16.03.2018.

ZVAIGZNĒS RAKSTĪTS LIELUMS

23.01.2018. mūžībā aizgāja Latvijas fotomākslas Lielmeistars Vilhelms Mihailovskis

PUISIS NO KONSTANTINOVKAS

Kā lasām Vilhelma Mihailovska dzejā - iesākumā bija jauna censoņa sapņi un Dullā Daukas dziņa. Un tur pirms pusgadsimta paustās vēlmes viņam tomēr dāsni piepildījās. Vilhelms Mihailovskis patiesi kļuva gan sasniegumos liels, gan savā garā dižens. Dieva dots talants fotomākslā un dzīves viedumā. Nu arī Dieva atpakaļ ņemts Cilvēks, kuru jau tā bijām raduši pastāvīgi redzēt Latvijas koptākajā kultūrainavā.

Tomēr atcerēsimies, ka reiz viņš mums bija tikai svešs tālumnieks. Vilhelms Mihailovskis dzimis 1942. gadā Ukrainas mazpilsētiņā Konstantinovkā jeb kā ukrainiski tas skan – Kostjantiņivkā, kas atrodas vien kādus 50 km no tagadējās ziņās daudz biežāk dzirdētās Doņeckas. Tā tagad izsludināta par Krievijas balstīto separātistu "tautas republikas" galvaspilsētu. Bet savukārt netālā Kostjantiņivka nonākusi piefrontes zonā. Pilsētiņu jau 2014. gadā atkaroja no "Novorossijas" piekritējiem un tagad tā atrodas pilnīgā un likumīgā Ukrainas pārvaldībā. Bet šis piestāsts tikai norāda uz še mītošu nemiera gēnu, kas daudz agrāk skāra arī jaundzimušo Vilhelmu Mihailovski. Jo dienas gaismu viņš ieraudzīja poļa Eduarda Mihailovska un krievietes Iraidas Bobrovas ģimenē akurāt, kad tur kādus pāris gadus valdīja tie Trešā Reiha "zilipelēkie". Taču II Pasaules kara sakultie cunami viļņi brāzās šai vietai pāri - šurpu turpu, un jau 1943. gada rudenī Sarkanarmija pamatīgi un galīgi parūpējās, lai Vilhelms Mihailovskis tomēr beidzot kļūtu par kārtīgu PSRS pilsoni.

Vilhelma agrākā jaunībā pilnīgi nekas neliecināja kaut ko par jebkad gaidāmu mākslinieciski radošu nākotni. Un vēl jo mazāk – pat vietējā čigāniete viņam diez vai izzīlētu kādus plašā pasaulē daudzinātus dzīves triumfus. Toties visai droši viņš varēja kļūt, piemēram, par brašu armijnieku. Katrā ziņā 1965. gadā Vilhelms vēl bija dziļi iespaidots par savu sīko ieguldījumu raķešu karaspēka dienestā. To vainagoja pērkondimdoša ballistiskās raķetes 8K63-Y testa palaišana Kapjaras (Капустин Яр) poligonā, kas joprojām atrodas Astrahaņas apgabalā, Krievijā. Tā turklāt bija arī jau ilgstoši piebumbota atomieroču izmēģināšanas vieta. Bet Vilhelmu pie kodolgalviņām gan nelaida klāt. Un viņš atgriezās civilajos šaubu un meklējumu ceļos.

STIKLAINAIS CEĻŠ UZ RĪGU

Ņemot vērā, ka dzimtā Kostjantiņivka pie viena bija arī Ukrainas PSR galvenais stikla rūpniecības centrs, Vilhelmu teju vai liktenis virzīja uz šīs industrijas speca lomu. Tālab jauneklis nu studēja vietējā tehniskajā augstskolā. Un tieši tālab arī nonāca Rīgā, kur sakarā ar sadales norīkojumu strādāja fabrikā ''Latvijas stikls". Šāda svaigi skolotu kadru valstiski organizēta izkārtošana pa darba vietām tolaik piederēja pie krietnas sociālistiskās kārtības. Acīmredzot tika arī sagaidīts, ka jaunais speciālists dāsni papildinās savas zināšanas advancētajā Pribalķikā un, rietumu gudrības sasmēlies, atgriezīsies dzimtajā krajā.

Bet valsts plāni šoreiz izrādījās plāni un panaivi, jo visai paredzami iedarbojās "cilvēciskais faktors". Nepulgosim mazās Kostjantiņivkas ļoti kluso daili, taču pilnīgi objektīvi un vēl jo vairāk - arī subjektīvi, pat piemīlīga lauku daiļava diez vai var sacensties ar metropoles kinodīvas žilbinošo starojumu. Un Rīgai tieši tāds vissavienības pārākuma magnētisms dāsni piemita. Pat padomiskā pelēcība še nejaudāja nomākt pilsētas parīziskā šarma ilūzijas. Tālab nav brīnums, ka arī jaunais censonis Vilhelms Mihailovskis krita Rīgas valdzinājuma valgos. Parki un bulvāri, vecpilsētas viduslaicīgā noslēpumainība, sieviešu elegance un rietumnieciskas vaļības, kultūras un mākslas virmojums... Vilhelms pilnībā atdevās jaunajai mīlai. Un savu turpmāko dzīvi saistīja ar to.

DIVU MŪZU KALPĪBĀ

Rīga atraisīja Vilhelma māksliniecisko iedabu. Tai viņš veltīja pat dzejiskas odas. Un pērn plānotais "stiklinieks" nu vērtās par dzejnieku. Vārsmas plūda viena aiz otras ar putna dziesmas vieglumu. Un smagām šaubām par to vērtību. Katrā ziņā Ludmilas Azarovas vēlāk izteiktie cildinājumi nāca jau krietni par vēlu. Dzeju izkonkurēja modernāka mūza – fotogrāfija. Poētiskie panti vēl gan kā sekundāras geizera šaltis ik pa laikam izvirda visa radošā mūža plūdumā.

Mihailovska foto mākas attīstībai līdzās personīgajam talantam būtībā bija divi balsti. Pirmkārt, padomju socialistiskajā sistēmā iedibinātā ideja, ka visādi jāveicina darbaļaužu brīvā laika garīgi un fiziski veselīgas vadīšanas iespējas un formas. Viena no tām bija darbošanās daudzajos fotoamatieru klubos. 60. gadu ievadā izveidojās starp visiem citiem slavenākais un radošākais fotoklubs "Rīga". Tur izauga daudzi izcili Latvijas fotomeistari, kā Jānis Gleizds, Gunārs Binde, Valdis Brauns, Ilmārs Apkalns, Leonīds Tugaļevs... Un tostarp arī Vilhelms Mihailovskis. Šī vide un domu biedru loks pildīja sava veida fotoakadēmijas lomu. Klubs tapa arī par vērienīgas starptautiskas atzinības un medaļu kalvi. Uz tā pamatiem izveidojās slavenā Rīgas fotoskola. Vilhelms savās atmiņās īpaši augstu vērtēja pieredzējušāko līdzgaitnieku Egona Spures un Gunāra Bindes padomus un atbalstu.

Jāpiezīmē, ka līdz pat 80. gadiem foto PSRS oficiāli neskaitījās māksla, bet vienīgi kā tehnisks realitātes fiksācijas līdzeklis. Šis fakts ļāva fotogrāfiem baudīt krasi mazāku cenzūras uzmanību. Bija vien jāvairās no tā, ko kāds acīgs cenzors varētu nodēvēt par pornogrāfiju, reliģisku vai pretpadomju propagandu, vardarbības vai militāri – stratēģisku objektu attēlojumu... Varen slidens un ar ideoloģiskiem slazdiem pildīts lauciņš, kur varēja iemaldīties gluži nemanot un nikni saķerties ar varu pat šizofrēniskā kaislē.

Minētās foto privilēģijas gan nedeva nekādas iespējas šiem censoņiem pašiem brīvāk izbraukt uz ārvalstīm. Tās tik vien kā plašāk pavēra pasta pakalpojumu logus uz šo kāroto ārpasauli, uz tālās zemēs rīkotiem fotokonkursiem, izstādēm, uz sakariem ar kolēģiem visos kontinentos. Liec tik sabildēto pakā un sūti projām. Un kaut šādi, tomēr arī sniedza milzīgas izaugsmes un popularitātes iespējas. Pirmo medaļu birums Vilhelmam sākās jau 1974. gadā ar PSA zeltu.
 
SALDAIS PRESES IEJŪGS

Un tad nāk talanta attīstības otrs balsts – foto pasūtījumi preses izdevumos. Kurus it kā varētu veikt atsvešināti, mākslu un filozofēšanu nekādi neiejaucot – fiksē objektus un pelni iztiku. Tomēr tas nekādi neattiecās uz Vilhelmu Mihailovski. Katru niecīgāko redakcijas foto uzdevumu viņš "maniakāli" veica ar mākslinieka atdevi, ieguldot pasākumā dziļas domas un koptas estētikas virsvērtības.

1976. gadā Vilhelms Mihailovskis uzsāka sadarbību ar žurnālu "Māksla". Un nedaudz vēlāk - arī ar laikrakstu "Literatūra un Māksla". Un vēl vēlāk, jau atjaunotajā Latvijas valstī – veidojot laikrakstu "Балтийская Газета". Šajos izdevumos teksta materiālus nereti papildināja ar Latvijas kultūras darbinieku – komponistu un mākslinieku, dzejnieku un rakstnieku... fotoportretiem. Vilhelma Mihailovska izpildījumā redakcijas guva ko epohālu – ar dzīves drāmu uzlādētas un ar Dostojevska psiholoģismu padziļinātus foto šedevrus. Darbā ar modeļiem, proti – Latvijas kultūras varoņiem, Vilhelms rīkojās kā teātra režisors – spieda "citronu", līdz tas vērtās visdziļākās būtības vizuālā kodolā. Ar dažiem "modeļiem" veidojās mūža draudzība. Tāds bija, piemēram, Ojārs Vācietis.

V. Mihailovskis. Ojāra Vācieša portrets, 1983

Žurnāla "Māksla" redakcijā krustojās arī šo rindu autora ceļi ar tolaik vēl jauno – daudzsološo fotomeistaru. Man "Mākslā" biju jāaprūpē katra laidiena dizains, ko jau stipri vēlāk iesaucu par "uzlējumu", balstoties nodarbes angliskotajā terminā "layout". Vēl nebiju pašu Vilhelmu redzējis, kad saņēmu maketēšanai dažas viņa darinātās bildes. Ienākošos fotomateriālus, pakārtojot tos kādām noteiktām dizaina iecerēm, nereti nācās kadrēt. Praktiski tas nozīmēja dažu milimetrus vai pat centimetrus, lai piedod Visvarenais, nošņāpienu no bildes malām ar dizainera aso nazi. Šādu – visai brutālu "ķirurģiju" itin viegli un bez narkozes varēja atļauties galvenokārt ar kādām reportāžu bildēm. Piemēram, teātra izrāžu ainām. Bet tad "atsitos" - ar Vilhelma Mihailovska darbiem ērtā metode nekādi "negāja krastā". Pirms griešanas akta allaž visu pārbaudīju, kadrējot ar masku. Un ievēroju – attēls še ir tik rūpīgi ar malu detaļām sabalansēts, ka katrs to zudums, kas rastos caur nogriezumu, būtiski apdraud kompozīcijas veselumu un stingrību. To nu atļauties nevarēja, un nācās veikt korekcijas un rast kompromisus jau uzstādītajos dizaina konceptos. Šāda problēma iznira ik pa laikam un bija viena no pirmajām īsta fotomeistara pazīmēm, kāds nenoliedzami bija arī Vilhelms Mihailovskis – tad vēl bez tikai austošās izcilnieka auras un autoritātes. Šāda pazīme, protams, piemita arī citiem fotomāksliniekiem. Un katru reizi tas lika respektā nopietni saausīties.

V. Mihailovskis. Lidojums.

LĀCIS AR KAMERU

Dzīvu Vilhelmu pirmo reizi ieraudzīju kaut kad 1978. gadā, kad fotomeistars kārtējo reizi bija atnesis uz redakciju jaunu fotoprodukciju. Tas jau allaž bija notikums ar jau iepriekš paredzamu māksliniecisku pārsteigumu, uz kura vērošanu saskrēja visi tuvumā esošie. Vilhelms uzreiz atgādināja īstu, pasaku stereotipos izlolotu krievu lāci. Bet to vislabsirdīgāko variantu – tādu olimpiādes mišku vai to sirsnīgo, kuru rāda maziem slimnieciņiem ciešanu jautrināšanai un gara možumam. Ne velti Vilhelms dzīvē skaisti iezīmējās arī kā mīlošs daudzbērnu tēvs. Viņš parasti nevis vienkārši smaidīja, viņš staroja kā bērns, kurš noķēris pirmo zivi. Vai lepojās kā tāds lielīgs poļu runcis ar kārtējo nomedītas peles pienesumu dārgajiem saimniekiem. Un viņš arī kāroja atzinības saldumiņu. Viņš alka atzinību, un to ieguve noteikti bija viena no viņa nemitīgās pilnveidošanās motivācijām. Vēlāk dēļ kuplo matu sirmuma un gaiši pelēkajiem uzvalkiem "lācis" vērtās sudrabainā guru tēlā, kā kāda kinofestivāla godpilna balva. 

Vilhelma Mihailovska fotomākslas kompozīcijas tapa visai sarežģītā montāžas un "uzlabojumu" tehnikā. Dažkārt ar unikālu un autorslepenu paņēmienu lietojumu. Tā viņš panāca to sava vienmēr filozofiskā vēstījuma neparasto dziļumu, kas reti iekļāvās parastas fotogrāfijas iespējās. Viņš visupirms bija filozofētājs un dzejnieks, kurš fotogrāfiju izvēlējies tikai kā visērtāko un iespaidīgāko tēlojuma mediju. Domātājs un izdomātājs, kuram par visu vari vajadzēja paust pasaulei kaut ko pārlaicīgu, dievišķu, bībelisku, uz mūžību vērstu... Turklāt nereti gana patētiskā vai romantizētā formā ar kādas vispārcilvēciskas mīlestības apgarojumu. To visu raksturoja pacilāts humānisms

Par savu "ķirurga" radikālo praksi Mihailovskim neuzdrīkstējos pat ieminēties. Jo Meistars bija gan viegli ievainojams un sanerrojams, gan sakāpināti stūrgalvīgs un ietiepīgs, kurš kā tāds lauku budzis varēja tielēties par katru izlolotā principa graudiņu. Uz saviem darbiem viņš raudzījās teju kā uz Sv. Lūkas ikonām. Tie bija neaizskarami.  Man pat pavīdēja jautājums – no kurienes Vilhelmama tāda vāciska knauzerība un pedantisms, kurā brīžiem var tik dziļi slīkt viss viņa krieviskais rakstura plašums? Šāda divdabīga pretruna šajā cilvēkā šķiet svārstījās visu viņa mūžu. To nācās pieņemt kā personības īpatnību.

V. Mihailovskis. Anša Epnera portrets, 1981

MILLENIUMA MALDI

Uz šī pamata 1999. gadā mēs arī pamatīgi saķērāmies, diskutējot par to, kad īsti svinama Milleniuma atnākšana. Es paļāvos uz padomju pamatskolā fundamentāli iemācīto aritmētiku, kur skaidri tika norādīts, ka decimālajā sistēmā katra skaitļu grupa sākas ar 1 un beidzās ar nulles skaitli–10, 100, 1000... Savukārt tehniskajā un arī ne mazāk padomju skolā mācītais Vilhelms aizrautīgi padevās skaitļa 2000 mistiskajai maģijai un dzelžaini uzskatīja, ka 20. gadsimts noslēdzās tieši 1999. gada pēdējā pusnaktī. Un tad arī Milleniums mums esot klāt. Nekāda loģikas ekvilibristika še nelīdzēja un pirmo viņa, Vilhelma, iedomātā Milleniuma gadu mēs, kā divi tītari, nesarunājāmies. Tiesa, kad mūsu tautā pat tik populārā VVF, kas turklāt vēl zinātniece, arī skubināja visu latvju nāciju padoties Milleniuma sagaidīšanas priekam veselu gadu ātrāk, tad nu nekā darīt, atmetu savu principiālo decimālismu un arī aizdevos uz Daugavmalu un samiernieciski pavēroju, kā Milleniuma, domājams krāšņais, salūts pazūd biezajā miglā. 

BARIKĀŽU MŪSU PUSĒ UN DĒKA AR NAŠIEM

Un vēl kāda – īpaši latviešiem svarīga nianse, kas ietilpa arī manu un Vilhelma privāto attiecību un pieredzes lokā. Varētu teikt, ka Vilhelms Mihailovskis bija dziļi iegājis latviešos, bloķējies ar tiem, pamatīgi ieniris Latvijas kultūrā. Un arī likteņa pavērsienos. Viņš bija tāds, par ko saka – mūsējais. Un vienlaicīgi tuvs arī vietējo krievu sabiedrībai. Kopumā – gaiši un labestīgi atvērts visai pasaulei. Vienīgi Atmodas gados Latvijas interfrontiskajā sabiedrības daļā Mihailovska vārds varēja raisīt asi alerģiskas reakcijas. Vilhelms konsekventi demonstrēja savu atbalstu latvju neatkarības centieniem un Tautas frontes idejām. Konkrēti ar saviem darbiem un gatavību līdz galam ziedoties uz barikādēm to latviskajā pusē.

1991. gadā es ar saviem "uzlējumiem" jau rosījos nedēļniekā "Pilsēta". Negaidīti uznāca barikāžu laiks, divvaldības jukas un promaskavisko omoniešu terors. Un Vilhelms Mihailovskis izmeta nāvējoši riskantu "forteli". Tēlaināk sakot, kā cirkā - demonstratīvi iebāza galvu lauvai mutē. Vilhelms, izmantojot savu izteikto krievu cilvēka tēlu, ielavījās pašā OMON midzenī Vecmīlgrāvī un veica tur pārdrošu tautfrontisku "fotodiversiju". Омоновци, uzķerdamies uz Vilhelma izspēlēto ilūziju - "наш человек",  fotogrāfa priekšā teju svecītē stāvēja. Viņš kārtīgi sabildēja visādus kompromatus, ar ko tik lepni dižojās neko nelāgu nejaudošie bandīti.  Mīlīgi pamājis ar rociņu tiem, un ar gaišizilu skatu vispirms taisnā ceļā atnāca uz "Pilsētas" redakciju. Vilhelma pienesumā atklājās īsts dokumentālais Mihailovskis bez jebkādas mākslas piemaisījumiem. Skaudrs un skarbs. Kādu atkal atpazinu, atceroties Vilhelma 1987. gada kopdarbu ar slaveno kinorežisoru Hercu Franku pie dokumentālās filmas "Augstākā tiesa". Tur Vilhelms Mihailovskis iemūžināja kāda noziedznieka dramatisko mūža atlikumu pirms nāves soda izpildes.

Tagad, vērojot Vecmīlgrāvja dokumentālās trofejas, ieskatījos kādā attēlā ar muskuļotu "gorillu", kurš ērti iekārtojies savā kazarmu gultā. Te nu visa patiesība bija redzama kā uz delnas. Ne vēsts no daudzinātā padomju patriotisma un "tautu draudzības" ideāliem. Gultas galā melnais pirātu karogs ar galvaskausu un krustotiem kauliem, bet pie griestiem sakarinātas karātavu cilpas. Pirmā doma – lūk ko viņi gatavo latvjiem un visiem citiem neatkarības tīkotājiem. Šo tik atmaskojošo bildi tad arī likām uz "Pilsētas" vāka. Un tā brīdinoši piepildīja trauksmaino Rīgu. Ne mazāk sūras bija arī Vilhelma Mihailovska bildes, kas attiecās uz draudīgo padarmijas klātbūtni. Piemēram, dramatiskais attēls, kurā pavēlnieks Kuzmins daudznozīmīgi vēro savu pulksteni, it kā sekojot – cik vēl atlicis līdz izšķirošajam x brīdim...?

Vai Vilhelma mācībā neietilpa arī šī doma – būt vienmēr gatavam uz kādu x mirkli visplašākajās dzīves dimensijās? Nu Meistars ir citā x vidē, atstājot mums savu prieku un lepno dižošanos ar sapņotajiem sasniegumiem. Pacilāsim spožākos. Tur milzu kaudzē starp vairāk kā 100 starptautiskajiem apbalvojumiem zaigo arī FIAP zelta medaļa, NIEPCE medaļas (1974.-1982.). Tur arī kā pirmajam padomietim visā PSRS'ā 1979. gadā saņemtais Starptautiskās Fotomākslas federācijas EXCELLENCE EFIAP goda nosaukums. Un re kur, arī pēc desmit gadiem gūtā LPSR Valsts prēmija. Un arī atjaunotās Latvijas atzinība 2010. gadā – IV pakāpes Triju Zvaigžņu ordenis... Lai gods un slava!

Bet mums paliek grandiozs fotodarbu tūkstošu mantojums, kā auglībā sazaļojuši lavas lauki pēc dižena kultūrvulkāna izvirduma. Un lielas personības gaisma, kas negaist mūžībā.

Raksta autors: Jānis Borgs

Attēls: Kristīne Markus