Iedomājieties – jūs februārī izejat no lidmašīnas, vēl ar Rīgas pelēkumu kabatās, un pēkšņi kāds ir pārslēdzis gadalaiku. Saule sit pa acīm, gaiss smaržo pēc sāls un ziediem, un fonā stāv vulkāns, it kā būtu dekorācija kādai pārlieku ambiciozai izrādei. Laipni lūgti Tenerifē.
Protams, viss nesākās tik rožaini… Bija nakts, nule kā izlādējies telefons un nepieciešamie autobusi līdz nakšņošanas vietai vairs nekursē. Autoostā klejo “čilīgi” apsargi, kuriem arī īsti neinteresē, vai man interesējošie transporti vēl kursēs vai 40 minūšu brauciens var pārvērsties par 3 stundu gājienu. Lēnām lādējot telefonu pie apšaubāma izskata kontakta un ar otru aci skatoties uz pieturvietu, nolēmu kāpt jebkurā transportā, kas mani aizved pilsētas virzienā.
Un tagad iedomājieties vēl ko – jūs esat atbraucis uz kursiem par motivāciju un personīgo izaugsmi. Februārī, kad Latvijā motivācija parasti atrodas zem sniega kupenas un izskatās pēc sasalušas zieda lupatiņas. Ar ceļa nogurumu un naktsmītnes stresu kabatā. Tieši tā es jutos.
2026. gada februārī Tenerifē norisinājās Erasmus+ profesionālās pilnveides kursi “Motivation and Personal Development” (“Motivācija un personiskā izauksme”). Piecu dienu garumā tajā piedalījās septiņi dalībnieki – divi no Somijas, četri no Vācijas un es no Latvijas. Mazs Eiropas modelis ar dažādām balsīm, pieredzēm un iekšējām drāmām. Un, kad vācu kolēģis mierīgi stāsta par savām profesionālajām šaubām, bet somu dalībniece atzīst, ka viņai ir bail pieņemt lēmumus, tu saproti – motivācija ir dzīva, trausla un personiska.
Par nāvi, jogu un neērtiem jautājumiem
Pirmajā dienā neviens mums nelika skriet pa oglēm vai kliegt afirmācijas okeānā. Mēs sākām ar jautājumu: Vai jūs runājat par nāvi?
Tā, mierīgi. Starp kafiju un iepazīšanās apli.
Izrādās, runāt par neērtām tēmām ir viens no veidiem, kā stiprināt pašpārliecību. Ne tādā dramatiskā “viss ir slikti” manierē, bet godīgi. Ja tu vari paskatīties acīs savai ievainojamībai, bailēm, galīgumam – tu kļūsti stabilāks. Dīvaini, bet atbrīvojoši.
Human beings, nevis human doings
Vienā brīdī izskanēja frāze, kas man burtiski iesēdās mugurkaulā: We are human beings, not human doings. Mēs neesam cilvēki tāpēc, ka nepārtraukti darām. Mēs esam cilvēki tāpēc, ka esam.
Kā cilvēkam, kurš vienlaikus strādā, organizē, plāno, māca, rada un vēl mēģina būt labs vecāks, šis bija gandrīz kā neliels sistēmas īssavienojums. Ja es nedaru, kas es esmu tad? Tīklojoties ar citu valstu dalībniekiem, nebija viegli noformulēt sevi kā sevi, nevis darbinieku vai ģimenes cilvēku. Kas interesē man, kas ir svarīgs, kas man liek virzīties uz priekšu un kas traucē.
Un te sākas interesantā daļa – motivācija nav par to, kā izspiest no sevis vēl 20%. Tā ir par to, kā saprast, kāpēc tu vispār dari. Kursā daudz runājām par vērtībām. Nevis organizācijas skaistajiem formulējumiem mājaslapā, bet reālām, dzīvām vērtībām. Ja tās zina tikai vadība, bet nejūt komanda, tad tas ir kā dekoratīvs kamīns bez uguns.
Motivācija ir kā zirnekļa tīkls – ja pārrauj vienu pavedienu (piederību, cieņu, izaugsmes iespējas, drošību), viss sāk vibrēt.
Jogas paklājiņš un piecas maņas
Bija arī brīži ārpus auditorijas. Joga, meditācija, darbs ar piecām maņām.
Sēžot ar aizvērtām acīm un mēģinot būt “šeit un tagad”, es atklāju, ka mana redze ir visnepaklausīgākā. Tikko aizveru acis, galvā sākas prezentācija, nākamās nedēļas plāns un varbūt pat jauns projekts. Savukārt dzirde un garša mani ieveda daudz dziļākā klātbūtnē.
Apzinātība nav ezotērisks hobijs. Tā ir prasme. Un, ja mēs mācam skolēniem trenēt prātu, kāpēc paši to nedarām?
Par mazajām uzvarām
Vēl viena lieta, kas mani patiešām aizķēra – mēs gandrīz nekad nesvinam mazās uzvaras.
Nodod projektu. Aizskrien uz nākamo.
Noorganizē pasākumu. Ķeries pie nākamā.
Uzraksti rakstu. Atver jaunu dokumentu.
Bet, ja mēs nekad neapstājamies un nesakām sev: “Jā, šis bija labi,” – motivācija kļūst par bezgalīgu skrejceliņu.
Varbūt pietiek ar kafiju uz terases. Vai klusuma minūti. Vai vienkāršu “es izdarīju”.
Lēmumi – emocijas vai vērtības?
Diskutējām arī par lēmumu pieņemšanu. Vai mēs balstāmies emocijās? Vai vērtībās? Ideālā pasaulē – vērtībās. Jo, ja mērķis ir skaidrs, tad arī izvēles kļūst mazāk haotiskas.
Man personīgi šis brauciens bija kā neliela iekšēja inventarizācija. Ko es gribu? Kurp es eju? Kas man patiešām ir svarīgi – nevis skaisti formulēts, bet īsti?
Jo skaidrāki ir personīgie mērķi, jo stabilāks kļūst profesionālais pamats.
Atziņu pieturpunkts
Protams, palīdz arī fakts, ka pēc nodarbībām vari aiziet līdz okeānam un skatīties, kā saule grimst ūdenī, it kā tas būtu ikvakara priekšnesums tieši tev. Bet pat bez palmām un vulkāna šis kurss būtu vērtīgs.
Tas atgādināja, ka:
- motivācija sākas ar attiecībām – ar sevi un citiem;
- pārliecība aug no godīgām sarunām, arī par neērtām tēmām;
- izdegšana nav varonība;
- un svinēšana nav kaprīze, bet nepieciešamība.
Ja man jautātu, kam es ieteiktu šādu kursu, es teiktu – ikvienam, kurš vada citus. Un arī tiem, kas vada tikai sevi.
Jo reizēm, lai virzītos uz priekšu, nav jāskrien ātrāk. Ir jāapstājas. Jāieelpo. Un jāatceras, ka tu esi cilvēks – nevis uzdevumu izpildes mehānisms.
Un, ja to izdodas saprast februārī, Tenerifē, saules gaismā – vēl jo labāk.
Erasmus+ dalībniece: Māra Viška
