Intervija ar RDMV Tekstila dizaina nodaļas absolventi Ellu Elīzi Viļumsoni
Ella ir cilvēks, kas prot pārsteigt. Skolas laikā ar izcilām sekmēm un mākslas vēstures kontroldarbu testiem, kas faktiski vienmēr bija novērtēti ar 10 ballēm, un kuru pieraksts bija kaligrāfisks (sk.vienu no attēliem). Meitene, par kuru, droši vien, daudzi pedagogi domāja, ka tieši viņu priekšmetu Ella ies studēt, šī raksta autoru ieskaitot. Taču Ella izvēlējās būt akadēmiskā dziedātāja, māksla, kuru pašreiz apgūst Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijā. Mūsu saruna notiek “visromantiskākajā pilsētas kafejnīcā” (tā rakstīts uz durvīm), kas atrodas Sv.Jēkaba baznīcas pagalmā Vecrīgā. Un pareizi vien ir. Ellas ceļš ir tāds, kur romantismam noteikti ir vieta, lai gan ļoti skaidri var saprast: Ella visu izdomā un viņai ir skaidra vīzija par to, ko viņa grib darīt. Mūzikā un dzīvē, kaut gan – abas jau pārklājas. Par to visu arī mūsu saruna.
Guntars Gritāns – Es sākšu ar to, ka man Tev jānodod sveicieni no Tavas latviešu valodas skolotājas Anitas Bogačkovas. Teica, ka atceras Tevi un seko līdzi Tavām gaitām mūzikā.
Ella Viļumsone – Paldies!
G.G. – Savukārt mani interesē cits kas: Tu pašreiz vairāk jūties kā mūziķe vai dizainere?
E.V. – Es noteikti tagad jūtos vairāk kā mūziķe. Lai gan man mūzika un māksla bija kopš agras bērnības, es tomēr gāju mūzikas, nevis mākslas skolā. Mūzikas skola nebija pilna cikla, bet tikai piecu gadu apmācības kurss. Es apmeklēju kori, sākumā spēlēju arī vijoli. Tāpēc mūzika man tomēr bija tuvāka. Uz visu to es skatījos kā lietu, ko varētu darīt nākotnē.
G.G. – Bet tomēr Tu atnāci uz RDMV, nevis, teiksim, kādu no mūzikas vidusskolām.
E.V. – Es atnācu uz RDMV, tāpēc, ka negribēju palikt 49. vidusskolā (smejas). Tā skola ir izteikti ievirzīta uz matemātiku un sportu. Es sapratu, ka gribu atkal atgriezties pie mūzikas un mākslas. Pēc mūzikas skolas absolvēšanas viens gads man pagāja pilnīgi bez nekādām aktivitātēm. Man tā visa pietrūka un man vajadzēja pārmaiņas. RDMV iestājos bez konkrēta mērķa, zināju tikai to, ka gribu atrast ceļu atpakaļ pie mākslas kā tādas. Varbūt bija doma iestāties kaut vai tajos pašos “mediņos”, bet es nebiju pietiekoši nobriedusi, vai varu to darīt.
G.G. – Mēs nekad nebijām par to runājuši. Par mūziku. Tu man to pateici tikai ceturtajā kursā.
E.V. – Jā, es tikai trešajā kursā sapratu, ka vēlos iestāties Mūzikas akadēmijā.
G.G. – Pie mūzikas vēl, protams, atgriezīsimies, bet tagad parunāsim par Taviem RDMV laikiem. Kāpēc Formas tekstila nodaļa?
E.V. – Tāpēc, ka, iepazīstoties ar visām skolas programmām, formas tekstila specifika šķita visdaudzveidīgākā. Formas tekstila mācību programmā ir visvisādi materiāli iekļauti. Mēs strādājām arī ar koku, papīru…Desmit meitenes stājāmies un šo nodaļu un visas arī tikām. Jo dažreiz ir tā, ka, ja netiec kādā nodaļā, skola piedāvā citu. Mums tā nebija, jo visām tā bija apzināta izvēle.
G.G. – Klau, skolā Tu izcēlies ar milzīgu čaklumu un kārtību visā, ko dari. Tas ir kaut kas, kas jau iestrādāts ģimenē vai tā ir tipiska Tava rakstura īpašība?
E.V. – (smejas) Man vienmēr ir bijusi liela apzinības izjūta, ja tā var teikt. Visam jābūt kārtībā, jo tad tas man dod miera sajūtu. Esmu cilvēks, kuram patīk rakstīt kalendāru, plānot visu. Mīlu plānot savu laiku un šāda sistēma man palīdz dzīvot!
G.G. – Jau dodoties uz šo sarunu, zināju, ka vairāk būs jārunā par mūziku, taču nevaru nepajautāt: ko Tev deva RDMV pavadītais laiks?
E.V. – Ko tik viņš man nedeva! Kad es atnācu uz RDMV, es uzreiz daudz vairāk atvēros. Iepriekšējā skolā nevarēju īsti iejusties. Sajutu, ka esmu savā vidē un, ka šeit visi ir mākslinieki. To, ka viņus tas saista.
G.G. – Zini, es arī piebildīšu un nedaudz iebildīšu. Jo, tā kā Tev tas bija pirmais gads, arī man tā bija “debija” ne tikai šajā skolā, bet vispār jaunā ampluā – pasniegt mākslas vēsturi. Atceros, ka tobrīd “kaifoju” pilnīgi par visu: talantīgiem jauniešiem, radošu vidi…Bet es Tev godīgi teikšu: jūs nebijāt vienādi spēcīgi un, runājot par dažiem audzēkņiem, es nelietotu vārdu mākslinieks vai dizainers. Ne visi “vilka” līdz Tavam līmenis. Jo īpaši, ka manās stundās jūs bijāt kopā ar tādu nodaļu, kur, maigi izsakoties, nebija liela izpratne par grieķu kapiteļu atšķirībām. Nebija sajūtu, ka Tev nav konkurences?
E.V. – Es tā īsti neteiktu. Vienkārši mākslas vēsture mani ļoti aizrāva. Un tā tas ir palicis joprojām. Atceros, ka jau pirmajā kursā nodomāju: beidzot vēsture, bet nevis par kaut kādiem kariem, bet par artefaktiem. Es arī gatavojos tām stundām. Varbūt tāpēc Jums šķita, ka bija tik liela atšķirība. Es vispār nemīlu sevi salīdzināt ar citiem. Man vienkārši patīk mācīties un apzināties, ka es esmu sevi pārspējusi. Iemācījusies vairāk, nekā zināju vakar.
G.G. – Parunāsim par Tavu kvalifikācijas darbu, kas jau bija saistīts ar mūziku! Somakoncerttērpam.
E.V. – Man ļoti patika tā ideja un, ka viss notika kā notika! Es gribēju to attīstīt kā biznesu, bet, diemžēl, šuvēja, ar ko es sadarbojos, bija ļoti aizņemta. Viņai arī tobrīd piedzima bērniņš. Bet jā, šo somu es pati izmantoju joprojām. Bija arī cilvēki, kas man pasūtīja un kuriem mēs uzšuvām. Bet nu pašreiz ar to nenodarbojos.
G.G. – Kad sāku strādāt ar Tavu grupu, sapratu, ka gatavoju studenti Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļai. Vari iedomāties manu šoku, kad man pateici par Mūzikas akadēmiju?… Tev nevienu brītiņu nebija prātā Mākslas zinātnes studijas?
E.V. – Man bija! Jau otrajā kursā. Bet ko darīt ar mūziku? Tās pietrūktu.
G.G. – Uz šo interviju Tu nāci pēc tikšanās ar bijušo kursabiedreni. Tātad joprojām uzturi kontaktus?
E.V. – Uzturu gan! Ar Indru mēs arī īrējam dzīvokli kopā. Lai gan esmu rīdzeniece, gribēju dzīvot tuvāk centram, akadēmijai un vietām, kur man bieži jābūt.
G.G. – Taču nosacīti Tu ar mākslu darbojies, jo esi tūrisma gide un stāsti par Rīgas vēsturi un mākslu. Man atkal bija prieks un pārsteigums pagājušajā gadā ieraudzīt Tevi savu studentu lokā augstskolas “Turība” gidu kursos, kur sagatavoju tūrisma gidus. Pastāsti par šīm savām aktivitātēm! Cik daudz Tava laika tas paņem?
E.V. – Šis darbs īstenībā manā dzīvē ir izspēlējis veiksmīgu lomu. Pēc kursiem es uzreiz sāku strādāt angļu valodā ar Rīgas viesiem. Dažreiz arī latviešu valodā. Man gan joprojām ir stress, kad eju uz ekskursijām. Es gribu to visu uzlabot un neieiet zināmā rutīnā un visu laiku stāstītvienu un to pašu. Ir ļoti grūti izlauzties no tā laukā. Bet man ir interesanti. Kontakts ar cilvēkiem un, ka tas nav parasts ikdienas darbs.
G.G. – Vai varam to nedaudz salīdzināt ar iešanu uz skatuves?
E.V. – Pilnīgi noteikti! Tā ir uzstāšanās. Vienu un to pašu informāciju var pasniegt tik dažādi, līdzīgi kā koncertu. No tā ir atkarīgs kā tu patīc cilvēkiem.
G.G. – Tev vispār ir skatuves drudzis?
E.V. – Jā. Bet pēdējā laikā tas man ir mazāks. Dziedot man likās, ka visi redz, kā man dreb žoklis. Īstenībā jau neredz. Taču man jau nostabilizējas tehnika un tas rada pārliecību. Esmu izdarījusi to, ko esmu varējusi pašreiz izdarīt.
G.G. – Cik daudz Tu dienā vingrinies? Jo, cik zinu, jums vokālistiem sākuma stadijā ir zināms limits, cik daudz varat vingrināties.
E.V. – Es dziedu vismaz 40 minūtes. Dažreiz stundu, pusotru.
G.G. – Teikšu godīgi, ka vienīgā reize, kad par Tevi šaubījos, bija tad, kad man pateici par ideju studēt vokālistos. Zinu, cik tas grūti ir, ja nav mūzikas vidusskolas izglītības. Baidījos, ka netiksi. Un atviegloti nopūtos, kad Tavā FB profilā ieraudzīju, ka “sāk studijas JVLMA”. Tu iestājies Vokālās nodaļas pedagogos, bet pēc gada pārgāji uz “tīrajiem” vokālistiem.
E.V. – Es stājos abās, biju uztraukusies, jo citur nekur nestājos. Un eksāmeni ar Mākslas akadēmiju bija vienā laikā. Man nebija varianta B. Trakākais, ka visu vasaru biju totāli noslimojusi, kas ietekmēja arī balsi. Tiku vokālajos pedagogos ar vērtējumu 8, bet doma pāriet uz vokālo nodaļu saglabājās. Ir atšķirība tomēr starp šīm nodaļām. Atšķiras lekcijas, arī diploms. Tāpēc pēc gada stājos atkal un tiku Vokālās mākslas nodaļā. Atkal esmu pirmajā kursā!
G.G. – Cik esat kursā?
E.V. – Septiņi.
G.G. – Parunāsim par Tavu balsi! Kas Tu esi? Soprāns?
E.V. – Esmu liriskais soprāns. Pašreiz es dziedu pārsvarā V.A.Mocarta ārijas. Taču prasības mainās un pagājušajā semestrī repertuārā bija jāiekļauj arī J.S.Baha kantāšu ārijas. Tagad mācos K.M.Vēbera āriju no operas “Burvju strēlnieks”.
G.G. – Kādu mūziku Tu pašreiz vairāk klausies, kas Tevi uzrunā šajā dzīves periodā?Nepiederi dziedātājiem, kuri jau samērā agri zina, ka būs baroka vai kāda cita perioda dziedātāji?
E.V. – Nē, ar mani tā nav. Arī klausos es dažādu mūziku. Man ir interesanti mainīt repertuāru. Tikko nodziedāju vienu Ā.Koplenda āriju. Sajutu, kā man piestāv šī mūzika.
G.G. – Es biju Tavā un Tavu kolēģu koncertā pagājušajā vasarā Rīgā, Sv.Pētera baznīcā. Es drīkstu kā klausītājs pateikt, kas man patika un kur, manuprāt, vēl ir jāstrādā?
E.V. – Droši!
G.G. – Tev ir ļoti tīra intonācija, kas vokālistiem ļoti svarīga. Ir stabilas augšējās notis, bet vēl nav apakšējo nošu…Es pareizi sapratu?
E.V. – (smejas): O, jā! Pašreiz man ir tāda problēma, kas, manuprāt, ir daudziem soprāniem, ka ļoti gribas strādāt ar galvas rezonatoru, jo to sajust var ļoti dabiski. Meklēju krūšu rezonatoru. Ir jādzied ar visu ķermeni!
G.G. – Jau par minēto intonāciju: kā Tu to panāc? (ar mūziku nesaistītiem lasītājiem: intonācija ir jebkuras nots precīza veidošana tās pareizajā frekvencē. Ja ir novirze, tad, pat dziedot īsto noti, šķiet, ka skan kļūdaini un “falši”)
E.V. – Es to jūtu kaut kā dabiski. Kur man rodas problēmas, tad, kad sāku domāt, kā to veido pozicionāli. Un tur tad sākas nepatikšanas (smejas). Skaņa ir it kā pareiza, bet tā izklausās tomēr kļūdaini veidota. Tur ir daudzas nianses, kas varbūt nešķitīs tik interesantas lasītājam.
G.G. – Atceros, ka tad, kad ar Tevi runājām par mūzikas studijām vēl RDMV laikos, ļoti uzsvēru to, lai Tu mācītos mūzikas vēsturi ar tādu pašu atdevi kā mākslas vēsturi, jo Tu esi tajā “riska grupā”, kas ir bez mūzikas vidusskolas izglītības. Atceros savu studiju laikus, kad bija daudz vokālistu ar labām balsīm, bet izglītības trūkuma dēļ viņi tā arī nespēja realizēties. Solfedžo, harmonija, klavieres – tas viss bija neapgūts. Bet Tev ir prāts! (smejas) Tu saproti situāciju. Vēlos uzzināt, kā Tev pašreiz ar šo visu veicas?
E.V. – Man ir jāsaka, ka ik pa brīdim es pārdzīvoju, ka man šis vidusskolas posms nav bijis. Esot akadēmijā, daudz kas ir atkarīgs no patstāvīgā darba. Tur vajadzīga daudz lielāka disciplīna. Daži no priekšmetiem man ir pielīdzināti no iepriekšējā gada. Tie kursi, kas jau apgūti. Bet es cenšos. Spēlēju arī klavieres.
G.G. – Kā ar koncertu apmeklēšanu?
E.V. – Jā, uz operu mums ir brīvbiļetes. Cenšos apmeklēt. Tūlīt būs operas “Bohēma” pirmizrāde, uz to noteikti iešu.
G.G. – Kur tērpu autors arī ir RDMV absolvents Fjodors Podgornijs!
E.V. – Nezināju! Interesanti!
G.G. – Ja jau nokļuvām līdz operai: Tu sevi redzi kā Mimī, “Bohēmas” varoni? Kādas ir Tavas sapņu lomas? Tu taču gribi būt soliste?
E.V. – Es gribu būt soliste! Ko gribētu nodziedāt, kādas lomas? (ilgi domā) Es domāju, ka varētu būt laba Džilda (varone no Dž.Verdi operas “Rigoleto”) Tāpat Norīna no G.Doniceti “Mīlas dzēriena”. Mani ļoti uzrunā koloratūrsoprāna lomas. Brīnišķīgi būtu nodziedāt kādreiz Lūčiju no Doniceti “Lūčijas di Lamermūras”. Jā, visas šīs varones skaisti mirst! (smejas)
G.G. – Ir bijusi iespēja apmeklēt arī kādus meistarkursus?
E.V. – Jā, augustā došos pie Ulrihas Zontāgas, kas ir brīnišķīga vokālā pedagoģe. Viņa bija arī pie mums akadēmijā. Kursi ir interesanti ar to, ka tur nav tikai dziedāšana, bet arī aktiermeistarība, pašregulācijas tehnikas un daudz kas cits.
G.G. – Man noteikti operas žanrs ir mīļākais un ir savi iecienītie dziedātāji. Vai Tev ir tavi “top” dziedātāji, kuri uzrunā?
E.V. – Mana mīļākā dziedātāja ir Nadīna Sjerra! Man patīk skatīties un klausīties kā viņa dzied, kāds viņai brīnišķīgs tembrs, cik viņa ir stabila. Tas izskatās tik viegli. Arī intervijās viņa stāsta par sevi tik patiesi, ka to ir bauda klausīties. Tas man liek domāt: vai “izsisties” var caur smagu darbu vai upurēšanos? Bez tā laikam neiztikt.
G.G. – Tu pieminēji upurēšanos. Sieviete – dziedātāja. Esmu klausījies neskaitāmas intervijas, kur slavenas solistes pat ir apgalvojušas, ka nav iespējama karjera un ģimenes dzīve vienlaicīgi. Viena cieš. Ko Tu par domā? Arī tā nedaudz ieskicējot savu iespējamo nākotnes scenāriju.
E.V. – Domāju, ka karjera aizņem ļoti daudz no mūziķa dzīves. Tas paņem laiku un domas. Esmu par to domājusi. Jā, es gribu ģimeni. Bet, domāju, ka manai ģimenei arī jābūt šajā vidē, lai viņi mani saprot. Ka citādāk nevar. Šobrīd ģimene man nav tuvākajos plānos paredzēta.
G.G. – Parunāsim par valodām. Slavenais amerikāņu soprāns Džesija Normena teica, ka viņa dzied tikai tajās valodās, kurās runā, jo citādi tā ir vienkārša mūzikas un teksta“iekalšana”. Ko Tu domā kā dziedātāja par šo?
E.V. – Kad to dzirdēju pirmo reizi, galīgi tam nepiekritu! Bet tagad, jāsaka, sāku saprast. Tad, kad tu dziedi citā valodā, nevar tikai iztulkot tekstu, tajā ir jāiedziļinās. Kad tu zini šo dziesmas stāstu, arī skatītājam vieglāk to uztvert. Tāpēc zināmai valodas prasmei jābūt.
G.G. – Kas Tev patīk no mūsu slavenajiem operdziedātājiem?
E.V. – Man ļoti patīk Marina Rebeka. Viņa ir brīnišķīga.
G.G. – Mēs sākām ar RDMV gūtajiem iespaidiem un tagad, esot šīs sarunas finiša taisnē, atkal pajautāšu par mākslu. Tūlīt skolā sāksies plenēra laiks un visi meklēs kādas skaistas vietas, kur novietot molbertus. Vai Tu vēl glezno?
E.V. – Jā, bet ļoti reti…Savā laikā man ļoti patika gleznot klusās dabas. Es neesmu “revolucionāra” gleznotāja. Man patīk arī plenērs.
G.G. – Tu gribētu nodziedāt RDMV Lielajā zālē kādreiz?
E.V. – Jā! Kāpēc gan ne?
G.G. – Par nākotnes plāniem parasti nemēdz skaļi runāt, bet, ja drīkst, vari nedaudz pastāstīt par savām iecerēm?
E.V. – Godīgi sakot, es pašreiz izbaudu to, kas ar mani notiek akadēmijā. Es uzsūcu informāciju, kas man ir visapkārt. Bet, jā, pēc akadēmijas labprāt studētu vēl ārzemēs. Varbūt tikšu kādā operstudijā.
G.G. – Vēlējums RDMV?
E.V. – (ilgi domā) Vadīties un tiekties uz to, kas dod visvairāk prieku. Izklausās banāli, bet tas tā ir. Var attīstīties tikai tur, kas saista visvairāk. Šie četri gadi RDMV bija tik fantastiski! Labi atceros latviešu valodas un mākslas vēstures stundas. Jā, pat sociālās zinības, kur mēs runājām par filosofiju, cilvēka psiholoģiju. Es novēlu, lai RDMV tas viss saglabājās. RDMV es sajutos kā es.
G.G. – Savukārt es Tev vēlu kļūt par starptautisku operdziedātāju un tad, pēc kāda laika, lai Tevī rodas vēlme iestāties arī Mākslas akadēmijā Mākslas zinātnes nodaļā!
E.V. – Liels paldies!
Autors: Guntars Gritāns
