Annas Egles un Ievas Putniņas duo izstādes “Spēkstacija” apskats
Iedomājieties, ka uz pāris minūtēm esat aizmirsis, kā izskatās elektrības rēķins, telefona lādētājs un tas vieglais panikas stāvoklis, kas pārņem brīdī, kad akumulators nokrīt zem 20 procentiem. Iedomājieties, ka ieejat telpā, kur vārds “spēkstacija” neattiecas ne uz spriegumu, ne kilovatiem, bet uz kaut ko daudz senāku, klusāku un grūtāk izmērāmu. Tieši ar šādu sajūtu sākas Annas Egles un Ievas Putniņas duo-izstāde “Spēkstacija” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā.
Ienākot izstāžu zālē, mani jau pārņēma patīkama, gandrīz fiziski sajūtama mierīguma sajūta. Pretī stalti stāv smalki izstrādāts mākslas objekts – vertikāls, spilgts, bet kluss, ar it kā saules riteni augšdaļā un zemes augu rakstiem apakšējā daļā. Tas darbojas kā pirmais orientieris, kā ziemeļzvaigzne šajā telpiskajā ceļojumā. Objekts nes sevī dabiskuma, viegluma, nesteidzīguma un nedaudz arī mistikas klātbūtni. Tā stāvs atgādina saules meitas tēlu – nevis ilustratīvu, bet sajūtās uztveramu – it kā viņa būtu nolaidusies no kādas paralēlas realitātes, lai ar ziedu rokām un mierīgu dejas kustību ievilinātu skatītāju citā pasaulē.
Šī pasaule ir pārsteidzoši pazīstama un vienlaikus nedaudz nobīdīta laikā. Tā ļoti līdzinās Zemei, bet bez cilvēka uzstājīgās vēlmes visu regulēt, sakārtot un paātrināt. Sajūtu līmenī tā aiznes dziļāk – uz paralēlu zemes realitāti, kur galveno lomu spēlē dzīvnieki, augi, akmeņi un procesi, kas notiek arī tad, ja neviens tos nefilmē un nepublicē.
Virzoties tālāk, skatienu uz mirkli mulsina šķietami tukšās sienas. Pirmajā acumirklī tās pat izskatās netīras – it kā no ielas uz tām būtu uzšļakstīti dubļi vai nejaušas ziemas paliekas. Taču pietuvinoties atklājas pavisam cita mēroga pasaule: miniatūras formas, smalki izgleznoti tēli, mikroskopiski objekti, kas piepilda balto telpu ar pavisam citu raksturu. Šis atklāšanās moments ir būtisks un pārsteidzošs – izstāde pieprasa lēnu skatīšanos, uzmanības trenēšanu, spēju pieņemt, ka nozīmīgais ne vienmēr ir liels un uzreiz pamanāms.
Ceļojums telpā turpinās, aizvien atklājot ko jaunu, kā virkne mazu pārsteigumu, kas katrs mazliet kairina skatītāja ierastos priekšstatus. Acij paveras kaut kas tik ļoti pazīstams bet arī ikdienā atstāts novārtā. Kā piemēram zaļo varžu gleznojums, kas nevainīgi stāv pie sienas, it kā nepasakot neko. Domas turpina lidot, atmiņas par bērnībā pieredzēto dabas apbrīnu ataust man prātā. Nevar nepieminēt apgleznoto akmeņu mākslu, kas asociējas ar mazdārziņu rotājumiem, bet organiski iepinas izstādes koncepcijā. Kaķis, kas nobijies vēro tevi no soliņa apakšas, izrādās akmens olis, kas smīn veiksmīgi apmānijis tevi gluži kā reālistisks putnu biedēklis lidojošos zemes iemītniekus. “Atrastie dārgumi” organiski ieaužas izstādes kopējā loģikā un jau atkal kāds cits dzīvnieka tēla atveidojums ir ne mazāk veiksmīgs dzīvās radības māns, kas atgādina par to, cik viegli ir sajaukt dzīvo ar nedzīvo, ja skatāmies pavirši.
Šajā brīdī kļūst skaidrs, ka “Spēkstacija” nav izstāde par objektiem, bet par stāvokļiem. Par enerģiju, kas neuzbrūk, bet uzkrājas. Par radošu kosmosu, kurā Anna Egle un Ieva Putniņa darbojas kā divi savstarpēji rezonējoši lauki. Izstāde strukturēta četros secīgos “cēlienos”, kas atgādina dabisku procesu – no pirmsdzimšanas sprieguma līdz nosēdušam, piesātinātam mieram. Tā apzināti virzās ārpus mūsdienu produktivitātes diktāta un intelektuālā cinisma, piedāvājot skatītājam iespēju nevis “saprast”, bet būt klātesošam.
Egles tēlnieciskā prakse šeit atklājas kā ekofeministisks, garīgs ceļš, kur forma nav smaguma, bet maiguma nesēja. Viņas darbi apšauba ierasto priekšstatu par skulptūru robustumu – tie ir mīksti savā klātbūtnē, pat ja materiāli to noliedz. Arhaiskas formas, kolektīvās bezapziņas atbalsis un pēc procesa fiksētas dzejiskas impresijas rada sajūtu, ka šie objekti ir nevis izgatavoti, bet “izauguši”.
Savukārt Putniņas glezniecība balansē uz robežas starp sirreālo un pārmērīgi reālo. Viņas darbos šķietami nejauši ikdienas novērojumi pārtop tēlos ar saviem noteikumiem un iekšējo loģiku. Skrupulozi attēlotas detaļas, materiālu klātbūtne un kustības nianses liecina par ilgstošu uzmanības treniņu – par skatīšanos kā praksi. Dabā iegūtie impulsi un amatniecības mantojuma epizodes Putniņas darbos kļūst par vienlīdz nozīmīgiem stāstniekiem.
Īpaši spilgti manā uztverē kā arī izstādes tematikā koncentrējas viens ne pārāk “uzbāzīgs” darbs – glezna, kuras rāmī ieintegrēti jūras atradumi: gliemežvāki, oļi, fragmenti, kas vēl nes sevī sāls un ūdens atmiņu. Attēlā redzama ola, no kuras laužas ārā cilvēka kāja. Šis motīvs nav šokējošs, drīzāk klusi satraucošs. Ola kā dzīvības pirmforma, cilvēks kā neatņemama, bet vēl neveikla dabas sastāvdaļa. Šeit cilvēks nav pasaules centrs, bet viens no elementiem – tikpat trausls kā čaula, tikpat pakļauts procesiem kā akmens jūras krastā. Tas ir dzīvības sākums vēl neskartā dabā, pirms pretenzijām un robežām.
Pēc izstādes apmeklējuma paliek saldi sērīga pēcgarša. Sajūta, ka esi bijis vietā, kur laiks rit citādi, un atgriešanās ikdienā prasa nelielu pielāgošanos. “Spēkstacija” ir izstāde, kas necenšas uzlādēt skatītāju ar jaunu informāciju, bet drīzāk atgādina, ka enerģija rodas arī klusumā, uzmanībā un spējā būt procesā. Un tieši tāpēc tā ir tik ļoti tieši laikā.
Izstāde skatāma Kim? Laikmetīgās mākslas centrā no 23.01.2026 – 1.3.2026 Sporta ielā 2, k-1, LV-1013, darba laiks: Pirmdienās: slēgts Otrdiena – svētdiena: 12.00 – 18.00, ieeja bez maksas
Autors: Māra Viška
