
Kā pareizi mūrēt stabilu klusumu? Atbilde ir tepat – Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) savu telpu ir nospriegojusi Raimonda Staprāna simtgadei veltītā retrospekcija “Raimonds Staprāns. Klusuma arhitektūra”. Šī Dr. art. Elitas Ansones kūrētā izstāde LNMM 4. stāva zālēs būs skatāma līdz pat 2027. gada 17. janvārim.
Raimonds Staprāns nav vienkārši gleznotājs vai rakstnieks – viņš ir paradoksa spēlmanis. Mākslinieks virtuozi balansē uz sapludinātu izpausmju laipas, kur satiekas glezniecība ar dramaturģiju, reālisms ar abstrakciju un dzimtā Latvija ar Sanfrancisko saules piededzināto Kaliforniju. Šajā krustpunktā notiek dramaturģijas sintēze: gleznu plaknes pārtop scenogrāfijā, bet priekšmeti sastingst aktieru pozās, liekot skatītājiem pašiem režisēt šo kluso, apstādināto izrādi.
Mākslinieka gleznu vizuālā pasaule ir pakļauta stingrai ģeometrijas disciplīnai. Katrs triepiens un līnija ir pārdomāti būvēti, radot nesatricināmu, ēkai radniecīgu stabilitāti. Lai gan agrīnajā darbā “Meksikāņu krūzes” (1956), kas radīts drīz pēc studijām Kalifornijas Universitātē Bērklijā, šīs stingrās struktūras vēl tikai sāk veidoties, glezna jau paver ceļu uz kompozicionālo līdzsvaru, vienlaikus atklājot Staprānu pirms viņa gludā, arhitektoniskā stila. Triepiens šeit ir pastozs, biezs un krāsa klāta ļoti bagātīgi. Savukārt agresīvais sarkanais fons, kas it kā ir gatavs pārgrauzt tumšās krūžu kontūras, demonstrē, ka meklējumi pēc dramatiskas spriedzes un formu stabilitātes ir vērojami jau paša mākslinieka ceļa sākumā.
Turpretim šī būvēšana no ģeometriskām plaknēm, kas skatāma vēlākajos darbos, piemēram, “Divas pudeles ar tumšo tomātu mērci” (2010), maksimāli sasprindzina robežu, kur klusā daba vēl sargā savu ikdienišķo, taustāmo veidolu, pirms tā saļimst tīrā abstrakcijā. Ar pavisam citu spriedzi izstādē īpaši iezvīļojas glezna “Dusmīgais putns” (1981), kas daudz spilgtāk reprezentē Staprānu kā dramaturgu. Darbā iznirst monumentāls, nospriegots putns, kas ar izstiepto kaklu un kliedzošo knābi nav vienkārši objekts – šis tēls darbojas kā aktieris nomācošā, traģiskā monologā. Fonā smagais krāsu laukums un teju asiņainie notecējumi rada sūrstošu spriedzi, pierādot, ka klusuma arhitektūrā var atbalsoties arī brutāls kliedziens.
Gleznu izvietojums, ko izstādes kuratore Elita Ansone veidojusi neierasti zemu, dabiski rosina praktizēt “lēnās skatīšanās” metodi, mākslas darba izpētei veltot vismaz trīs līdz piecas minūtes. Tas ļauj pa īstam izjust Staprāna kolorītu, kur, kā gleznā “Baltā upe” (2007), košā, intensīvā Sanfrancisko saule paknibina vēso, latvisko melanholiju, bet smagās, asās ēnas presē stabilās, precīzās ēkas.
Šī retrospekcija ir unikāla iespēja piedzīvot mākslinieka vizuālā rokrasta attīstību un vērot, kā mūža garumā, gluži kā diža celtne, tiek slīpēta perfekta ideja. RDMV audzēkņiem Staprāna darbi atgādina par drosmi vienkāršot pasauli, parādot, ka mākslā un dizainā tieši klusums var tikt skandēts visskaļāk.
Autors: Markuss Puriņš, Komunikācijas dizains, 3. kurss






