Art Deco stils Latvijā

23.01.2019.

 

Viens karš tikko bija beidzies, otrs jau dunēja pamalē un sabrukušo impēriju vietā Eiropā izveidoto nacionālo valstu demokrātiju pamazām apēda dzimstošie totalitārie režīmi. "Rēcošos divdesmitos" (roaring twenties) nomainīja mietpilsoniskie trīsdesmitie gadi. Varbūt tuvīnās katastrofas jausma akumulēja paātrinājumu – pāris desmitgades starp diviem pasaules kariem cilvēce izdzīvoja galvu reibinošā tempā. Procesu dekoratīvi noformēja Art Deco, kas tiek uzskatīts par pēdējo lielo stilu rietumu mākslas vēsturē. Hronoloģiski Art Deco seko jūgendstilam, kura simboliski rēgainās noskaņas un "bioloģisko romantismu" bez žēlastības pārcirta Pirmais pasaules karš. Pionieri, kas paguva pravietot jauno stilu vēl pirms kara sākuma ap 1908. gadu, bija franču modes zīmētāji (neizdzēšamu iespaidu uz viņiem esot atstājušas pāragri mirušā angļu ģēnija Obrija Bīrdslija (Aubrey Beardsley) ilustrācijas Oskara Vailda (Oscar Wilde) darbiem, tāpat kā pēdējā dzīvesveids - uz nākamā stila morāli un seksuālajiem tikumiem). Latvijā Sigismunds Vidbergs – izsmalcinātās līnijas un salona tēmu meistars – šķiet visai savrups, tomēr kā līdzīgs ierindojas pasaules Art Deco grafiķu plejādē.

 

Sigismunds Vidbergs "Sapnī" (1928) / Avots: Latvijas Nacionālais mākslas muzeja krājums

 

Jaunās formās Art Deco līgani pārplūda no jūgendstila, iztiekot bez asas konfrontācijas ar iepriekšējo laikmetu visdrīzāk tāpēc, ka topošajam stilam nebija vienotas ideoloģiskas bāzes, oratoru, kas to suminātu ar teorētiskiem manifestiem. Art Deco savā būtībā bija eklektisks un brīvi aizņēmās no laikmeta visus tā iekarojumus: kubisma eksaltētās, stūrainās formas, fovisma "mežonīgās" krāsas (tāpat kā krievu konstruktīvistu "sarkans – melns" kombināciju), futūrisma dinamiku, un tikpat labi tas spēja lutināt jutekļus ar izsmalcinātiem eksotisko Austrumu – kā Tuvo, tā Tālo – motīviem. Pietika Hovardam Kārteram (Howard Carter) atrakt Tutanhamona kapenes, lai pasauli taisni histēriski sagrābtu ēģiptomānija. Lotosa ziedu formas kolonnu kapiteļos vēl šodien var ieraudzīt arī Latvijā, piemēram, kādreizējā restorāna interjeros "Galerijā Centrs", ja izdodas nokļūt pēdējā stāva sporta zālē, kas tagad tur ierīkota.

 

Armijas ekonomiskā veikala (tagad "Galerija Centrs") interjers (1940) / Foto: SIA "Arhitektoniskās izpētes grupa"

 

Tieši tāpat Parīzi satricināja Sergeja Djagiļeva (Серге́й Па́влович Дя́гилев) baleta "krievu sezonas" un to skatuviskais ietērps, lai nekavējoši atbalsotos modē un stilā. Scenogrāfijā spēcīgu krievu – "Мир исkусства" (tulk. – "mākslas pasaule") grupas un tiešu Ļeva Baksta (Леон (Лев) Николаевич Бакст) ietekmi, piedaloties kopējās izstādēs, guva Ludolfs Liberts, kurš savus ieguvumus transformēja spožākajos Art Deco kostīmos un skatuves ietērpā Latvijas Nacionālajā operā.

 

  

1) Ludolfs Liberts. Kostīma skice izrādei Latvijas Nacionālajā operā (1932) / Avots: Edurda Smiļga Teātra muzeja krājums, 2) Ludolfs Liberts. Dekorācijas Džuzepes Verdi operai "Aīda" Lietuvas Nacionālajā operā (1931) / Avots: Edurda Smiļga Teātra muzeja krājums

 

Bez tam akurāt krievu pēcrevolūcijas emigranti esot devuši varenu grūdienu franču modes biznesam (kā ar nacionāliem motīviem tērpos, tā darbaspēku, īstenojot modē nākušos pērlīšu un fliteru izšuvumus – ar audumiem pēckara laikā bija knapi, bet greznības ilūzija bija dzīves nepieciešamība).

 

1) Operdziedātājas Mildas Brehmanes-Štengeles čarlstona kleita (20. gs. 20. gadi) / Avots: Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krājums / Foto: Māris Kundziņš, 2) Operdziedātājas Mildas Brehmanes-Štengeles kurpes. Apavu uzņēmums “R. Eglītis” / Avots: Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krājums / Foto: Māris Kundziņš

 

Kokaīns, viendzimuma attiecības, zīda zeķes un čarlstons, dzīve kā mūžīgi svētki piederēja divdesmito dzīvesstilam, tāpat kā laikmeta apsēstība ar ātrumu, ko priekšā rādīja tehnikas jaunās iespējas. Autobraucēju ātruma rekordi, varonīgu aviatoru pārlidojumi valdzināja sabiedrību, un okeāna izpriecu lainera tēls ir kļuvis par vienu no Art Deco simboliem – tie ceļoja no plakāta uz plakātu un spoži atklājās arī Latvijas grafikas dizaina labākajos paraugos.

 

Plakāts A/S "Gaita". Raimonds Šiško (20. gs. 30. gadi) / Avots: Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājums

 

Arī paši tehnikas paraugi un to reklāmas ieguva Art Deco formas, kā to rāda Latvijas rūpniecības līdera Valsts elektrotehniskās fabrikas jeb VEF izstrādājumi.

 

Radioaparāts "VEF Rīga". Dizainers Kārlis Irbītis (1933) / Avots: VEF muzeja krājums / Foto: Māris Kundziņš

 

Ja ātrums bija Dievs, tad par templi kļuva kinoteātris, un filmu dīvas – par stila priesterienēm un sieviešu etaloniem. Pirmās feministes bija sagatavojušas augsni jau 19. gadsimtā un divdesmito gadu sieviete pierādīja tiesības uz izglītību, tiesības piedalīties vēlēšanās un tiesības šķirties no netīkama vīra. Viņa uzvēla savos trauslajos plecos arī tiesības un atbildību darīt to, ko līdz tam bija darījuši karā izkautie vīrieši; sieviete ar cigareti ir jaunā laika emancipācijas zīme. Ne tikai netikumi – modē nāca arī fiziskā kultūra un sports, veselīgs iedegums un higiēna, sieviete ar tenisa raketi rokās ir tikpat noderīgs stila simbols – šajā kontekstā mēs jaunā gaismā varam ieraudzīt dažu par Latvijas klasiskā modernisma ikonu uzskatītu mākslas darbu.

 

 

Aleksandra Beļcova "Tenisiste" (1927) / Avots: Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājums

 

Starptautiskā modernās mākslas un rūpniecības izstāde Parīzē 1925. gadā tiek uzskatīta par Art Deco stila augsto dziesmu. Tajā ar panākumiem tika reprezentēti arī Latvijas mākslinieki (Latvija bija vienīgā no Baltijas valstīm, kura smagajā pēckara situācijā spēja mobilizēties dalībai šajā vispasaules forumā). Porcelāna darbnīcas "Baltars" apgleznojumi tiek uzskatīti par mūsu mākslas ikonisku vērtību un ja darbnīcas pirmsākumos uz tās sākotnējiem darbiem izšķirošu iespaidu bija atstājis padomju aģitporcelāns, tad tūlīt pēc izstādes tapušie porcelāna apgleznojumi jau uzlūkojami kā spilgti Art Deco paraugi, kuros transformēti modernās glezniecības virzieni.

 

Dekoratīvs šķīvis "Maska". Porcelāna apgleznošanas darbnīca "Baltars", māksliniece Aleksandra Beļcova (1925) / Avots: Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja krājums / Foto: Māris Kundziņš

 

Šoreiz ne karš, bet Lielā depresija ar Volstrītas krīzi pārtrauca bezrūpīgo divdesmito svinēšanu. Stils meta kūleni, lai piezemētos pieticībā, tikumībā un ģimenes morālē, jaunie totalitārie režīmi propagandēja sievietes – mātes, sievišķības, veselīga ķermeņa spēka kultu, masīvas pasaules pārdalīšanas idejām vienmēr noderīgas ir bijušas grieķu un romiešu iedvesmotās neoklasicisma formas. Ar to iesākās īsā, liesmainā Art Deco stila noriets. Trīsdesmitajos stilu pārķēra Amerika, lai pārradītu to debesskrāpjos, sacīkšu automašīnās un streamline modern formās. Globalizācija sākās krietni pirms tā dēvētā "informācijas laikmeta" – latviešu meistari, kas novērtēja informācijas cenu, savos darbos atbalsoja pasaulē notiekošo. Civilinženieris Teodors Hermanovskis bija ne tikai modernās arhitektūras un Art Deco stila pionieris Latvijā, bet pamanījās ieviest arī šo to no Amerikas dienvidkrasta arhitektūras.

 

Kinoteātris "Daile". Arhitekts Teodors Hermanovskis (1936) / Foto: Mārtiņš Bruņenieks

 

Ja kas Art Deco stilā ir īpatns, tad tā nenotveramā un nedefinējamā daba – tas vienā mierā varēja savienot šķietami nesavienojamo, piemēram, sapludinot funkcionālisma un klasicisma formas un mulsinot pēctečus ar savām netveramajām robežām. Pirmā pasaules kara sekas nāca ar grandiozām pārmaiņā pasaules vēsturē, kad tika sagrauta gadsimtos ierastā kārtība. Kara rezultātā Eiropas kartē parādījās virkne nacionālu valstu, arī Latvija. Tikko neatkarību ieguvušajām valstīm bija būtiski apliecināt sevi un savu vietu pasaules kontekstā visādos veidos, arī dekoratīvajā mākslā un dizainā. Tāpat kā nacionālā romantisma atzars atrada vietu jūgendstila ietvaros, arī Art Deco laikmets radīja etnisko meklējumu līniju, kam nav vienota starptautiska apzīmējuma, bet čehu speciālisti to raksturo kā "nacionālo dekoratīvismu". 20.–30. gadu oficiāli proponētais "latviskais stils", kas brīvi aizņēmās visu vēsturisko stilu motīvus, tos kombinējot ar etnogrāfiskiem elementiem, vietējā sabiedrībā tiek uztverts kā lokāla parādība, taču tai ir starptautiskas saknes. Šai kontekstā mākslinieks Ansis Cīrulis izrādās stila milzis – viņa radītais Rīgas pils Sūtņu akreditācijas zāles interjers ir izcils Art Deco stila "etno" strāvojuma paraugs, pēc kura tautiskuma tendence Latvijas iekštelpu dizainā un mēbelēs plaši izplatījās un ieņēma dažādas formas, atkarībā no autora rokraksta.

 

1) Rīgas pils Sūtņu akreditācijas zāle. Mākslinieks Ansis Cīrulis (1923–1929) / Foto: Leons Balodis / Avots: Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja krājums, 2) Rīgas pils Sūtņu akreditācijas zāles griestu fragments ar redzamiem krāsas zudumiem pēc 2013. gada 20. jūnija ugunsgrēka Rīgas pilī / Foto: Artūrs Lapiņš, 3) Latvju sieviešu nacionālās līgas mākslas aušanas skolā pagatavotais 80 km2 lielais persiešu tehnikas paklājs valsts prezidenta reprezentāciju telpām pēc mākslinieka Anša Cīruļa zīmējuma / Avots: Latvju sieviešu nacionālās līgas desmit gadu darbības pārskats 1922.–1932. (23. lpp.). (1932). [Rīga]: Latvju sieviešu nacionālā līga, 4) Sūtņu akreditācijas zāles mēbeles. Galdniekmeistari Kārlis Zunde, Roberts Bekers, Kārlis Pagasts, krēslu mēbeļdrānu gobelēna tehnikā audušas Latvju sieviešu nacionālās līgas audējas. Kļavas koks, griezums, Karēlijas bērza, sarkankoka, riekstkoka, magoņkoka un palisandra intarsija (1926–1929) / Avots: Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs

 

Neraugoties uz oficiāli propagandēto pieprasījumu, Latvijas mēbeļu ražotāji un meistari gatavoja mēbeles arī tīrās Art Deco formās.

 

Guļamistabas iekārta. Arvīds Iraids (1937) / Foto: privātais arhīvs


Latvijas sabiedrība, tāpat kā mākslas speciālisti, Art Deco stilu plašāk apzināja tieši pirms 20 gadiem, 1999. gada janvārī-februārī izstādē "Art Deco stils un latviešu māksla", kas iepazīstināja ar stilu visās tā izpausmēs – grafikā, glezniecībā, scenogrāfijā, interjerā, arhitektūrā, modē, kā arī citās mākslas un dizaina jomās.

 

Izstāde "Art Deco stils Latvijā" Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā 1999. gadā / Foto: Māris Kundziņš

 

 

Autore: Ilze Martinsone

Titulattēls: tīmekļa vietne "kulturaskanons.lv"

Reklāmkarogs: Kristīne Markus, izsoļu nams "VITBER art & antiques"