22.02.2017.
Verner Panton pamatoti ierindojas 20. gs. izcilāko dizaineru sarakstā, bet neraugoties uz to, ka pārstāv skandināvu dizaina eliti, ir atšķirīga žanra ģēnijs. Modernisma konteksts, ar ko neizbēgami asociējas ziemeļvalstu dizains, Panton gadījumā ir kā skandināvu klasiskā mūzika, ko pēkšņi un apdullinošā skaļumā pārtrauc pop grupas ieraksts.
1963. gadā žurnāls "Form" Verner Pantonu nodēvēja par Dāņu industriālā dizaina L’ enfant terrible (no fr. val. – briesmīgs bērns) - iespaidīgāko krāsu un formu teroristu, kādu dizaina pasaule jebkad būs pieredzējusi. „Jau skolā, kad man vajadzēja kaut ko gleznot, es vienmēr darīju citādāk kā pārējie. Mēģināju atrast savu ceļu, es tam vienkārši nespēju pretoties. Tas vienmēr ir bijis mans handikaps. Ir vieglāk darīt tāpat kā pārējiem, bet jūs nekad neko nesasniegsiet, ja jums būs kāda cita cilvēka idejas.” (no intervijas ar Verner Panton, 1977. gadā.)
Foto: www.verner-panton.com
Verner Panton ir dzimis 1926. gada 13. februārī Dānijā uz Funen salas. 18 gadu vecumā viņš pārcēlās uz lielāko tuvumā esošo pilsētu Odensi un uzsāka mācības tehniskajā koledžā. Karam noslēdzoties, viņš studē arhitektūru Kopenhāgenā un pēc augstskolas pabeigšanas vairākus gadus darbojas dāņu modernista Arne Jacobsen birojā. Jacobsen studija bija izšķirošs laika posms Panton karjerā - viņš novērtēja sava vadītāja prasmes un vienlaicīgi apzinājās, cik galēji atšķirīgs ir viņa paša viedoklis par dizainu un arhitektūru.
Pēc aiziešanas no Arne Jacobsen studijas Verner kopīgi ar draugu Hans Ove Barfod iegādājas Volkswagen mini autobusu, pārveidoja to par projektēšanas darbnīcu un devās trīs gadus ilgā ceļojumā pa Eiropu. Sākumā draugi ceļoja divatā, vēlāk Verner turpināja klejojumus vienatnē. Autobuss pārtapa par dizainera pagaidu dzīves un darba telpu. Viņš satika arvien jaunus domubiedrus, kolēģus un dizaina ražotājus, dibināja starptautiskus kontaktus un atgriezās dzimtenē darba spara un ideju piepildīts.
Pēc atgriešanās Kopenhāgenā viņš atvēra savu projektēšanas studiju, par kuras pirmo nopietno darījumu kļuva viņa tēva pasūtījums - Kom – igen Inn viesnīcas interjers. Hotelis atradās uz Verner dzimtās salas, un no nomaļas savrupmājas tam bija jāpārvēršas modernos viesu apartamentos. Verner nelika vilties- viss iespējamais šajā namā no mēbelēm līdz darbinieku formām tika nokrāsots piecās derdzīgās sarkanās krāsas variācijās. Viesnīcas vajadzībām pirmo reizi Verner pievērsās arī mēbeļu projektēšanai, ļaujot pasaulei iepazīt vairākus Panton krēslu modeļus - Cone - chair, Wire Cone un Heart Cone atpūtas krēslu.
Foto: www.verner-panton.com
Taču pie patiesi revolucionāra projekta Panton ķērās piecdesmito gadu vidū, uzsākot monolīta krēsla idejas attīstīšanu. Viņš alka uzprojektēt un izgatavot mēbeli, kas ir veidota no viena materiāla loksnes un var darboties bez savienojumiem un papildus detaļām. Pirmās skices vēsta par "Chair S" ar formas liekumu, kas atgādina sēdoša cilvēka aprises. Atbilstoši piecdesmito gadu dizaina tendencēm sākotnēji Panton šo krēslu bija ieplānojis realizēt no saplākšņa. No vienas materiāla loksnes viņš paredzēja izgatavot ne tikai sēdi un atzveltni, bet visu korpusu, bāzi ieskaitot. Iecere izrādījās nereāla, un Panton atteicās no idejas līdz 1960. gadam, kad radās iespēja saplāksni aizstāt ar polistirolu. Diemžēl arī šoreiz materiāla izvēle bija kļūdaina. Prototips bija sēdēšanai nepiemērots - trausls, smags un neērts, taču jaunā krēsla versija bija lieliska projekta ilustrācija. Tas laikā, kad 3D modelēšana norisinājās taustāmu paraugu, nevis datorprogrammas formātā, bija vienīgais veids, kā prezentēt ideju ražotājam.
Foto: www.verner-panton.com
Atrast kādu, kurš sešdesmitajos gadus gribētu ražot tik ambiciozu ideju, nebija viegli. Iekārtas krēsla izgatavošanai bija nesamērīgi dārgas, piemērots materiāls neeksistēja, un visbeidzot – neviens šim projektam gluži vienkārši neticēja. Atkārtoti pametot dzimteni, Verners devās vēl vienā Eiropas braucienā ar pārliecību, ka agrāk vai vēlāk sapnis par plastmasā locītu krēslu tiks īstenots. Ilglaicīga brauciena rezultātā viņš nonāca Bāzelē un prezentēja ideju "Vitra" fabrikā, neticamā kārtā saņemot apstiprinājumu tam, ka rūpnīca mēģinās rast risinājumu dizainera iecerei. Darbs tika uzsākts nekavējoties un ilga vairākus gadus, līdz 1967. gada augustā krēsls piedzīvo pirmo publisko prezentāciju. Tas bija veidots no stikla šķiedras un pieejams septiņās krāsas nu jau ar oficiālu nosaukumu "Panton chair". Pārsteidzošs, juteklisks un nešaubīgi provokatīvs – tas ātri iemantoja popularitāti un kļuva par kulta priekšmetu sešdesmito gadu pēc visa atšķirīgā izslāpušajā sabiedrībā.
Foto: www.verner-panton.com
Pārdošanas apjomi pārsniedza cerēto un patiesu kulmināciju sasniedza brīdī, kad 1971. gadā krēsls tika izmantots britu žurnāla "Nuoba" foto sesijā ar Amandu Lear. Būdama dziedātāja, modele un striptīza dejotāja, mademoiselle Lear uz Panton krēsla ilustrēja rakstu „Kā izģērbties vīra priekšā”. Turklāt darīja to tik pārliecinoši, ka jautājums, kādēļ "Panton chair" ir iemantojis ne vien 20. gadsimta slavenākā, bet arī visu laiku pavedinošākā krēsla slavu, ir lieks.
Foto: www.verner-panton.com
Kopš sešdesmitajiem gadiem "Panton Chair" ir vairākkārtīgi uzlabots. Konstrukcija ir piedzīvojusi četras dažādas plastmasas versijas un tikpat ražošanas tehnoloģiju izmaiņas. Sarežģītās izgatavošanas un nepietiekamas funkcionalitātes dēļ 1979. gadā "Vitra" pārstāja krēsla ražošanu, bet atgrieza to kolekcijā 1990. gadā jau polipropilēna izskatā. Līdzīgi septiņdesmito gadu scenārijam īsi pēc jaunās versijas prezentācijas "Nuoba" žurnāla tēmu deviņdesmitajos gados turpināja "Vogue" vāks, Amandu Lear nomainīja Kate Moss, un pop kultūras revolūciju - dizaina ikonas statuss.
Foto: www.verner-panton.com
Raksta autore: Jeļena Solovjova
Attēls: Kristīne Markus