Asi, kā zibens šķeļ...

03.12.2018.

 

"Rainis – Čaks – Vācietis – tā es uzdrošinos teikt." /Imants Ziedonis/

 

CARNIKAVIETIS
Tālajā 1983. gadā no Latvijas kultūras ainavas mūžības pārmaiņās gaisa mūsu dzejas lielmeistars Ojārs Vācietis. Dižgari dzīvi turpina savos darbos, bet viņu piemiņu ļaudis tiecas stiprināt arī ilglaicīgāk paliekošās materiālās zīmēs.

Ojāru Vācieti zemes klēpī guldīja Carnikavas kapu Siguļkalnā. Jo dzejnieks mājoja ne tikai Rīgā, bet viņam kopā ar dzīvesbiedri Ludmilu Azarovu še, Carnikavas pusē, Cīrulīšu ielā, bija arī neliela mītne. Dabas tuvums, pastaigas gar Gauju, miers un klusums mazināja lielpilsētas rosībā gūto spriedzi. Carnikavu Ojārs bija iemīļojis. Tālab arī Siguļkalns bija jau laikus nolūkots un mūža mājām par labu atzīts. Tur izveidojās pavisam noteikta skaidrība, ko kādas pastaigas laikā pa vietējiem kapiem meistars vēstīja savai Ludmilai, sakot: "Šis ir mans kalns".

 

Ojārs Vācietis / Foto: Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs

 

NEPAREIZAIS KOMUNISTS

Ojārs Vācietis pie visām varām izrādījies kaut kādi neērts, ideoloģiskajos gremošanas traktos stregstošs. Fakts - dzejnieks bija konsekvents komunists. Taču Vikipēdijā tagad ierakstīts: "Īpaši nozīmīga ir Vācieša 60. gadu dzeja, kad viņš daudzos dzejoļos un poēmās polemizē ar PSRS ideoloģijas oficiālajām nostādnēm, tā izpelnīdamies arī represijas - no 1960. līdz 1966. gadam viņa dzejoļu krājumi netiek izdoti." Tas arī fakts – to laiku ideoloģijas inkvizitori iesākumā ilgi nevarēja samierināties ar Ojāra Vācieša ķecerībām. Taču atliek tikai pavīpsnāt par tagadējiem centieniem radīt mocekļa tēlu, jo komunists - tas tak nav "košeri". Ja cildinām, tad aiz oderes tak jābūt kādām represijām: terminēti publicitātes liegumi par brīvdomību un "glāstiem" pret varas spalvu tolaik bija gana populārs "audzināšanas" sankciju veids. Bet patiesu represiju kumoss gan tika pietaupīts daudz "subversīvākiem" censoņiem, kā, piemēram, "tuņejaģecam" Josifam Brodskim.

Un, rau, arī paradokss piedevām – "represijas" vēl nav atdzisušas, bet dzejnieks pēkšņi pievienojas savu apspiedēju pulkam un  jau 1966. gadā iestājās partijā! Un vēl saņēma Valsts prēmiju. Sanāk, teju – pašrepresēts. Katrā ziņā šī padomju sabiedriskās putras vārīšanas virtuve nav tik primitīvi skaidrojama, kā tas tagad ne reti iegadās melnbaltu komiksu izteiksmē. Vēl nebija līdz galam izravētas berklaviskā nacionālkomunisma saknes, dīga jauna tieksme "ņemt stūri savās rokās", kā arī izplatījās eirokomunisma jēdziens. Tas viss raisīja zināmu revizionistisku pieplūdi partijas rindās, dažbrīd jūtami atšķaidīja tās sāļākos, ortodoksālos slāņus. Ojārs Vācietis iezīmējās kā ideālkomunists, laikmeta sirdsapziņas paudējs. Tas zināmā mērā sabalsojās arī ar propagandas tolaik cilāto "atgriešanos pie ļeņiniskajām normām", "socialistiskās demokrātijas" un citiem ideoloģiskiem uzspodrinājumiem. Bet Ojāra Vācieša dzejas zemtekstu ritmos jaudās brīvības un taisnības alkas, kas patiesi uzplauka nākamās Atmodas trauksmē.

Ideoloģiskā tango lokos Ojāra Vācieša komunisms reizēm visai rupji pulgots, līdz pat hunveibiniskai idejai - "kolaboracionistu tiesāt un pakārt". Un šādam "pūrismam" pretstatā -  centieni neko sarkanu vispār neminēt un izgaismot dzejnieku vien kā Atmodas varoni. Lai arī viņa laikā par to vēl neviens gailis nedziedāja, nenoliedzami - daudzi Vācieša dzejas akmeņi likti Atmodas pamatos jeb kā mūsu akadēmiķis Jānis Stradiņš, atvadoties no dzejnieka, teica: "Tava dzeja ir bijusi liela dāvana mazai tautai".

 

Ojārs Feldbergs. Ojāra Vācieša kapa piemineklis Carnikavas kapos / Foto: https://adazubildes.blogspot.com/

 

OJĀRA FELDBERGA VERSIJA
Kas attiecas uz jau minēto piemiņas jautājumu, iesākumā tas risinājās tādā kā privāti ģimeniskā lokā. Smilšainajā Siguļkalna virsotnē pie Ojāra Vācieša kapa tika uzstādīta no koka darināta latviska krustveida zīme un priežu ielokā parādījās arī tēlniekmeistara Ojāra Feldberga pelēkā granītā kalts piemineklis - kubveida apjomā ieveidota cilindra un krusta kompozīcija, ko vainagoja Latvijas siluetkartes izcēlums. Ar nacionāli simbolisku Atmodas garā kodētu domu veidots mini-memoriāls, gan nekādi arhitektoniski nenoformēts, še mīlīgi ligzdoja pavisam laucinieciskā intimitātē. Un šķiet, tas labi atbilda arī Ojāra Vācieša kautrīgajai atturībai un pieticībai. Bet pats tēlnieks šo pasākumu atcerējās šādi: "Būdams tuvos draugos ar dzejniekiem, es piedāvāju savu darbu uzstādīt O. Vācieša atdusas vietā. Sazinājos ar viņa dzīvesbiedri Ludmilu Azarovu un uzdāvināju šo pieminekli. Vēlāk ģimene mani lūdza izgatavot vāzi un svečturi. Vāze salā sasprāga, bet bronzas burtus nozaga dārgmetāla zagļi". Tā tas Ojāra Feldberga dāvinājums tur savā nekultivētā dabiskumā arī nostāvēja kalngales smilšu klaidā līdz pat mūsu dienām. Un par kapa vietu dažkārt mēdza pat mēļot, ka tāda nekopta esot. Ar to še it kā paužot arī sabiedrības vajadzību pēc lielāka "glamūra" un patosa. 

NOBLESSE OBLIGE
Tomēr Ojāra Vācieša kultūras un sabiedriskā nozīmīguma faktors jau pirms 30 gadiem, vēl dziļos padomju laikos, pieminekļa lietās iedarbināja paralēlas norises. Jo dzejnieka talants, neraugoties uz viņa "disidēšanu", visnotaļ tika novērtēts ar daudziem augsti oficiāliem godiem: LPSR Valsts prēmija (1967), LPSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka nosaukums (1972), republikas Komjaunatnes prēmija (1976), LPSR Tautas dzejnieka goda nosaukums (1977), PSRS Valsts prēmija (1982)... Ar šādu atzinības pūru apveltītai personībai atbilstoši visām rangu tabulām un kanoniem pienācās kaut kas daudz vērienīgāks. Tur jābūt vietai, kur tauta piemiņas reizēs varētu pulcēties, kur notiktu dzejas lasījumi, kur nāktu jaunatne, goda viesi, kultūrtūristi... Bija jātop kam reprezentablākam, valstiskākam, kaut kam tādam, kas apliecinātu, ka visa tauta ciena un neaizmirst savu Lielo dzejnieku. Tālab jau 1984. gadā arī tika izsludināts Ojāra Vacieša kapa pieminekļa konkurss. Tā iznākumā uzvaru guva jaunās arhitektes Ingunas Rībenas projekts. Iedvesma tā veidolam gūta Ojāra Vācieša dzejoļu krājumā "Zibens pareizrakstība". Zibens zīme kā visa pieminekļa telpiski grafiskā atslēga. Pati autore vēlāk to komentēja šādi: "Pieminekli veido tumši pelēkais granīts, kas ir stinguma, varenības un nesalaužamības simbols un kurā ir zāles "plaisa" - divu globālu dzejnieka daiļrades tēmu turpināšanās un uzdrīkstēšanās koncentrēta vizuāla interpretācija. Maigā, laicīgā, iznīcīgā un vienlaikus mūžīgā zāle, kas dzimst katru pavasari un mirst rudenī, piemineklī simboliski atdala šās saules un aizsaules daļu. Tāpat kā zāle - maiga, iznīcīga un laicīga - salauž granīta stingušo mūžības varenību, arī dzīvs, patiess vārds vienmēr salauzīs melīgu, liekulīgu laiku".

 

Inguna Rībena. Ojāra Vācieša un Ludmilas Azarovas atdusas vieta Carnikavas kapos. Vizualizācija (2013) / Attēls: Indulis Venckovičs

 

Še gan var nedaudz pasmīnēt par laikmetu griežiem līdzi sekojošu ideoloģisko akcentu maiņu sabiedrības apziņā, kālab loģikas solī atgadās arī amizanti klupieni. Raugi, diez vai dažus gadus vēl pirms neviena neapjaustās Atmodas, vēl stingras cenzūras un "lielā brāļa" modras uzraudzības zonā atrodoties, arhitekte, skaidrojot savu darbu, tik braši un taisnīgi vēstītu par "melīgu un liekulīgu laiku", kāds tas patiesi bija. Taču tieši tad tapa arī šis konkurss, itin patiesi un cildeni vēlreiz godos ceļot gan neviena neapstrīdēto dzejnieku, gan arī pareizā autora pareizo pieminekļa projektu patiesi novērtējot... Un tikai laikam topot aizvien jo taisnīgākam, projekts iestiga trešdaļgadsimta aizmirstībā - gan dēļ pārmaiņu jukām, gan vēl jo vairāk dēļ līdzekļu apsīkuma. Un, domājams, ne bez jauna melīguma un liekulības pelējuma, kas šķiet galīgi nepakļaujas politisko režīmu maiņām.

PĒC 30 GADIEM
Tā ar šādiem viedokļu spriegumiem fonā pienāca arī 2012. gads, kad Ojāra Vācieša kapa vietas sakopšanas jautājumā atkal sarosījās sabiedriskā doma. Jābilst, šoreiz i ne valstiskā, i ne nacionālā, i ne kādā partejiskā līmenī - tā bija cildena un patriotiska Carnikavas novada domes iniciatīva, kur, šķiet, būtiska izrādījās priekšsēdētājas Daigas Jurēvicas leģendārā dedzība un to, protams, atbalstīja gan Ojāra Vācieša memoriālais muzejs, gan Ojāra Vācieša biedrība, gan dzejnieka tuvinieki. Esošo stāvokli papildināja arī skumjš notikums - 2012. gadā savam dzīvesbiedram kapu smiltājā līdzās pievienojās arī dzejniece Ludmila Azarova.

Nu bija iemesls atkal atcerēties jau 1985. gadā godalgoto arhitektes Ingunas Rībenas projektu. Tā realizācija atrisinātu ap šo kapavietu sabiezējušās labiekārtojuma un Tautas dzejnieka vērienīgāka godinājuma problēmas. Lai ideja iekustētos fiziskā izpausmē tika sarūpēti arī respektējami naudas līdzekļi: 184 461 eiro, no kuriem pašvaldība ieguldīja 107 245 eiro, valsts atvēlēja - 74 147 eiro, bet ziedotāji paveicināja ar 3068 eiro.

Norisei ceļā vēl bija tik viena neērtība – jau esošais Ojāra Feldberga dāvinātais piemineklis. To, paldies Dievam, šķiet, atrisināja gana cienīgā veidā, pārvietojot mākslas darbu uz kapsētas ieejas daļu. Tā tagad tiek izspēlēta kāda vizuāla uvertīra, publiku it kā laicīgi noskaņojot Ojāra Vācieša kapa vietas apmeklējumam. Diemžēl visai ieejas situācijai kopumā pietrūkst adekvāts arhitektonisks risinājums un Ojāra Feldberga darba ekspozīcija izčākst niecībā un mērogu nesaskaņās. Tiesa, šāds veiksmes trūkums gan relatīvi viegli labojams: tik labā griba plus atraktīvs projekts un vēl tas sāpīgākais – arī kādi Carnikavas novada papildlīdzekļi...

ASI, KĀ ZIBENS ŠĶEĻ
Taču "vecā" pieminekļa jaunā lieta, papildus ar arhitekta Uģa Zābera līdzdalību, itin enerģiski sāka celties kā Fēnikss un virzīties uz pilnvērtīgu iemiesojumu, kas visbeidzot notika 2015. gada 24. oktobrī: līdz ar svinīgu atklāšanu lielais 30 gadu cikls nu bija noslēdzies.

 

Inguna Rībena, Uģis Zābers, Gļebs Panteļejevs. Ojāra Vācieša un Ludmilas Azaravos piemiņas vieta Carnikavas kapos (2015) / Foto: Žanis Bezmers

 

Viss ansamblis - gan arhitektoniskā daļa, gan tēlnieciskais veidojums risināts melnā akmenī (esot no pat Ķīnas vests), niansējot tā matētās un pulētās virsmas. Memoriālu ievada eleganti askētisks divu līmeņu priekšlaukums, kur paredzēta lielāka Ojāra Vācieša cienītāju skaita uzturēšanās. Pieminekļa telpiskais kārtojums pa diagonāli, it kā zibensšķēluma horizontāls skrējiens. Vispirms ar simbolisko (nāve un dzīvība) zālāja pretstatījumu un invāziju tumšajā akmens klājumā. Tad zigzagveidīgā formu plastika, kas no kraujas malas dinamiski traucās pretī vērotājam. Un visbeidzot kulminācija, augšupejošs zibens "uzplaiksnījums". Vai kā dabas un protesta jaudu nesošs mitoloģiskais devītais vilnis. Tur centrējas šīs vietas galvenā varoņa Ojāra Vācieša portretiskais profils, ko meistarīgi veidojis tēlnieks Gļebs Panteļejevs un akmenī kalis Guntis Pandars.  Dzejnieka seja vērsta pret melnu plakni. Kā ar pieri sienā skrējējs. Simbols gara spēka cīņai pret netaisnību un tumsu, pret jau pieminēto melu un liekulības varu. Visbeidzot arī uzvaras zīme – zibens šķēlums un lūzums, kas šo tumsas valstības monolītu lauž un atdala no dzejnieka tēla. Kā līdzsvarojošs visa laukuma centrs iezīmējas līdzās esošā dzejnieces Ludmilas Azarovas kapa vieta. Tā akcentēta ar baltu akmens lodi – zaigojošu pērles metaforu.

GROPIUSA BLITZ
Zibens – tā, šķiet, tik gaistoša matērija. Pie tamlidzīgu tēmu atainojuma granītā reizēm klāt ķeries, šķiet, tikai Ojārs Feldbergs: – mākoņi, lietus, lauku ainavas... Arī Ingunas Rībenas zibeņošana Ojāra Vācieša piemineklī pieder pie "cietajiem riekstiem". Tālab ar īpašu interesi uzplaiksnī arī reiz kur redzēti radniecīgi zibens tēmas risinājumi. Še rodama zināma garīga tuvība, piemēram, ar pērnā gadsimta 20. gadu sākumā tapušo slavenā vācu arhitekta un Bauhausa tēva Valtera Gropiusa pieminekli "Martā kritušajiem" (Denkmal der Märzgefallenen). Tas tika veidots betonā, lai iemūžinātu Veimāras strādnieku un sociālistu piemiņu, kas zaudēja dzīvības 1920. gada marta cīņās ar prūšu nacionālista Volfganga Kappa iedvesmotiem labējo miltāristu pučistiem. Faktiski tolaik Veimāras republikā notika valsts apvērsuma mēģinājums un dumpinieki šādi reaģēja pret Versaļas miera līguma dramatiskajiem noteikumiem.

 

Valters Gropiuss. Piemineklis martā kritušajiem (1921) / Foto: Vitale Zanchettin

 

Valtera Gropiusa monuments arī bija konkursa darbs, taču tur zibens kā "dzīvā gara" un pretestības simbols tika celts krasā vertikāles līklocī, slejoties augšup kā obelisks. No stilistikas viedokļa tas bija kristālisks spēcīga ekspresionisma piemērs, kas sabalsojās gan ar bauhausiešu ideoloģiju, gan pauda kaut ko no Vasilija Kandinska abstrakto gleznu stihijas.

Še vēl var atcerēties daudz statiskāk un mondrianiskāk taisnleņķu mūrējumā veidoto cita bauhausieša Ludviga Mīsa Van der Roes 1926. gadā dizainēto memoriālu. Tas tapa par godu 1919. gadā Berlīnē nonāvētajiem vācu sociālistiem Rozai Luksemburgai un Kārlim Lībknehtam. Un abus minētos piemērus  kopībā saista viens fakts – tos nodemolēja 30. gados pie varas nākušie nacisti.

 

Ludvigs Mīss van der Roe. Piemineklis Rozai Luksemburgai and Karlam Lībknehtam (1926) / Foto: https://www.pinterest.com/

 

KRITIĶA MARGINĀLIJAS
Kau kas attāli līdzīgs parādās arī Ingunas Rībenas darbā. Tikai tur viņas noteikti dominējošā modernisma manifestācija savijas eklektiskā atrisinājumā caur dzejnieka tēlnieciskā profilportreta gana vispārināto reālismu. Uz kādiem analogiem atskatoties, varētu kabināt pat piedēkli - "soc". Šo it kā konservatīvo aspektu vēl jo vairāk pastiprina un ar modernistisko kopnoskaņu strīdās gauži akadēmiskais,  simetriski kārtotais serifburtu uzraksts "Ojārs Vācietis – dzejnieks...". Šķiet, te gan varēja droši ļauties daudz brīvākām vaļībām gan burtu izvēlē, gan rakstlaukuma kārtojumā. Var jau gan jautāt – vai Vācietis bija modernists? Autores traktējumā viņa laikmetīgums un "futūrisms" noteikti tiek apliecināts. Ņemot vērā, ka projekts tapis vēl astoņdesmito gadu vidū, ticama ir arī atziņa, ka tāda bauhausiska stila tīrība še varētu būt pārāk elitāra un publikas nesaprasta. Taču kritiķa labvēlībā varētu piedāvāt arī sekojošu pretrunas interpretāciju: Ojārs Vācietis – kā jauna laikmeta cilvēks pretstatīts vecajam, konservatīvajam...

Kritiķa piekasībai apceres vielu dod arī vērojamais Ludmilas Azarovas kapa vietas kompozicionāls "apendiksums". Un arī baltās akmens pērles lielums (lasi – mazums) nedaudz mulsina. Vai Azarova bijusi "punkts uz i"? Vismaz formāli, šī memoriāla ietvaros prasītos kas "x reizes" lielāks. Skaidrs, tas ir jautājums, ko 1984. gada konkursā cilāt būtu bijis pāragri un klaji nepiedienīgi - acīmredzot risinājums bija jārod steidzamības kārtā, pakļaujoties notikumu gaitai.

Un vēl kāda pārdoma (bet ne kritika), kas izriet no, varbūt, gluži nekorektiem salīdzinājumiem ar citiem dižmonumentiem, kā, piemēram, Raiņa kapa pieminekli: jautājums par izmantotā akmens viengabalainību, apjomiem un atļaušanos ko veidot tīrās formās bez šuvēm. Še, Ojāra Vācieša kapa vietā, viss salikts no daudziem sīkiem gabaliņiem, kas, domājams, bijis gluži tehnisks un finansiāls piespiedu variants. Pilnīgi skaidrs, viengabalainības acu prieki neizbēgami saistīti ar svara un transportēšanas problēmām, objektīviem tehnoloģiskajiem ierobežojumiem, un, galvenais – grandiozām izmaksām, kas noteikti tālu pārsniedz gan pašvaldības, gan arī ne tik bagātas valsts iespējas. Tagad, šeit pie Ojāra Vācieša vēl viss turas labi un skaisti. Taču i ne pēc 1000 gadiem, bet jau pēc kādiem 30 uzradīsies pētnieki, kas secinās – mjā, nav tie latvieši bijuši tik advancēti, kā reiz Maču Pikču indiāņi (vai tiem līdzejošie marsieši), kuri gan akmeņu tonnas jaudāja cilāt, gan salaist tos kopā, ka šķirbā ne nazīti iebāzt... Bet tas viss jau no fantāziju sfēras, kur velti lūkoties uz Ingūnu Rībenu. Nejautāsim, kas būtu, ja būtu. Priecāsimies, par to, kas jau vareni padarīts.

UZDRĪKSTĒŠANĀS
Memoriāla augsti mākslinieciskais veidols nenoliedzami rosina tur uzkavēties ilgāk. Ne tikai dēļ cieņas pret še dusošajiem dzejniekiem: ir vilkme autonomi pabaudīt Ingunas Rībenas un viņas līdzgaitnieku cildeno darbu, apstaigāt šo vietu un palūkoties uz pieminekļa neparasto daudzveidību no dažādiem rakursiem, izjūtot teju muzikālo formu ritmu un enerģiju. Te nenoliedzami ir tapis viens magnētisks mākslas darbs, kurš ir izturējis 30 gadu aizmirstības distanci bez morāla novecojuma. Savā idejas komentārā pieminekļa autore piemin divas vadlīnijas, divas dzejnieka tēmas – Turpināšanos un Uzdrīkstēšanos. Taču ar savu radošo degsmi un ideālu trauksmi Inguna Rībena še pierādījusi arī savu Turpināšanos un savas personības Uzdrīkstēšanos stāties kopsolī ar Ojāru Vācieti. Tas droši izturēts - ir tapis mākslas notikums.

 

Reklāmkarogs: Kristīne Markus

Raksta autors: Jānis Borgs