Kino stāsti par māksliniekiem

18.07.2018.


Ne katram no mums ir iespēja ceļot un apskatīt slavenu mākslinieku darbu izstādes pasaules lielākajās metropolēs. Pie tam, muzejos bieži vien apskatāmi tikai daži darbi no mums interesējošā mākslinieka daiļrades. Savukārt lielas retrospekcijas nav nemaz tik bieži izplatītas, jo prasa milzīgus resursus, lai no citiem muzejiem un privātajām kolekcijām vienkopus savāktu kāda autora daiļrades esenci. Digitālais laikmets piedāvā plašas iespējas apskatīt muzeja kolekcijas neklātienē, tomēr tie ir tikai nekustīgi, fiksēti attēli monitorā, visbiežāk, bez iespējas tos pietuvināt un aplūkot detalizēti.

Taču mākslas filmas ir alternatīvs un aizraujošāks veids, kā iepazīt mākslinieku daiļradi no cita skatu punkta - sniedzot iespēju iepazīt mākslinieka personību caur biogrāfiskām filmām vai ļaujot izjust mākslinieka daiļradi caur operatora darbu. Lūk, ieteicamās literatūras vietā ieteicamā kino klasika kā mākslas stāsti par māksliniekiem:

 

Vēsturiskā kinodrāma "Andrejs Rubļovs" (Андрей Рублёв, 1966) ir izcilā un godalgotā krievu režisora Andreja Tarkovska Padomju Savienībā uzņemtā mākslas filma par 15. gs. krievu svētbilžu ikonu mākslinieku Andreju Rubļovu (1360-1430). Filmu veido astoņas noveles, ilustrējot viduslaiku Krievijas kopainu, kuru raksturo cīņa starp konkurējošiem valdniekiem un tatāru iebrucējiem. Laikmets parādīts, sekojot klejojoša mūka Andreja Rubļova piedzīvotajam. Padomju Savienībā filma tika cenzēta un saīsināta. Starptautisku pirmizrādi tā piedzīvoja tikai 1969. gadā Kannu kinofestivālā, kur, startējot ārpus konkursa, filma ieguva starptautisko kritiķu balvu FIPRESCI. Zīmīgi, ka Padomju Savienībā filmu sāka izrādīt tikai 1971. gadā, bet vēlāk 1973. gadā filmu vēl nedaudz citā versijā izrādīja ASV, tādējādi ir zināmi vairāki filmas varianti.

 

Britu režisora Kerola Rīda vairākām "Oskara" balvām un "Zelta globusam" nominētā filma "Agonija un ekstāze" (The Agony and the Ecstasy, 1965) ir Holivudas versija par izcilo itāļu dižrenesanses meistaru Mikelandželo Buonarroti (1475-1564), kas veidota pēc tāda paša nosaukuma rakstnieka Īrvinga Stouna sarakstītā biogrāfiskā romāna motīviem, kurā atainots laiks, kad Mikelandželo radīja vienu no saviem lielākajiem šedevriem – Siksta kapelas velvju gleznojumu Vatikānā.

 

"Dzirnavas un krusts" (The Mill & the Cross, 2011) ir poļu-zviedru kopražojuma drāma un vēsturiska fikcija, kuras tapšanu iedvesmojusi flāmu gleznotāja Pītera Brēgela Vecākā (1525-1569) glezna "Ceļš uz Golgātu", un kuras scenārija pamatā ir mākslas zinātnieka Maikla Francisa Gibsona eseja "Dzirnavas un krusts", atainojot dažādus personāžus no Brēgela gleznas, reizē skaidrojot tās uzbūvi un simbolismu. Filma ir balstīta jaunajās CG tehnoloģijās, un, izmantojot 3D efektus, to var pat dēvēt par gleznošanu ar kameru. Tās režisors ir pazīstamais poļu mūsdienu mākslinieks, režisors un dzejnieks Lehs Majevskis, kura radošie projekti – filmas, instalācijas, videomākslas darbi, teātra un operas iestudējumi – tiek realizēti visā pasaulē. Filmas aizsākumi meklējami mākslinieka video darbu ciklā “Brēgela svīta”, kas pirmo reizi tika izstādīta Luvras muzejā Parīzē un 54. Venēcijas biennālē. Izcilais aktieru darbs un filmas oriģinalitāte nodrošinājusi panākumus daudzos kinofestivālos visā pasaulē.

 

Britu režisora Pītera Vēbera drāma "Meitene ar pērļu auskaru" (Girl with a Pearl Earring, 2003) ir viens no slavenākajiem mūsdienu kinodarbiem, kas attēlo kāda glezniecības meistardarba tapšanu. Filmas stāsts, kura pamatā ir rakstnieces Treisijas Ševaljē romāns, ieved 17. gs. holandiešu baroka glezniecības meistara Jana Vermēra (1632-1675) darbnīcā, izklāstot romantisku versiju par to, kā tapusi glezna "Meitene ar pērļu auskaru" - meistardarbs, kas tiek dēvēts par holandiešu "Monu Lizu". Katrs filmas kadrs ir kā Vermēra glezna, kuru, starp citu, nav nemaz tik daudz, jo mākslinieks savas dzīves laikā paspējis radīt vien aptuveni 35 gleznas - lielākoties sadzīviskā žanra ainas un interjera gleznojumus. Filma nominēta daudzām prestižām kino balvām, tai skaitā "Oskaram" un "Zelta globusam", ieguvusi vairākas balvas par labāko kinematogrāfiju. Galvenajās lomās - Skārleta Johansone un Kolins Fērts.

 

Biogrāfiskā drāma "Misters Tērners" (Mr. Turner, 2014) stāsta par ekscentrisko angļu romantisma gleznotāju Viljamu Tērneru (pilnā vārdā - Džozefs Melords Viljams Tērners, 1775-1851) un viņa dzīves pēdējiem 25 gadiem. Viņa lielākoties akvareļtehnikā radītās ainavas tiek uzskatītas par impresionisma virziena priekšvēstnesēm. Par Tērnera lomu aktieris Timotijs Spols saņēmis vairākas balvas, tai skaitā Kannu kinofestivālā saņēma labākā aktiera balvu, kā arī Eiropas Kinoakadēmijas labākā aktiera balvu, kuru pazīstamais brits saņēma Rīgā 2014.gadā, kad svinīgā ceremonija tika iekļauta kā daļa no Eiropas Kultūras galvaspilsētas gada programmas.

 

Francijas drāma "Renuārs" (Renoir, 2012) veltīta izcilajam franču impresionistam Pjēram Ogistam Renuāram (1841-1919) un viņa dēlam – vēlāk slavenam režisoram Žanam Renuāram. Filmai raksturīgs īpašs vizuālais stils, kas atdarina Renuāra gleznošanas manieri. Pirmizrādi tā piedzīvoja Kannu kinofestivālā, guvusi kritiķu atzinību gan Francijā, gan ārpus tās, īpaši ASV. Ieguvusi Cēzara balvu par izcilajiem kostīmiem.

 

Amerikāņu režisora Vinčentes Minelli veidotā, mākslas vēsturnieku atzītā un kinokritiķu slavētā biogrāfiskā drāma "Dzīves alkas" (Lust for Life, 1956) par 19. gs. nīderlandiešu postimpresionisma gleznotāju Vinsentu van Gogu (1853-1890) veidota pēc rakstnieka Īrvinga Stouna sarakstītā romāna, kuru iedvesmojušas brāļu Vincenta un Teo viens otram rakstītās vēstules. Filmā redzami ap 200 mākslinieka darbi no viņa savas dzīves laikā vairāk nekā 2000 radītajiem darbiem. Galveno lomu atveido Kērks Duglass, Maikla Duglasa tēvs, kurš par šo lomu saņēma "Zelta gobusa" balvu, un tika nominēts arī "Oskara" balvai. "Oskaram" tika nominēts arī filmas scenārijs un mākslinieki, bet "Oskara" balvu par otrā plāna lomu saņēma aktieris Entonijs Kvinns par Vinsenta drauga, franču mākslinieka Pola Gogēna lomu.

 

Savukārt "Mīlošais Vinsents" (Loving Vincent, 2017) ir pasaulē pirmā gleznotā pilnmetrāžas filma un līdz šim neparastākais kinodarbs par Vinsenta van Goga dzīvi. Unikālais kinodarbs, kas radīts Polijā, sastāv no 65 tūkstošiem eļļas tehnikā gleznotu kadru, ko Vinsenta Van Goga manierē gleznojuši kopumā 115 mākslinieki. Zīmīgi, ka vispirms tika uzfilmēta filma ar aktieriem, bet vēlāk uzņemtais materiāls tika uzgleznots. Filmas idejas autori ir poļu gleznotāja un režisore Dorota Kobeļa un britu producents Hjū Velšmens.

 

Franču-beļģu kopražojuma drāma "Serafina" (Seraphine, 2008) ir patiess stāsts par franču gleznotāju, naivisti Serafinu Luīzi (zināma arī ka Serafina no Senlī, 1864-1942), kura mākslas pasauli apbūra ar savu naivumu un patieso dzīves uztveri. Autodidakte, kas gleznojot iedvesmojās no savas reliģiskās pārliecības, baznīcu vitrāžām un reliģiskās mākslas. Filma nominēta vairākām starpautiskām balvām, saņēmusi septiņas Cēzara balvas, tai skaitā arī par labākās aktrises lomu un labāko filmu.

 

Filmas "Modiljāni" (Modigliani, 2004) centrā ir divu mākslinieku – itāļu-ebreju gleznotāja un tēlnieka Amedeo Modiljāni (1884-1920) un slavenā spāņu mākslinieka Pablo Pikaso sāncensība laikā, kad abi dzīvoja Parīzē. Paralēli filmā attēlotas arī Modiljāni dziļi traģiskās attiecības ar mīļoto Žannu, kas bija katoliete. Lai gan kino kritiķi bijuši nesaudzīgi pret šo filmu, un filmā ir arī daudzas vēsturiskas neprecizitātes, tomēr uztverot vienkāršoti to kā mākslas fikciju par mākslinieka dzīvi, tā ļauj izjust 20. gs. sākuma mākslinieka dzīves traģisko pusi, ļaujot labāk izprast viņa daiļradi.

 

Biogrāfiskās drāmas "Frīda" (Frida, 2002) pamatā ir slavenās meksikāņu mākslinieces Frīdas Kalo (pilnā vārdā - Magdalēna Karmena Frīda Kalo i Kalderona, 1907-1954) dzīvesstāsts un viņas vētrainās attiecības ar vīru - visslavenāko Meksikas gleznotāju Djego Rivieru. Filmā atainots laiks, kad Frīda pievērsās glezniecībai pēc traģiska negadījuma, kurā viņa cieta 18 gadu vecumā, un kas sakropļoja viņas ķermeni uz visu atlikušo mūžu. Frīda Kalo gleznoja galvenokārt pašportretus un kluso dabu. Filmā Frīdas Kalo lomā iejutās spilgtā aktrise Selma Haijeka, kas par šo lomu tika nominēta "Oskara" balvai. Savukārt pati filma uzvarēja "Oskara" kategorijās par labāko grimu un labāko skaņu celiņu.

 

Biogrāfisko filmu "Polloks" (Pollock, 2000) par amerikāņu abstraktā ekspresionisma virziena pamatlicēju Polu Džeksonu Polloku (1912-1956) veidojis amerikāņu aktieris un režisors Eds Hariss, kurš filmā pats atveidoja galveno lomu, par to saņemot "Oskara" nomināciju. Filmā atainota gan Polloka personīgā dzīve, portretējot mākslinieka sarežģīto personību, gan parādīta viņa unikālā pieeja mākslai un mākslas darba radošajam tapšanas procesam. Filmā piedalījusies arī Marsija Geja Hardena Polloka sievas, mākslinieces Lī Krasneres lomā, par kuru viņa saņēma "Oskara" balvu kā labākā aktrise otrā plāna lomā.

 

Slavenā amerikāņu režisora un mākslinieka Džuliana Šnābela veidotā biogrāfiskā drāma "Baskjā" (Basquiat, 1996) portretē vienu no ietekmīgākajiem Ņujorkas ielu māksliniekiem, postmodernistu un neoekspresionistu Žanu Mišelu Baskjā (1960-1988), kurš jau 20 gadu vecumā bija kļuvis par Ņujorkas mākslas superzvaigzni, savu ielu mākslā gūto pieredzi pārnesot uz audekla. Galveno lomu filmā atveido Džefrijs Raits, savukārt viņa drauga un domubiedra, leģendārā amerikāņu mākslinieka Endija Vorhola lomā iejūtas Deivids Bovijs.

Raksta autore: Kristīne Markus

Attēls: Kristīne Markus