09.02.2021.

NORD BANK SMILŠU IELĀ

Smilšu iela Rīgā reiz bija galvenā. Kad pēc vaļņu nojaukšanas 19. gs. II pusē pilsētu sāka dalīt Iekšrīgā un Ārrīgā, tās nozīme saplaka līdz ierindas statusam. Bet joprojām, staigājot pa šo ielu, tās tēlā jūtam sakāpinātu lepnību un bagātnieka stāju. Ne velti še jau kopš sendienām mājoja daudzas bankas, kredītiestādes, apdrošināšanas kantori. Šeit dzīvoja Rīgas nauda.

Foto avots: https://rigathisweek.lv/object/dining/gourmet/barents/1458

Pašā Smilšu ielas viducī pie krustojuma ar Mazās Smilšu ielas spicumiņu dižojas kāds īpaši cēls nams ar numuru 3. Būvēts 1910. gadā kā Ziemeļu banka. Šo faktu der atcerēties, jo tālākā tekstā tas simboliski atbalsosies pamattēmas izvērsumā.  Bet arhitektūras baudītāji še uzreiz sazīmēs izcilu stateniskā jūgendstila paraugu. Nama fasādi rotā slavenā Rīgas tēlnieka Augusta Folca darinātie ciļņi. Darba un kapitāla alegorijas tajos pauž patiesu ideju par tautas labklājības pamatiem. Šo namu mūsu klasiķa Konstantina Pēkšēna birojā, kopā ar asistentu Hermani Zeiberlihu  projektējis arhitekts Artūrs Mēdlingers (Arthur Mödlinger, 1880—1961). Viņš bija Krievijas Ņižņijnovgorodā dzimis baltvācietis. Studējis Rīgas Politehniskajā institūtā. Pēc 1910. gada uzsāka savu patstāvīgo praksi un guva ievērību kā Rīgas jūgendstila arhitektūras meistars. Pēc I Pasaules kara viņam nācās pielāgoties funkcionālisma principiem un estētikai. 30. gadu nogalē Artūrs Mēdlingers pārcēlās uz dzīvi Vācijā. Miris 1961. gadā Neištatē, Šlēzvig-Holšteinas pavalstī.

НАУКА – PAREX - BARENTS

Padomju gados, ja kāds latvietis soļoja pa Smilšu ielu uz Bastejkalna un jau minētā 3. nama pusi, viņu varēja mulsināt jau pa gabalu vērojams kāda veikala nosaukums. Tas it kā neķītri vēstīja pieklājīgā sabiedrībā nelietojamu vārdu. Teju nepārprotami lasījās – M…UKA. Tikai tuvāk pienākot, burtu grafiskais mezglojums skaidrojās krieviskā uzrakstā – НАУКА. Tur, tieši mājas stūra zālē, darbojās amizantu laboratorijas piederumu tirgotava.

Atjaunotajā Latvijā visā mājā iekārtojās šķietami varena un  iluzori stabila Parex Bank’a. Tās saimnieki greznajos interjeros spodrināja veco labo laiku apzeltīto godību un solīdumu. Pie ieejas bieži stāvēja Rīgā vienīgais Maybach limuzīns, kura dizains tomēr atgādināja pārēdušos govi. Biznesi un rebes še daudzsološi kūsāja, līdz kamēr negausīgi pūstais burbulis plīsa. Iestājās bankrots, ko nez kāpēc saglābt lāgoja uz nodokļu maksātāju rēķina. Daži baņķieri kādus gadus gan dabūja padzīvot pat aiz rūtainiem lodziņiem. Bet nu to visu atceras tikai zaudētāju bariņa gaudās.

Ja pa to pašu Smilšu ielu tagad virzās jebkurš lasītpratējs, tad nonākot pie kādreizējā PAREX nama НАУКА’s logiem, viņš ieraudzīs jaunu un ļoti diskrētu uzrakstu banku vai dārgu juvelierveikalu stilā - BARENTS. Tas ir 2019. gadā atvērtais augstākās klases jūras velšu restorāns, kur sagaidāms visās nozīmēs vērtīgs piedzīvojums. Tajā uz galda piedalās tikai auksto ūdeņu iemītnieki - dzīvi langusti, jūras eži, omāri, austeres un lielizmēra zivis: tunči, paltuss, jūras velni… Visu šo garšu un arī dizaina baudas pasākumu lolojuši un sarūpējuši restorāna īpašnieki - KRASSKY grupas uzņēmumu Latvijā, Krievijā un Lielbritānijā vadītāji Aigars Zelmenis un Edgars Zaduško.

KAS IR ŠIS BARENTS?

Runa ir par 16. gs. nīderlandiešu navigatoru, kartogrāfu, pētnieku un pirmo ekspedīciju uz tālajiem ziemeļiem vadītāju Vilemu Barencu (Willem Barentsz; 1550. – 1597.). Taču vārdam Barentsz paralēli lieto arī citas nīderlandiešu papildformas Barentz un Barents. Tie ir īsinājumi no vārda Barentson jeb Barenta dēls. Tad nu tieši dižā pētnieka un zinātnieka uzvārda variants BARENTS ir izvēlēts jaunā Vecrīgas restorāna nosaukumam.

Tam pamatā ir liela loģika. Barencs savu dzīvi veltīja ziemeļu jūras ceļu izpētei. Savukārt restorāns savu meistaru talantu virza uz ziemeļu atklāsmi caur jūras veltēm. Ziemeļi un jūra ir restorāna ideoloģijas, estētikas un ēdienu izmeklētas atlases  pamatā. Barents – še savukārt līdzinās kādam svētajam aizbildnim.

Daži vārdi par paša Vilema Barenca dzīvi un darbiem. Viņš meklēja ziemeļaustrumu jūrasceļu no Eiropas uz Āziju jeb OstIndiju. Holandieši tur cerēja rast alternatīvu pasāžu tirdzniecībai ar Ķīnu un citām Āzijas zemēm. Iemesls – izvairīties no spāņu un portugāļu monopolkontroles Indijas garšvielu maršrutos.  Tālab Barencs veica trīs ekspedīcijas dažādos polāro jūru virzienos. Tās rezultējās ar vērienīgiem ģeogrāfiskiem un pētnieciskiem sasniegumiem Arktikā. Piemēram, šie jūrasbraucēji atklāja Špicbergenas un Lāču salas norvēģu Svalbāras arhipelāgā. Taču ledus allaž pilnībā bloķēja ceļu uz kārotajiem austrumiem. Pēdējā ekspedīcijā jūrasbraucēji pārziemoja Novaja Zemļa salā. Tur Barencs saslima ar cingu un nomira. Pārējiem dalībniekiem, kas vēl palika dzīvi, izdevās sasniegt Kolas pussalu un no turienes atgriezties dzimtenē.

Dižā pētnieka vārdā ir nosaukta Barenca jūra un Barenca salas pie Novajas Zemļas. Tāpat arī otra lielākā Svalbāras apdzīvotā vieta ar 450 krievu un ukraiņu iemītniekiem nosaukta par Barencburgu.

UN NU ARĪ RESTORĀNS BARENTS…

…kas atvērts tikai pēc plkst. 18-iem. Pa dienu, kā jebkur pirms svarīga priekšnesuma, notiek gatavošanās. Kā, teiksim, simfoniskajā orķestrī vai baletā. Tikai šoreiz ne mazāk smalkā jomā – pavārmākslā. To gastronomiskā performancē vakaros var nobaudīt ne vairāk kā 52 viesi.  

Katra šāda iestādījuma kodols un esence ir pats ēdiens. Bet šeit, arhitektūras žurnālā, mēs vairāk pavērtēsim tā “čaulu” – mielastu norises vidi. Par to 2018. gadā , atsaucoties uz SIA Food Society pasūtījumu, gādāja interjeru dizaineres Betija Rebaine, Egita Lubiņa, augstā dizaina izplatītāju un projektētāju uzņēmumi - KRASSKY un Edgars Kaufmanis, kā arī Solid Concept.

Foto avots: https://www.facebook.com/barentsrestaurant/photos/a.306007833347117/387639051850661

Savukārt, restorāna jaunveidojumu vecajos apjomos fascinējoši saplānojis ar nopelniem bagātā projektēšanas biroja GAISS arhitekts Kārlis Melzobs. Bet pasākuma centrālā arēna – viesu  ēdamtelpa - iekārtota bijušo banku publisko operāciju zālē ēkas pirmā stāva stūra smailē.  To no divām pusēm ierobežo Smilšu iela un Mazā Smilšu iela. Lielo un arhitektoniski oriģinālo 1910. gada skatlogu josla jaudā  rādīt panorāmas ainu uz tām.

LIELO BAUDU TELPA

Taču viesu uzmanība fokusējas galvenokārt uz minēto priekšplānā izvirzīto ēdamzāli, kas iekārtota apmēram 80 m2 lielā trapecveida telpā. Tās centrā pāris konstruktīvas un vizuāli neitrālas balsta kolonnas. Sākotnējo telpisko viengabalainību, ko varētu uzskatīt par šeit neizmantotu monumentalitātes faktoru,  interjeristi dalījuši vizuāli slēgtās funkcionālās zonās. Pie viena arī par 50% atsakoties no panorāmas vērojuma iespējām. Varētu jautāt – vai upurēts nav par daudz?  Ierobežojuma bloku veido spiedīgi vajadzīgais ieejas / garderobes mezgls. It kā iznirst funkcionāls force major’s ar telpas deficītu “stikla akvārijā”. 

Jautājums tika risināts ar divām vēdekļveidā kārtotām melna filca starpsienām. Tās norobežo ieejas skatu un slēpj rosību pie lielā garderobes skapja.  Māksliniecisko efektu še sniedz īpašais starpsienu veidols. Tās darinātas no vertikāli kārtotiem šauriem filca cilindriem. Rodas attāla asociācija ar ērģeļu stabulēm. Šāds funkcijas artistisks risinājums še rāda askētiska deko-dizaina paraugu. Un vēl – tas arī lielisks piemērs, kā vizuāli atsvešināt dominējošu interjera objektu no pamattelpas fundamentālisma. Norādot arī uz tā portatīvo pagaidu raksturu. Kā arī, jau startā uzsākot materiālu kontrapunktu spēli ziemeļnieciskas poētikas tēlainībā: filcs – koks, akmens, ledus…

Foto avots: https://www.barents.lv

STILS IR VISS

Raksturojot restorāna stilistiku, it kā varam piesaukt minimālismu. Bet, šķiet, tā tomēr būtu banālitāte. Jo, lai arī rodama haiteka estētikas klātbūtne, formu un kolorīta vēsā atturība, tomēr askēze še eleganti līdzsvarota ar skandināvisku omulību un apgarota ar tālo ziemeļu dabā sakņotu, gluži īslandisku romantismu.

Viesu zālē bez kādiem pretencioziem trikiem vienmērīgi kārtoti treju lielumu apaļgaldi. Te dizaineri rāda jau karalisku prasmi – slēpti prožektori precīzi iegaismo tikai galdu apļus. Un mielasta skaistumus. Bet viesi gaist pusēnās. Tas ienes restorānā klusu ziemassvētku svinīgo noskaņu. Kā mājas siltuma pretstatu ziemeļu ledainajām stihijām. Gaismas scenogrāfiju še var dēvēt par šedevru.

Foto avots: https://krassky.lv/en/turn-key/1651?open=1746

Blondā koka virsmas mēbelēs gleznieciski spēlējās ar gaiši pelēku dēlīšu grīdas zilgano vēsumu. Tās kvalitāte pielīdzināma kuģa klājam. Arī šeit, restorānā, caur amatniecisku juvelierdarbu sarūpēts viens grīdu “rolsroiss”. Par ko gādāja firmas Chapel Parquet un KRASSKY.

Visu izmeklēto mēbeļu kolekcija raisa atmiņas par pērnā gadsimta 50./60. gadu mijas zviedru, dāņu vai somu mājīgo dizainu. Slīpās kājiņas, koks, polsterējumu apaļumi, slāpētu krāsu un pelēcīgu toņu harmonija… Atgādina plaukstošās labklājības laikus un mierīgo dzīvi. Pilnīgi nekāda buržuāziska greznošanās. Uzsvērti demokrātiskais stils un gaisotne adresēta turīgu un izglītotu pilsoņu sabiedrībai. Interjera estētika pauž vēstījumu – še nenākam dižoties, bet baudīt augstās kvalitātes gan ēdienā, gan vides dizainā. Še arī izcils interjeristu darbs, jo ierastā nozīmē to nemaz nejūtam, it kā teju neko viņi še nebūtu darījuši. Bet tikai zinām gan tieši to pretējo. Telpā viss ir īsts un patiess. Panākta interjera kvalitātes līdzvērtība virtuves sniegumam. Mēs apriori noticam, ka tā zivs atbilst sienām.

Tur lieli nopelni: krēslu kolekcijā - Cassina, Vitra, KRASSKY;  galdniecības darbos - Bend It, Morozov & Son, ML Asphalt, Baummanns; metāldizainā - Modrim Svilānam.

Starp citu - par sienām. Tās nav krāsotas. Pelēcīgi baltais apmetuma klājums valdzina ar smalku faktūru un izcili rūpīgu apstrādi, kas ir plaukstas pieskāriena un glāsta vērta. Sienas kontekstā izcils ir mākslinieka Andra Eglīša pienesums – konceptuāla glezna no cikla “Poētiskās izpētes laboratorija”. Tā esot tapusi vesela gada laikā uz rāmja uzstieptu baltu audeklu pakļaujot atklātas dabas varai. Notikušo procesu - lietus, vējš, saule, kukainīši, gruži utt. -  pēdas veido darba vizualitāti. Un tā savukārt pārsteidzoši sakausējas ar sienas faktūru. Glezna  šajā interjerā ir vienīgais “tīrās mākslas” artefakts un intelektuālais akcents. Taču nordiskās dabas koncepta gravitācija še izrādījusies tik varena, ka humānajam faktoram  atliek tikai sakust tās apritē.

APMULSUMS

Ēdamtelpas centrā novietots, ar aci vērtējot, kādus pāris kubikmetrus liels un krāšņs nogulumu iežu akmens, par ko liecina smalks horizontālu slāņu dzīslojums. Acīmredzamais – neticamais. Galvenais uzmanības fokusa objekts ar spēcīgu dekoratīvu akcentu. Bet funkcionālā nozīmē tur iekārtota jūras produktu prezentācijas ledus lete. Apmulsušos apmeklētājus, protams, iejūsmina svaigi langusti vai baisāks astoņkājis, kāda zobaināka zivs… Bet acis nemitīgi noklīst arī akmens neparastās dailes vērojumos. Uzplaiksnī pārdomas – cik tādu bijis grūti atgādāt, un svars – laikam kādas 10 -  20  tonnas būs?

Foto avots: https://krassky.lv/en/turn-key/1651?open=1746

Un vienmēr atradīsies kāds neticīgais Toms, kurš nāks tuvāk, lai uzsistu knipi un pārliecinātos… Pokš, pokš! Plastmasīgi pukšķi liek attapties – tas tak nemaz nav akmens, bet tikai  butaforija! Gan interjera autoriem bijusi sākotnēja doma arī šeit palikt pie īstuma principa, pat neskatoties uz izmaksām. Bet idejai punktu pielika realitātes fakts – pārsegums virs pagrabstāva šajā vietā nekādi nav nodrošināts ar attiecīgiem balstiem. Ja nu tādu akmens blāķi šeit mēģinātu novietot, tas  neglābjami bruktu lejā. Un jau citu saimnieku teritorijā.

Un tad visi skati vērsās uz Andri Eglīti. Un arī uz SIA FLO, kas nodarbojas ar dizaina darbiem polimermateriālos. FLO-meistari izgatavoja radikāli vieglāku “akmeni” saskaņā ar projekta autoru vīziju. Bet Andris tajā iegleznoja neticamu akmens ticamību. Kā pats visvarenais – iedzīvināja dvēseli. Un mēs sabrīnamies – teju no Nord Kapa vai pat Valhallas nācis…

Bet vismaz interjeru kritiķim iestājas apmulsums. Fikcija, feiks, butaforija… Lai gan acs saka – cik neierasti skaists un emocionāls tēls. Bet prāts iebilst – kā pieciest šādu īstuma deklarācijas pārkāpumu? Teatrālisms raksturīgs teju katram ierindas krogam, bet ne jau  gluži šādā aristokrātiskā iestādījumā.

Līdzās minētajai apgrēcībai sabiezē konsekvences pretrunu loks. Kaut ļoti fascinējošs. Piemēram, zāles dibenplānā aiz garderobes iekārtota atvērta tipa virtuve. Tur atrodas otrs restorāna uzmanības īpašais objekts - viesu lete pie virtuves atklātā skatloga. Esot izgatavota no mērcēta ozola, kura vecums ap 2000 gadu. No tā izgriezta bieza planka ar robainu ārmalu, gludi apstrādāta un pievienota pie plašās komunikāciju atveres. Otrā pusē metalizētā haiteka virtuvē rosās pavārmeistari. Ja paveiksies, tur varēs pārmīt kādus vārdus ar šefu Ivanu Šmigarevu - sava aroda Latvijas zvaigzni. Vai ar pašu veģetāro ēdienu burvi Dzintaru Kristovski, kurš jums skaidros: “Mēs vēlamies veidot tādu veģetāro ēdienkarti, kas pat izteiktu gaļēdāju vai zivēdāju aizvestu daudzveidīgā garšu piedzīvojumā un kas nevienam neradītu vilšanos, ka, izvēloties veģetāru ēdienu, būtu saņemts kaut kas mazvērtīgāks”.

Foto avots: https://krassky.lv/en/turn-key/1651?open=1746

Un nu tu varbūt ēd tur to gardo zivi, un pat i nedomā, ka zem šķīvja tev pakalpo koks, kurš bijis laikabiedros ar pašu Jēzu, mūsu pestītāju. Tam izstrādājumam piemīt kāda analoģiska līdzība ar krāšņo pseidoakmeni, bet tikai pretstatā še mājo transcedentāls superīstums.

Tā nu ieslīgstam teorētiskās pārdomās par stila tīrību, dekoratīvisma limitiem un citām no dzīves realitātēm distancētākām tēmām. Iedziļināšanās kultūru vēsturē pretrunas tikai padziļina. Mākslīgie augi versus dabīgajiem; sievietes un meikaps; mākslīgie ikri brokastīs ar vārītu olu; dziedāšanas priekšnesumi finiera režīmā; tetovēta Zviedrijas princese; amerikāņa smaids; pūdeļa aste un frizūra… Atziņas iestrēgst apziņas plūsmā peldošos kompromisos un pretrunu purvā.

BELLE EPOQUE BĀRĀ

Restorāns Barents nav vientuļš, jo tam tepat aiz stūra ir savs satelīts – jūras velšu bārs. Tas iekārtots atsevišķi un ar ieeju no Mazās Smilšu ielas. Un, kas ir pats svarīgākais - atvērts jau dienā. Bet pats vērtīgākais – še jūs varat satikt slaveno Juri Ķēniņu - pasaules klases bārmeni ar darba pieredzi pasaules labākajā bārā Londonā.

BARENTS’a saimnieks atzīmē, ka šeit ir tāda vieta, “…kur tieši pirms pasākuma var ātri nobaudīt kvalitatīvas uzkodas –  kā nēģu mille-feuille vai jūras velšu plati – un saskandināt glāzi augstas klases vīna vai šampanieša, turklāt neiegādājoties veselu pudeli”. BARENTS bārs apelē uz rosīgu kultūrpubliku. To šeit gaida īpaši, jo dažu minūšu attālumā darbojas daudzas kultūras iestādes teātri un kocertzāles, muzeji un galerijas… Kaut arī COVID 19 dižķibele rosina itin rainiski mainīties lai pastāvētu. 

Foto avots: https://krassky.lv/en/turn-key/1651?open=1747

BARENTS’a bārā izvēlēts no restorāna estētikas daudz atšķirīgāks, dekoratīvāks stils. Tam pamatā nav kāds šķietams principialitātes trūkums, bet gan visai patiesa atziņa par šāda veida iestādījuma šampāniski gaisīgo būtību. Bārs ar savu plānojumu un veidolu nedaudz atgādina Agates Kristi laikmeta luksusa vilciena restorānvagonu. Precīzāk – tā jautrāko galu. Bāra interjerā ir vairāki spēcīgi deko-dizaina elementi. Acu skata āķī uzreiz ķeras retro objekts griestu centrā. Tā ir no padomju pagājības atdzīvināta kultūrvērtība - lustra misiņa “pienenes” veidolā. Reiz kombinātā “Māksla” tapis romantiskā modernisma darinājums. Domājams, paglābts no iznīdētiem viesnīcas “Rīga”  interjeriem.

Foto avots: https://krassky.lv/en/turn-key/1651?open=1747

Iekārtais panelis piesedz aiz apmalēm saulaini starojošus gaismas griestus. Ar pienstiklu pildītā režģu konstrukcija valdzinoši nolokās uz sienas plakni. Interjera elegance un estētikas flirta valoda še asociējas ar daudzviet jūgendstila arhitektūrā vēroto.  Sienas klāj pelēki filca paneļi, kas dāsni mijās ar stiklu un spoguļvirsmām. Telpa izšķīst kristālmirdzošu ilūziju gabalos. Kā kubistu gleznās. Un “vagona” garums dubultojās pat bez trešā kokteiļa.

Tumsa sabiezē bāra letes apdarē, apaļo galdiņu un grīdas virsmās. Tur izmantots viscaur vienāds melns fosīlijakmens. Tas veiksmīgi savelk kopā dažādo elementu burzmu. Un dzīves baudītājs var še meklēt savu vienīgo gliemezi, kā zvaigzni akmens kosmosā.

Savukārt labierīcību un garderobes telpām piešķirts īsti japāniska dizaina valdzinājums. Pilnīgi melna pulētu flīžu apdare, kur iezīmējas tikai dažu elementu kontrasti, kā vizuālas haikas. Pat neraugoties uz galēji prozaiskām funkcijām, telpas dizaina izcilība rosina uz ilgāku palikšanu un pārdomu mirkļiem vientulībā. 

Foto avots: https://krassky.lv/en/turn-key/1651?open=1746

Belle epoque gars bāra interjera elegancē ir tik reibinošs, ka var aiztaupīt pat vīna malkošanu. Un apliecina še strādājušo dizaina talantu izcilību, kompetenci un spēju darboties pārsteidzoši plašā diapazonā. Vēl jo vairāk – čempionu degsme skaidri jaušama arī visā barenciešu saimē. Šāda nemitīga tieksme uz augstākajām perfekcijām ceļ BARENTS komandu Latvijas kutūrfaktora statusā un dara to par mūsu nacionālu vērtību.

Rakstu sagatvoja: Jānis Borgs

Reklāmkarogs: Kristīne Markus (foto avots: https://krassky.lv/en/turn-key/1651?open=1747 )