Dizains Padomju Latvijā

01.06.2018.

 

Padomju valsts ideja bija pretrunīga būtībā – sapnis par kolektīvu un vienlīdzīgi sadalītu laimi tika īstenots ar varmācīgiem paņēmieniem, un beigās utopiskais plānveida ekonomikas eksperiments izgāzās. Tikām aizgājušais laiks ir pelnījis priekšstatu revīziju: sistēmas ietvaros tika sasniegtas savas virsotnes, turklāt tā laika radošajām personībām nācās pārvarēt kā informācijas, tā materiālu un tehnoloģiju nepietiekamību.

Dizaina vēsturi Latvijas pēckara posmā ir pieņemts saistīt ar atbilstošas augstākās izglītības izveidošanu Latvijas Mākslas akadēmijā – 60. gados tika nodibinātas gan Interjera un iekārtas, gan Rūpnieciskās mākslas nodaļas (rietumniecisko vārdu ''dizains'' idejas iniciatori toreiz vēl neuzdrīkstējās lietot). Tomēr minēto nodaļu dibināšana bija tikai secīgs pakāpiens procesā, kas bija aizsācies padomju valstī. Modernisti jau 20. gs. sākumā loloja kreisas idejas par kolektīvu labklājību, kurā iekļāvās priekšstati par estētiskas vides radīšanu. Valsts industrializācija bija viens no Padomju Krievijas ekonomiskās politikas pamatakmeņiem, reizē ar to kļuva aktuālas lietojamās mākslas formas un dizains – 1920. gadā ar politisku lēmumu tika nodibinātas Augstākās mākslinieciski tehniskās darbnīcas jeb VHUTEMAS, kas koncentrējās uz rūpnieciskās mākslas un arhitektūras speciālistu sagatavošanu. Pēc Otrā pasaules kara industrializācijas idejas kļuva aktuālas visā pasaulē. Racionāli organizētas rūpnīcas tēls iemiesoja laikmeta ideālus un ietekmēja sociālos priekšstatus un cilvēku ikdienu kā kapitālistiskajos rietumos, tā sociālistiskajos austrumos. Atšķīrās tikai politiskie uzsvari: ja dzelzs priekškara vienā pusē piesauca labākas nākotnes celtniecību, tad otrā – ceļu uz komunisma uzvaru. Padomju Savienībā šie procesi sakrita ar politiskiem notikumiem, pēc Staļina nāves 50. gados iestājās tā saucamais Hruščova atkusnis, kad valsts atkal sāka izrādīt interesi par iedzīvotāju labklājību un arī kļuva atvērtāka pasaules idejām; tā dēvēto ''Staļina baroku'' nomainīja modernisma estētika. Uzņemtais industrializācijas kurss Padomju Savienībā izveidoja milzīgu, sazarotu sistēmu, kurā darbojās visi posmi: izglītība, projektēšana, zinātniskā bāze tehnoloģiju pētniecībai, teorija, mārketings un veicināšanas pasākumi, ražošana un celtniecība. Mākslinieku cehi un konstruēšanas biroji darbojās gan pašās rūpnīcās, gan tika dibināti īpaši biroji, kuri rūpniecības uzņēmumus apgādāja ar dizaina prototipiem. Dizaina attīstībā liela vieta bija masveidīgajai ''rūpnieciskās mākslas'' jeb dizaina nodaļu dibināšanai mākslas augstskolās, tomēr šo nodaļu beidzēji papildināja profesionāļu rindas tikai kopš 60. gadu beigām. Latvijā profesionālo dizaineru ienākšana nozīmēja strauju tehnisko jomu – mototehnikas, radiotehnikas, sadzīves elektrotehnikas – attīstību. Tikām tā dēvētā vieglā rūpniecība – Latvijā galvenokārt tekstila un porcelāna ražošana – sasniedza māksliniecisko virsotni sasniedza jau 60. gadu sākumā.

 

Džemperis. Rīgas trikotāžas ražošanas apvienība "Sarkanais rīts".

Dizainere – Erna Samardaka. 20. gs. 60. gadu sākums. Foto: privātkolekcija.

 

Rūpniecībā sāka strādāt profesionālo mākslas arodskolu sagatavotie speciālisti, milzīga ietekme bija toreizējam progresa ideju centram – Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolai un tās absolventiem –, par rūpnīcu māksliniekiem kļuva Mākslas akadēmijas lietišķo nodaļu beidzēji, profesionāļu rindas papildināja Krievijas institūtos īpaši darbam rūpniecībā izglītotie speciālisti, pirmo profesionālo dizaineru vakances – īpaši mēbeļu ražošanā – aizpildīja jaunie Latvijas arhitekti.

 

Mazbērnu novietnes mēbeļu komplekts. Fragments. Dizainers – Harijs Tālbergs.

1963. Foto: Latvijas Arhitektūras muzejs.

 

Izaugsme bija iespējama arī pašos uzņēmumos, jo tajos darbojās mākslas studijas, kuras vadīja, piemēram, tādi latviešu mākslas dižgari kā Kurts Fridrihsons vai Rūdolfs Pinnis, rūpnīcu mākslinieki tika virzīti dalībai radošajās savienībās un rīkoja savu darbu izstādes. Reizē ar to paliekoša vieta Latvijas dizaina vēsturē pieder gan profesionāliem dizaineriem, tādiem kā Gunārs Glūdiņš, kurš kļuvis pazīstams galvenokārt ar mototehnikas objektiem, kas tapuši sadarbībā ar uzņēmumu ''Sarkanā zvaigzne'', Ilmārs Krūss, kurš sadarbībā ar VEF izstrādāja dizainu komplicētai aparatūrai, tostarp pirmajiem datoriem, u.c., gan skolotiem arhitektiem, kuri radošo mūžu veltījuši darbam dizaina jomā, kā, piemēram, Atis Rozentāls, Harijs Tālbergs, Bruno Artmanis, kuri darbojās mēbeļu projektēšanā, Ilga Kera vai Silvija Pētersone, kuras izstrādājušas visdažādāko sadzīves priekšmetu prototipus, sākot ar galda piederumiem, šaha figūrām, termosiem, teltīm, beidzot ar ūdens velosipēdiem un mikroautobusiem.

 

Mopēds ''Rīga SZ–18''. Rūpnīca ''Sarkanā zvaigzne''. Dizainers – Gunārs Glūdiņš.

1981. Foto: Latvijas Nacionālā mākslas muzejs.

 

Kafijas termoss. Latvijas PSR Vietējās rūpniecības ministrijas

speciālais mākslinieciskās konstruēšanas, projektēšanas

un tehnoloģijas birojs. Dizainere – Ilga Kera. 1968.

Foto: Latvijas Arhitektūras muzejs.

 

Daži augstāko izglītību ieguvušie mākslinieki sevi piepildīja un ieguvuši atpazīstamību tieši kā rūpnīcu mākslinieki, piemēram, Zina Ulste, kuras Rīgas porcelāna fabrikā radītie izstrādājumi iekļauti Latvijas kultūras kanonā, turpretī citi vairāk pazīstami ar saviem izstāžu zālēm radītajiem mākslas darbiem, un vien retajam zināms, ka piemēram, tekstilmāksliniecēm Ērikai Iltnerei, Ilmai Austriņai, Ainai Muzei darba vieta bijusi uzņēmums ''Rīgas audums'', bet ievērojamā tēlniece Ēvi Upeniece strādājusi rotaļlietu fabrikā.

 

Servīze ''Sakta''. Rīgas porcelāna fabrika. Dizainere – Zina Ulste. 1960.

Foto: Rīgas porcelāna muzejs.

 

Zīda auduma paraugs. Zīda izstrādājumu ražošanas apvienība ''Rīgas audums''.

Dizainere – Ērika Iltnere. 20. gs. 60. gadu sākums.

Foto: Latvijas Mākslinieku savienība.

 

Ar dizaina veicināšanu PSRS nodarbojās institucionāla sistēma – zinātniski tehniskie un tehniskās estētikas institūti, iznāca sadzīves kultūrai un dizainam veltīti periodiski izdevumi un almanahi, tika rīkotas rūpnieciskajai mākslai veltītas starptautiskas, visbiežāk gan sociālistisko valstu bloka mēroga konferences reizē ar informācijas un mācībspēku apmaiņu, vietējas izstādes, tai skaitā dizaina paraugu konkursi, un valsts piedalījās starptautiskās izstādēs un gadatirgos. Informācijas apmaiņa virsotni sasniedza 1959. gadā, kad tika sarīkota PSRS izstāde Ņujorkā. Veicināšanas institūcijas darbojās pie PSRS Ministru padomes, piemēram, Izgudrojumu un atklājumu komiteja, un tika izveidoti arī kontroles mehānismi, mākslinieciskās padomes rūpniecības uzņēmumos, kurās piedalījās arī tirgotāju pārstāvji, savukārt vispārēju pārraudzību īstenoja organizācija Госстандарт (''Valsts standarts'').

Sadzīves estētiskās kvalitātes uzlabošanas vilnī uzplauka mākslas formas, kas pazīstamas kā dekoratīvi lietišķā māksla. Tagad pieņemts domāt, ka šo procesu veicināja lietišķās mākslas ideoloģiskais nekaitīgums, kamēr glezniecība, grafika vai tēlniecība cieta no politiskās cenzūras kontroles. Tostarp parādību veicināja vēl citi apstākļi: rokdarbi bija ne vien hobijs, bet mūžīgajā padomju produktu deficītā izkopta ikdienas nepieciešamība; informācijas telpā valdīja tikpat liels tukšums kā veikalu plauktos, un brīvdienu izklaide ģimeni neveda uz lielveikaliem, bet izstāžu zālēm. Vēl 60. gadu sākumā republikas lietišķās mākslas izstādēs vienkopus piedalījās gan mākslinieku autordarbi, gan rūpniecības uzņēmumu dizaineru radītie produkti.

 

Kafijas dzirnaviņas. Rūpnīca ''Straume''.

Dizainers – Mintauts Lācis. 1970. Foto: privātkolekcija.

 

Bārs – ledusskapis ''Tellur''. Latvijas PSR Vietējās rūpniecības ministrijas speciālais

mākslinieciskās konstruēšanas, projektēšanas un tehnoloģijas birojs.

Dizainers – Bruno Artmanis. 20. gs. 60. gadi. Foto: Latvijas Arhitektūras muzejs.

 

Plānveida ekonomika izrādījās dzīvei nederīga, celtniecības un preču kvalitāte sabruka absurdajās ideoloģijas prasībās pēc nemitīgas ražošanas plānu pārsniegšanas, uzmilzušajā birokrātijas aparātā un nesaimnieciskumā, kas beigās sagrāva pašu padomju valsti. Padomju stagnācijas beigu posmu jau iezīmēja nekvalitatīvu preču pārprodukcija, kas krājās noliktavu un veikalu plauktos. Iespējams, ka tieši atmiņas par minēto laiku ir nodzēsušas informāciju par laiku, kad dzīve pat padomju telpā šķietami kāpa kalnā.

Raksta autore: Ilze Martinsone

Attēls: Kristīne Markus