram, festivālos un izstādēs. Tā viņi ierauga mākslas vidi arī no organizatoriskās puses.
Protams, tikko vidusskolu beigušam jaunietim vēl nav uzreiz jāspēj vadīt visu savu profesionālo dzīvi. Daži soļi vēl jānoiet, lai rastos pārliecība un gatavība pašam sākt aktīvi darboties. Būtiskākais ir nebaidīties no pirmās neveiksmes.
Sarunu vadīja Mākslas, kultūras un dzīvesstila žurnāliste Agnese Čivle
