31.03.2023. 

"Katrīna Ņujorkā"

Ideju par to, ka būtu labi nointervēt mūsu skolas absolventi Katrīnu Deičmani, man “pameta” direktora vietniece ārpusklases un audzināšanas darbā Anete Aizsilniece. Panākumi absolventei ir izcili. Pats par Katrīnu nezināju neko un uz mūsu zoom interviju ierados tādā “improvizācijas režīmā”. Taču saruna noritēja brīvi un bez piepūles. Un, kā teica viena no RDMV latviešu valodas skolotājām, tas ir tikai normāli, jo šī meitene ir piedalījusies  latviešu valodas olimpiādēs. Ja nedaudz no dzejas mūsu intervijas kontekstā, tad bija līdzīgi kā “Čikāgas piecīšu” dziesmā par to, cik ir pulkstens Rīgā un cik Čikāgā. Mūsu gadījumā: 10.00 no rīta Ņujorkā un 17.00 – Rīgā.

G.G. – Līdz šim vienmēr ir bijis tā, ka es pats izvēlos un atrodu savus intervējamos, taču šoreiz man Jūs ieteica skolas administrācija. Labas ziņas atnāk ātri, arī tās, kas saistītas ar Jūsu panākumiem Ņujorkā. Domāju, ka mūsu lasītājiem būs interesanti uzzināt ko vairāk par RDMV absolventes turpmākajām studijām. Parasti es pirms sarunas ar saviem intervējamajiem ļoti gatavojos, taču man jāatzīst, ka šoreiz tā būs improvizācija. Pazīstami neesam, nav bijis tas gods arī būt Jūsu skolotājam, tāpēc aicināšu Jūs pastāstīt par sevi, kad Jūs pabeidzāt RDMV?

K.D. – RDMV pabeidzu pirms nepilniem diviem gadiem. Mani varētu pazīt pašreizējie trešais un ceturtais kursi. Es mācījos Interjera dizaina nodaļā, kuru absolvēju 2022. gadā. Jau bērnībā mani ļoti interesēja arhitektūra un dizains, tāpēc pēc pamatskolas (Rīgas Humanitārā skola) uz RDMV gāju pavisam konkrēti, – ar domu, ka tur iemācīšos rasēt, labāk zīmēt, izprast telpu un vidi. Jā, starp Rīgas Humanitāro skolu un RDMV es vēl mācījos Rīgas 2. ģimnāzijā. Man likās, ka matemātika tā ir tāda lieta, ko es varu apgūt pašmācībā, taču viss, kas attiecas uz mākslu, man vajag kādu, kas pamāca.

G.G. – Interesanti! Matemātiku tiešām var apgūt pašmācības ceļā?

K.D. – Jā, RDMV periodā matemātiku es tiešām studēju vairāk pašmācības ceļā. Noliku divus augstskolas eksāmenus un tagad šeit, ASV, esot 2. kursā, es mācos fiziku kopā ar 4. kursu.

G.G. – Bez šaubām, mani un mūsu lasītājus interesē Jūsu pārdomas par RDMV studiju periodu un līdz tam mūsu sarunā nokļūsim. Taču pašreiz lūgšu pastāstīt tieši par pašreizējo studiju vietu: kā tur nokļuvāt un kāpēc tāda izvēle?

K.D. – Jā, šobrīd es studēju Ņujorkas Tehnoloģiju institūtā un tas atrodas pašā Manhetenas centrā. Ja atveram Manhetenas karti, tad tur, kur ir punktiņš pašā vidū, atrodas arī mana skola.

G.G. – ...tā ir vieta, kur darbība notiek seriālā “Sekss un lielpilsēta”? Parasti tieši tur galvenā varone Kerija Bredšova ar savām draudzenēm pusdienoja...

K.D. – (smejas) Jā! Un arī ļoti daudzās citās filmās! Pati skola atrodas pie Centrālparka ieejas.

G.G. – Kāpēc tieši šī skola? Kādi iestājeksāmeni bija jākārto, lai tur studētu?

K.D. – Kā jau teicu, es jau 4 gadu vecumā zināju, ka studēšu arhitektūru. Bērnībā cietu no artrīta un tas nozīmēja, ka es daudz nevarēju iet ārā. Lielākoties dienas es pavadīju mājās un taisīju lellēm mājas, arī skolas un slimnīcas, un tā tālāk. Sapratu, ka man ļoti patīk būvēt, jau agri apguvu “sketchup” programmu. Pēc tam, jau mācoties RDMV, zināju, ka šī skola man palīdzēs apgūt tieši māksliniecisko daļu, izveidot portfolio. Bet, protams, pašai bija jāstrādā, lai nokārtotu fizikas un matemātikas eksāmenus. Tāpat angļu valodu. Tur daudz arī pati strādāju. Piemēram, 2 gadus apguvu pašmācībā padziļināto matemātiku un fiziku augstskolas līmenī. 3. kursā kārtoju šos 4 eksāmenus un dabūju maksimālos punktus. Kas attiecas tieši uz šo skolu, jā, es skatījos visādus “topus” ar skolām, iespējām studēt, taču nebija tā, ka gribēju studēt tieši šeit. Amerika bija viens no variantiem, protams. Ņujorka ar savu arhitektūru mani ļoti fascinē! Bet es pieteicos arī uz citām skolām. Kas bija interesanti ar šo skolu, tad viņi mani paši uzmeklēja. Tad, kad bija jākārto eksāmeni, ir tā, ka topošais students dalās ar savu informāciju, proti, kādi eksāmeni ir kārtoti un par to uzzina citas skolas. Kad nokārtoju fiziku uz maksimālajiem punktiem, man katru dienu sāka pienākt kaudzes ar vēstulēm no visdažādākajām skolām. Es beigās pieteicos uz četrām skolām Amerikā un visās tiku.

G.G. – Tad jau bija grūta izvēle, kur tieši studēt?

K.D. – It kā jā. Bija viena skola Bostonā, kuru zināju jau sen un kas bija mana sapņu skola, taču tad, kad uzzināju par Ņujorku, tomēr pārdomāju. Kaut kā man likās, ka Ņujorkas vide man būs interesantāka.

G.G. – Es dzirdēju par konkursu, kur Jūsu projekts tika izraudzīts 700 citu konkurencē. Kas tas tieši bija par konkursu?

K.D. – Tas bija jau tagad, 2. kursā. Augstskola studijas ir dārgas. Es, protams, meklēju visādas stipendiju iespējas. Šo konkursu, respektīvi, stipendijas iespēju, man ieteica viena no skolotājām. Tur bija jāiesniedz savs portfolio, rekomendācijas vēstule no skolas un programmas vadītāja, jāuzraksta eseja...Šajā konkursā es ieguvu 1. vietu. Jā, 700 cilvēku konkurencē. Un tas projekts, ko es iesniedzu, bija nevis augstskolas projekts, bet RDMV diplomdarbs. Tas bija interjera dizains cilvēkam ratiņkrēslā. Galvenā balva bija 15 000 dolāru studiju maksas segšanai. Būtībā šis semestris man sanāk par brīvu.

G.G. – Un kā būs tālāk? Kā tiksiet galā ar finansēm?

K.D. – Es strādāju praksē. Nākošnedēļ sākšu arī otro praksi.

G.G. – Amerikā tā drīkst? Ja nemaldos, tad tieši šajā valstī studentiem ir ļoti strikti nosacījumi par darba slodzi, pretēji Latvijai, kur jau ir teiciens, ka studenti studē no darba brīvajā laikā...

K.D. – Jā, šeit ir stingri noteikumi, taču ir noteikts stundu skaits, cik daudz drīkst strādāt. Skola par to ir informēta. Bakalaura programma man ir 5 gadi.

G.G. – Kāda ir studiju vide, cilvēki? Parasti jau ir tā, ka mēs pašreizējos apstākļus salīdzinām ar iepriekšējo pieredzi.

K.D. – Arhitektūras kursā mēs esam ļoti daudzi, bet stundās esam sadalīti mazākās grupās. Taču nav tā, ka tās ir konstantās grupas, cilvēki mainās. Tāpēc lielāko daļu no kursabiedriem es pazīstu, pat, ja esam kopā 120. Ikdienas stundās grupās mēs esam no 15 līdz 20 cilvēkiem (fonā skan mašīnu sirēnas). Dzirdat tipisko Ņujorkas troksni?

G.G. – O, jā! Man atkal jādomā par kādu no filmām!

K.D. – Es dzīvoju rajonā, kur mums blakus ir 3 slimnīcas. Sirēnas ir visu laiku. Jā, par tām nodarbībām. Parasti ir viena mācību stunda, kas tad ilgst visu dienu. Pirmos divus gadus mēs taisām savus arhitektūras projektus, tie ir tādi kreatīvi, bet no trešā kursa jau būs izmaiņas. Pirmajos divos izpētām dažādas idejas. Es arī profesorei jautāju, kāpēc tas tā ir? Piemēram, kāds varētu izskatīties muzejs Centrālparkā? Ar tādām vijīgām līnijām. Tādu tak nekad nevarēs uztaisīt! Un viņa man atbildēja, ka visu dzīvi varēsim būvēt dažādas kantainas kastes, toties tagad ir iespēja pafantazēt. Man šī doma patīk.

G.G. – Kāds bija pats sākums? Izjutāt kultūršoku? No kurām valstīm ir jūsu kursabiedri?

K.D. – Kā jau tas raksturīgi Amerikai, viņi veido tā saucamos augstskolu “topus”, arī par etnisko sastāvu tajās. Izrādās, ka tieši mana augstskola ir 2. vietā valstī, kur cilvēki nāk no visdažādākajām kultūrām. Un tas tiešām tā ir – katrs ir citādāks. Ņujorkā vispār ir daudz imigrantu.

G.G. – Teiciens, ka Ņujorka nav Amerika, ir patiess?

K.D. – Es piekrītu. Tā ir kā tāda maza pasaule, kur ir pilnīgi viss no katras kultūras. Visdažādākie rajoni, China town, piemēram, vai little Italy... Maza versija par visu kopējo.

G.G. – Un kādi ir Jūsu dzīves apstākļi?

K.D. – Dzīvoju “kojās”. Man ir divas istabas biedrenes: no Itālijas un Kolumbijas. Dzīvojam 18. stāvā. Dzīvesvieta nav tieši pie skolas, bet Centrālparkam otrajā pusē, bet tas nozīmē, ka, dodoties uz skolu, man nav jāiet pa ielām vai jāizmanto sabiedriskais transports, – es varu vienkārši šķērsot visu parku un tas ir skaisti. No šejienes neredz debesskrāpjus.

G.G. – Jautāšu kā mākslas vēstures skolotājs: ir bijusi iespēja apmeklēt kādu no mākslas muzejiem, teiksim, slaveno Metropoles Mākslas muzeju? Operu? To var atļauties?

K.D. – Nē, nē! Tā ka mēs esam studenti, tad visi muzeji mums ir par brīvu, vismaz publiskie. Un es dievinu muzejus! Jau no bērnības muzeju pasaule mani ir fascinējusi. Arī tad, kad dzīvoju Latvijā, es piedalījos Latvijas Nacionālā mākslas muzeja jauniešu klubā. Pirmajā kursā šeit, kad stundu grafiks bija vienkāršāks (daudz ko, piemēram datorprogrammu izmantošanu, es jau biju apguvusi RDMV), man bija daudz brīvā laika. Es bieži gāju uz muzejiem. Metropoles muzejā esmu bijusi 16 reizes!

G.G. – Kas Jums RDMV mācīja mākslas vēsturi? Atpazīstat visus virzienus un māksliniekus?

K.D. – O, jā! Bet daudz lasīju jau pirms RDMV. Tā bija mana mīļākā stunda. Skolotājas man bija Gundega un Dace.

G.G. – Man, personīgi, mācot šo priekšmetu, ir nācies sastapties ar tādiem audzēkņiem (kuri gan ir mazākumā), ka māksla, kas radīta pirms viņiem, šiem jauniešiem nav saistoša. Pat vienaldzīga. Viņiem mākslas izpausmes visbiežāk ir tikai personīgais vizuālais tēls, kas arī savā būtībā nav unikāls, bet pārņemts no kādas subkultūras. Kādas ir Jūsu viedoklis?

K.D. – Man bija 14 gadi, kad izlasīju visu lielo Gombriha “Mākslas vēsturi”. Man grūti komentēt konkrēto fenomenu. Šeit mākslas vēsturi māca ar tādu īsāku ievadu par mākslas parādībām. Viena stunda nedēļā. Manuprāt – maz. Taču interesanti bija tas, ka katru nedēļu bija kāda galvenā tēma, nevis hronoloģiska mākslas vēstures apguve. Piemēram, kā ir izmainījušās publiskās ēkas.

G.G. – Vai ir šī nu jau pasaulē izplatītā tendence mākslas vēstures apguvē, kur īsti nepievēršas atsevišķiem māksliniekiem, periodiem, bet par mākslas attīstību tiek runāts tādā nedaudz filosofiskā gaisotnē?

K.D. – Gan jā, gan nē. Kā jau teicu, ievads mākslas vēsturē bija, bet mums bija jālasa katru nedēļu kāds no manifestiem, piemēram, futūristu uzsaukumi, un tad tie jāanalizē. Otrajā kursā bija arhitektūras vēsture. Tas, kas man patika, ka šis kurss bija par visas pasaules arhitektūru. Ja Latvijā vairāk māca tieši par Eiropas mākslu, tad šeit bija par Āzijas valstīm, Dienvidameriku, Āfriku...Es daudz ko uzzināju.

G.G. – Varu Jūs nedaudz iepriecināt, jo mūsu jaunajā programmā arī pievēršamies citu kontinentu mākslai. Bet nevaru nepajautāt Jums par RDMV iegūto mācību procesā: tā ir pietiekoša “bagāža’’ turpmākajai karjerai vai jūtat arī kādus robus savās zināšanās? Ir kaut kas, ko nesaņēmāt?

K.D. – Esmu sapratusi, ka manas iegūtās zināšanas RDMV man ļoti palīdz. Pirmajā kursā es jutu, ka daudziem kursabiedriem esmu “stipri priekšā”. To, ko mācījos Amerikā, jau minētās datorprogrammas,  – to visu es jau biju apguvusi Latvijā. Tāpat spēju saprast telpu un dizainu. Arī pašreiz, kad skatos uz kursabiedru rasējumiem, nereti viņiem palīdzu. Es pamanu kļūdas, kas man liekas smieklīgas un man ir jau “noiets etaps”. Piemēram, uzrasē māju un uzliek trepes vienā stāvā, bet otrajā pavisam aizmirst, ka tur tām arī jābūt. Izpratne par to, kā nolasīt rasējumu – tas man jau ir. Tas pats ar dimensijām. Skatos, ka dažreiz mani kolēģi uztaisa tādu guļamistabu, kur nevar pat ielikt gultu. Latvijā bijām pieraduši strādāt ar īstajiem izmēriem. Pat ar acu skatienu jau varējām pateikt, ka tas “neies krastā”. Ļoti novērtēju kompozīcijas stundas pie skolotājas Ingrīdas. Amerikā viens no pirmajiem uzdevumiem bija iet pie līniju ritmiem, no tiem izveidot 3D modeli, daudziem bija grūtības saprast, kāpēc tas vispār ir jādara.

G.G. – Kāda Jums bija angļu valoda, turp aizbraucot?

K.D. – Sākumskola man bija Rīgas Centra humanitārā vidusskola. Angļu valoda mums bija 7 reizes nedēļā. Tā ka problēmu nebija.

G.G. – Es runāju ar Jums un dzirdu, ka, paldies Dievam, Jums nav akcenta, kuru pamanu dažiem saviem kolēģiem – mūziķiem, un ko iztulkoju kā tādu Švauksta no romāna “Mērnieku laiki” izrādīšanos. Gribu zināt Jūsu viedokli par kādu no tendencēm, kas ir arī RDMV skolā. Daudzi jaunieši, īpaši 1. kursā, savā starpā runā angliski un, protams, visu cieņu viņu izrunai, tomēr tā ir tāda vairāk tik-tok valoda. Nesaprotu šo ākstīšanos, bet nu lai tā paliek mana problēma. Cik svarīgi ir Jums saglabāt savu latvietību? Savu dienasgrāmatu raksta angliski vai latviski?

K.D. – Kas attiecas uz dienasgrāmatu, tad tas ir sarežģīts jautājums. Kas attiecas uz mācību stundām, kuras notiek angļu valodā, tad jā – pierakstus veicu angliski. Arhitektūras detaļas man arī ērtāk ir pierakstīt angliski, dažām pat nezinu latvisko versiju. Bet es katru dienu sazinos ar savu ģimeni un tas, protams, ir latviski, arī ar savu draugu. Kā arī teicu par savām istabas biedrenēm – kolumbieti un itāieti – tad mēs cenšamies viena otrai mācīt kaut ko no savas valodas. Viņām ir vieglāk, jo valodas ir radniecīgas. Mani priecē, ka viņas atceras kaut ko no latviešu valodas. Kolumbiete pēc garas mācību dienas nopūtās un latviski pateica: “ejam mājās”! Gribu viņas uzaicināt arī uz Latviju.

G.G. – Protams, vēl trīs gadi priekšā, bet varbūt jau ir idejas, kur gribat strādāt, kādu karjeru veidot?

K.D. – Ir tā, ka pēc šīs skolas pabeigšanas man būs iespēja palikt vēl trīs gadus, lai strādātu. Ar tā saucamo studentu vīzu. Pašreiz es strādāju vienā praksē, bet man jau izteica piedāvājumu otrai. Es piekritīšu. Toreiz, kad saņēmu balvu, pie manis pienāca vairākas arhitektūras firmas un aicināja strādāt pie viņiem. Beidzot izvēlējos vienu. Domāju, ka šīs dažādās prakses man palīdzēs saprast, ko es gribu darīt nākotnē. Arhitektūra ir ļoti plašs lauks. Pašreizējā prakse ir vairāk saistīta ar medicīnas centriem. Tagad lielais projekts ir Jēlas Medicīnas centrs, kuram es taisu rasējumus. Tur ir vairāk nekā 100 000 kvadrātmetru! Komplekss ar vairākām ēkām dažādās lokācijās. Savukārt otrā firma strādā ar komerctelpām. Viņi taisa interjerus un eksterjerus dažādām slavenām firmām. Piemēram, 5. avēnija, kur ir visi lielie veikali. Lielām firmām, kā, piemēram, “Nike”, “Adidas”, “Fendi” vajag telpas, kur parādīt savas kolekcijas, pirms tās nokļūst veikalos. Tā man būs milzīga prakse.

G.G. – Vai pašai ir idejas par savu sapņu māju? Jeb būsiet klejojošā māksliniece?

K.D. – Domāju, ka joks par “kurpnieku bez kurpēm” labi man piestāv (smejas). Ja godīgi, es gribētu iegūt vairāk pieredzes dažādās valstīs. Protams, man patīk Ņujorkas vide un nākotnē es varu iedomāties sevi šeit. Varbūt vecumdienām Ņujorka būtu pārāk traka un varētu braukt atpakaļ uz Latviju. Grūti ko paredzēt. Protams, gribētu atvērt savu firmu.

G.G. – Ja jau ierunājāmies par Latviju: melnās maizes nepietrūkst?

K.D. – Pirmajā gadā bija grūti, jo nezināju, kur iepirkties. Bija grūti atrast veselīgu pārtiku. Tagad atradu veikalu “Albi”, kas ir netālu no skolas un tur ir pārsteidoši lēti. Lētāk nekā Latvijā. Man patīk, ka tur ir padomāts par visiem klientiem. Arī studentiem, kuriem laika nav daudz. Melnās maizes nav, bet pārtika ir laba.

G.G. – Nevaru nepajautāt arī par pašreiz Ukrainā notiekošo. Jūs esat no Austrumeiropas. Nav nācies saskarties ar jautājumiem par Ukrainas karu? Vai Jums nav bijis jāskaidro, ka neesat, piemēram, no Krievijas? Vismaz man, ceļojot, ar to ir bijis jāsastopas daudz. Baltijas valstis joprojām kartē maz zināmas.

K.D. – Sākumā, kad atbraucu, daudzi teica, ka man ir krievu akcents. Bija jāpaskaidro un studenti saprata. Arī tad, kad izcēlās karš, es aicināju rīkot atbalsta akciju. Uzsākam veidot ziedojumu fondu. Arī tagad mums ir viena stunda, kur ir jāgatavojas publiskajai runai. Es stāstīju par Latvijas kultūru, Neatkarības atgūšanu. Visi tiešām klausījās ar lielu interesi. Manuprāt, viņiem trūkst zināšanu, taču neviens nav ļauni noskaņots. Uz Ameriku neatnāk ziņas pilnā apmērā, tas nu gan.

G.G. – Vai ir nācies būt situācijās, kad ir jāsastopas ar tā saucamo politkorektumu? Jādomā par to, kā jokot un, vai cilvēks, ar kuru runājat, sevi nepieskaita ne vīriešu, ne sieviešu dzimtei? Amerikā, cik man zināms, tas viss ir aktuāli.

K.D. –  Jā, šeit tas viss tiek ļoti akcentēts. Es šogad strādāju ar pirmo kursu, palīdzu viņiem iejusties skolā. Tāpēc man bija jāierodas divas nedēļas pirms skolas sākuma, jo bija apmācības, kur bija veltīta liela uzmanība šīm tēmām. Piemēram, neuzrunāt publiku ar uzrunu “dāmas un kungi”, jo tas nav iekļaujoši. Man tas bija nepierasti. Bija jāsaka: dear guests (dārgie ciemiņi) vai folks (tauta). Man tas atkal likās familiāri. Arī stundās mums visi skolotāji lika uzrakstīt, vai ir kādam no mums īpaša uzruna, kas ir ārpus standarta. Jā, tā ir tāda sarežģīta tēma.

G.G. – Amerikā ir daudz latviešu. Jau paaudzēs. Vai esat nodibinājusi kādus kontaktus ar latviešu kopienu?

K.D. – Nē, diemžēl vēl nav bijusi tā izdevība, bet gribētos.

G.G. – Mēs skolā aicinām lasīt rakstus RDMV mājas lapā. Un arī es ceru, ka šo mūsu interviju izlasīs audzēkņi. Vai Jums ir kādi padomi, ieteikumi viņiem, saistībā ar turpmāko karjeru? Jebkurš jau pateiks, ka mācieties vajag čakli, bet varbūt ir kas specifisks?

K.D. – Mācīties čakli – tas tiešām tā ir. Es par to (turpmākajām studijām) sāku domāt salīdzinoši ātri. Ja kāds grib studēt arhitektūru, tad noteikti pastiprināti jāpievēršas matemātikai un fizikai. Amerikā to prasa. Amerikā ļoti skatās uz sabiedrisko darbu. Skolu ļoti interesē, ko tu dari, kādas ir tavas aktivitātes ārpus skolas. Manas aktivitātes LNMM bija pluss, es to uzrādīju savā CV. Māra Lāce (muzeja direktore – G.G.) man uzrakstīja rekomendāciju. Skolā mums ir daudzi klubi, piemēram, arhitektūras. Jāuztur labas attiecības ar kursabiedriem un, jo īpaši, skolotājiem. Vēlāk būs vajadzīgas rekomendācijas vēstules no viņiem. Jāveido portfolio. Tādā ziņā RDMV to ļoti labi nodrošina, jo noder visi zīmējumi, rasējumi un tā joprojām.

G.G. – Vai Jums ir padomā kaut kas tāds stāstāms, būtisks, par ko es neesmu paprasījis?

K.D. – Varbūt tas, ka tagad, mācoties Ņujorkā, esmu aptvērusi to, cik īstenībā latvieši ir strādīgi! Kad mācījos RDMV, man, vismaz sākumā, likās, ka mācīties Ņujorkā ir kaut kas neiespējams. Bet tagad, kad esmu šeit, sapratu, ka jā, ir konkurence, bet tas, ko mēs darām RDMV, īstenībā mūs ļoti labi sagatavo, dod bāzi. Mums ir augstas prasības pret sevi un bieži sevi nenovērtējam. Sevi salīdzinu ar kursabiedriem un varu teikt, ka Latvijā mums ir laba izglītība.

G.G. – Kad apciemosiet Latviju?

K.D. – Domāju ka vasarā. Mans draugs gan pārvācās uz Kanādu, tāpēc, iespējams, būs vasarā jābrauc uz turieni.

G.G. – Mūsu sarunas beigās tad jāsaka, ka, ja nu sanāk būt Rīgā mācību gada laikā, domāju, ka būsiet gaidīta viešņa visiem tiem skolā, kas jūs mācīja un, iespējams, Jūs varētu uzrunāt mūsu audzināmos personīgi. Starpcitu, kāds laiks pašreiz Ņujorkā?

K.D. – Labs jautājums! Te laikapstākļi mainās ātri. Naktī bija mīnusi, bet dienā – plus 19. Nekad nevar sagatavoties nākošajai dienai.

G.G. – Es tomēr atkal atgriezīšos pie seriāla “Sex&city”. Kerija Bredšova faktiski atzīstas mīlestībā Ņujorkai. Jūs varat pateikt, kas tad īsti ir tas Ņujorkas fenomens? Tā ir pilsēta, kaut kas dzīvs? Kas Ņujorka ir Jums?

K.D. – Kā jau teicu iepriekš, manuprāt, maza mikropasaule, kur viss no zemeslodes ir paņemts un sastumts vienā pilsētā. Ņujorka ir kontrasti. No vienas puses – ielas un debesskrāpji, pie kuriem ir strādājuši vislabākie arhitekti un tajā pašā laikā te ir Centrālparks, kurš ir lielāks nekā visa Monako valsts. Tur ir meža izjūta. Ar ezeru. Mikrorajoni ar visiespējamākajiem dialektiem pasaulē. Lasīju, ka vienā no tiem ir pat 800! Ielas ir izgaismotas un, pārnākot mājās vakarā, tas dod miera izjūtu. Cilvēki sēž kafejnīcās, viss kaut kas notiek. Kas vēl mani fascinē, tad tas, ka ņujorkieši ir vienmēr steigā, aizņemti, bet, ja kāds no viņiem redz, ka kāds ir paklupis, nokritis no riteņa, – visi apstāsies un palīdzēs! Tas man ļoti patīk un dod drošības sajūtu. Es nekad neesmu viena. Man patīk šis balanss starp dabu un pilsētu.

G.G. – Katrīna, paldies par sarunu! Lai Jums panākumi un sapņi piepildās!

Nedaudz vēlāk, kad strādāju ar intervijas tekstu, saņēmu šādu ziņu no Katrīnas: “Nesen sāku strādāt jaunajā prakses vietā, mani uzreiz pielika pie 3 jauniem projektiem: NMC studio jaunajām ierakstu telpām Rokfellera centrā, Chanel veikalam Soho rajonā un Bvlgari Piektās avēnijas veikala paplašinājumiem.”

Intervijas autors : Guntars Gritāns

Foto: K. Deičmanes privātais arhīvs.