Hārlemas renesanse tēlotājā mākslā

26.01.2021.

 

Hārlemas renesanse ir melnādaino amerikāņu 20. gs. divdesmito gadu modernisma kustība ASV, kas aptver vizuālo mākslu, kino, literatūru un deju. Nav iespējams uz Hārlemas renesansi lūkoties tikai estētiski un neņemt vērā to, ka tas bija arī politisks projekts, saistīts ar sociālajām reformām un cilvēktiesībām. Par to kā visprecīzāk raksturot šo mākslas parādību domas dalās un uz daudziem jautājumiem nav skaidru atbilžu. Vai Hārlemas renesanses māksla ir vai nav pieskaitāma pie modernisma? Vai tā signalizēja par patiesām izmaiņām sabiedrībā vai bija tikai intelektuālās elites naivā ticība mākslas pārveidojošajam spēkam? Kādas bija Hārlemas renesanses attiecības ar pārējo Amerikas kultūras idejisko attīstību? Vai šī parādība pastāvēja tikai 20. gadu Hārlemā vai arī tās ģeogrāfiskās un hronoloģiskās robežas ir daudz plašākas? Vai tā uzskatāma par āfrikāņu kultūras apgaismību un atdzimšanu?

Viena no Hārlemas renesanses priekšvēstnesēm bija tēlniece Meta Varika Fullere (Meta Warrick Fuller), kuras skulptūra “Etiopija mostas” 1914. gadā iezīmēja virziena veidošanos.

 


1. Meta Varika Fullere, Etiopija mostas, 1914 un 1921, bronza. Foto: https://nmaahc.si.edu/meta-vaux-warrick-fuller-ethiopia-1921


Šajā tēlniecības darbā Fullere pievērsās Ēģiptei kā Āfrikas senās kultūras vērtību apliecinātajai. Viņu bija uzrunājis Etiopijas pieminējums Psalmos [68:32] atrodamajās rindās “Ķēniņi nāks no Ēģiptes, Etiopija drīz stieps savas rokas pret Dievu” (aut. piezīme – Vecās Derības laika Etiopija, jeb Kuša atrodas mūsdienu Sudānas ziemeļos).

Māksliniece par savā skulptūrā ietverto simbolismu izsakās sekojoši: “Reiz bija cilvēku grupa, kura veidoja vēsturi. Tagad tā pēc ilga miega mostas, pakāpeniski atritina mumificētās pagātnes saites un atkal lūkojas uz dzīvi, cerīgi, bez bailēm, ar graciozu žestu”. Fullere gadsimtu mijā bija studējusi Parīzē pie Ogista Rodēna un viņas tēlveidi ietekmēja arī iegūtās zināšanas par Eiropas mākslas tendencēm.

Mākslinieciskā potenciāla atraisīšanās Hārlemā uzplauka pateicoties resursu pieejamībai un jaunām izglītības iespējām. Mecenāts un mākslas kolekcionārs Alberts Barnss (Albert C. Barnes) 1925. gadā nodibināja Barnsa fondu, kas piešķīra naudu izstādēm un mākslas izglītībai melnādainajiem amerikāņiem. Barnss cita starpā finansēja 1926. gadā iznākuso Giljoma un Tomasa Monro grāmatu “Primitīvā melnādaino tēlniecība” (Primitive Negro Sculpture) un kopā ar saviem domubiedriem filozofu Alēnu Leroju Loku (Alain LeRoy Locke) un pētnieku Čārlzu Džonsonu (Charles S. Johnson) vēlējās sabiedrību izglītot par āfrikāņu mākslu.

1927. gadā viņš nodibināja stipendiju programmu, kas atbalstīja melnādainos rakstniekus, māksliniekus un mūziķus, kuri vēlējās turpināt savu izglītošanos.  Viens no 1928. gada stipendiātiem bija mākslinieks Ārons Duglass (Aaron Douglas) – vēlākais Hārlemas mākslinieku ģildes prezidents.

Hārlemas mākslinieku ģilde (1935-1941) radās vēloties kopīgi risināt problēmas ar kurām sastapās melnādainie mākslinieki ASV. Ģildes konstitūcijā bija rakstīts: “Mēs, Hārlemas mākslinieki, apzināmies, ka mums jāapvienojas, lai rastu risinājumu kultūras, ekonomiskajiem, sociālajiem un profesionālajiem šķēršļiem un tāpēc dibinām organizāciju, ar nosaukumu Hārlemas mākslinieku ģilde.”  1937. gadā ģildē darbojās aptuveni 90 biedru.

Hārlemas mākslinieku ģildes mērķis bija iestāties par to, lai vairāk melnādaino mākslinieku tiktu nolīgti valsts projektiem, kurus pārzināja valsts aģentūra “Works Progress Administration”. Ģildei izdevās iegūt valsts finansējumu, lai 1937. gadā nodibinātu Hārlemas kopienas mākslas centru (Harlem Community Art Center). Par centra vadītāju kļuva tēlniece Augusta Sevidža (Augusta Savage).

Centrs darbojās kā radoša vide, kura atbalstīja melnādainos māksliniekus un kurā viņi varēja izstādīt savus darbus. Mākslas centrā arī notika dienas un vakara nodarbības zīmēšanā, gleznošanā, tēlniecībā, grafikā un dizainā dažādiem sagatavotības līmeņiem. Hārlemas mākslinieku ģilde tur noturēja savas sapulces. Bija izveidojies kodols ap kuru pulcēties.

 


2. Studenti Hārlemas kopienas mākslas centrā, 1938. gads Foto: https://en.wikipedia.org/wiki/Harlem_Community_Art_Center#/media/File:Students-Harlem-Community-Art-Center-1938.jpg 


Hārlemas renesanses mākslinieki


Mākslinieks Ārons Duglass (Aaron Douglas, 1899-1979) ilustrēja žurnālus un grāmatās, kā arī veidoja grāmatu vāku noformējumos, tāpēc, salīdzinājumā ar citiem Hārlemas renesanses māksliniekiem, bija zināms plašākai publikai. Viņš Hārlemas renesanses kontekstā nereti tiek arī saukts par Āfrikas mākslas tēvu. Viņa darbu sērijas “Āfrikāņu dzīve”, “Melnādaino dzīves aspekti” u.c. uzrādīja dzīvi ASV 19. un 20. gadsimtā – verdzību, Rekonstrukciju Dienvidu štatos, džeza mūziķu paradīšanos un modernos Manhetenas debesskrāpjus. Duglasa darbi iedvesmoja arī citus melnādainos māksliniekus pievērsties sadzīves attēlojumam.

Lielu nozīmi Duglass piešķīra tieši mūzikas attēlojuma mākslā, jo uzskatīja, ka pēc Viduslaikiem un Renesanses, kad bieži tika attēloti mūziķi un viņu instrumenti, ir sekojis nepelnīti ilgstošs tukšuma periods. Mākslinieki atkal atgriezās pie mūzikas tikai 19. un 20. gs., šajā reizē ne tikai attēlojot mūziķus, bet arī mūziku un cenšoties skaņas un melodijas struktūru pārnest vizuālos tēlos radot tiltu starp abām jomām. Duglass mūzikas attēlošanai savos darbos izmantoja koncentriskus apļus ap vienu centrālo figūru, raisot asociācijas ar rāmā ūdenī iemestu priekšmetu.

 


3. Ārons Duglass, Tiekšanās, 1936, audekls, eļļa, Sanfrancisko mākslas muzejs. Foto: https://whitney.org/events/virtual-highlights-tour-vida-americana-epic-histories


4. Ārons Duglass, Melnādaino dzīves aspekti:Torņu dziesma, 1934, audekls, eļļa. Foto:
https://www.illustrationhistory.org/illustrations/aspects-of-negro-life-song-of-the-towers

 

Cita ievērojama Harlemas renesanses māksliniece bija tēlniece Augusta Sevidža (Augusta Savage, 1892-1962). Viņa bija viena no pirmajām māksliniecēm, kura konsekventi nodarbojās ar melnādaino fizionomijas attēlojumu. 

 


5. Augusta Sevidža, Gamins, 1929, krāsots ģipsis, Smitsona Amerikāņu mākslas muzejs. Foto:
https://americanart.si.edu/artwork/gamin-21658 

 

Par bisti “Gamins”, kurā māksliniece attēloja savu brālēnu, viņai 1929. gadā piešķīra Juliusa Rozenvalda stipendiju studijām Parīzē. Kad Sevidža pēc trīs gadiem atgriezās ASV, viņa nodibināja Sevidžas mākslas un amatniecības studiju un sāka strādāt par pasniedzēju Hārlemā. 1937. gadā viņa kļuva par Hārlemas komūnas mākslas centra direktori. Pateicoties savam talantam viņa 1938. gadā saņēma pasūtījumu Pasaules izstādei Ņujorkā – skulptūru, kas simbolizētu melnādaino amerikāņu ieguldījumu mūzikā.

Lai to izveidotu, viņa aizgāja no darba Hārlemas komūnas mākslas centrā un pavadīja gandrīz divus gadus, lai pabeigtu gandrīz 5 metrus augstu skulptūru “Arfa”. Tā sastāvēja no 12 stilizētiem melnādainajiem dziedātājiem, Dieva rokas un vīrieša lūgšanas pozā, kurš atveidoja arfas pedāli.  “Arfa” bija tapusi, iedvesmojoties no Džeimsa Veldona Džonsona dzejoļa “Pacel katru balsi un dziedi”. Noslēdzoties Pasaules izstādei tas tika iznīcināts, jo nebija līdzekļu un vietas darba uzglabāšanai.

 


6. Augusta Sevidža, Arfa, 1939, ģipsis. Foto: https://shadesofnoir.org.uk/augusta-savage/

 

Pretrunīga personība attiecībā uz mēģinājumiem celt melnādainā statusu amerikāņu sabiedrībā bija gleznotājs Palmers Heidens (Palmer Hayden). Heidens attēloja melnādainos amerikāņus atbilstoši sabiedrībā valdošajiem rasistiskajiem stereotipiem, un par to nereti izpelnījās citu Hārlemas renesanses pārstāvju nosodījumu. No 1927. gada Heidens uzturējās Parīzē, taču viņš pazina un uzturēja kontaktus ar pārējiem Hārlemas renesanses māksliniekiem un regulāri ar saviem darbiem piedalījās Harmona fonda ikgadējās izstādēs. Viens no viņa zināmākajiem agrīnajiem darbiem bija klusā daba “Fétiche et Fleurs” (1926), kas skaidri sasaistīja Heidenu ar Āfrikas kubistu tradīciju Hārlemā un Parīzē. Kompozīciju veido vāze ar lilijām, pelnu trauks un Gabonas fangu maska. Galdu sedz rafijas audumu no Zairas (tagad Kongo Demokrātiskā Republika). Sākot ar 30. gadiem Heidena darbos parādījās apzināts naivisms, lai gan viņš bija akadēmiski izglītots mākslinieks. Heidena saistība ar Hārlemas renesansi galvenokārt izpaudās idejās, nevis tajā, kā viņš attēloja savus varoņus. Viņš neredzēja iemeslus neizmantot savos darbos iepriekš radītos populāros melnādaino tēlus, kurus amerikāņu kultūra bija radījusi. Vēlākie mākslas kritiķi Heidenu attaisnoja, skaidrojot viņa attēlošanas manieri kā laikmeta atspoguļojumu.

 


7. Palmers Heidens, Fétiche et Fleurs, 1926 (1932/33), audekls, eļļa, Afroamerikāņu mākslas muzejs, Losandželosa. Foto: https://artsandculture.google.com/asset/f%C3%A9tiche-et-fleurs-palmer-c-hayden/zQGh9ItkxaXEfQ


Piemēram, darbā “Saulgriežu nakts Hārlemā” (1936), viņš attēlo Hārlemas iedzīvotāju rosīgo āra dzīvi vasaras karstumā. Heidens apgalvoja, ka viņš savos darbos nav kariķējošs vai ironisks, bet vēlas sasniegt augstu ekspresijas līmeni. Ar darbu “Sētnieks kurš glezno” (1937, pārgleznots 1940) viņam tik ļoti izdevās nokaitināt vietējo publiku, ka viņš tomēr to bija spiests pārgleznot, piešķirot saviem varoņiem mazāku līdzību ar pērtiķiem. Heidens sētnieka tēlam bija iedvesmojies no sava drauga Hloida Boikina (Cloyd Boykin) – mākslinieka, kurš iztikas pelnīšanai piestrādāja par sētnieku. “Es to uzgleznoju, jo neviens nesauca Boikinu par mākslinieku. Visi sauca viņu par sētnieku.”
 

8. Palmers Heidens, Saulgriežu nakts Hārlemā, 1936, audekls, eļļa, Afroamerikāņu mākslas muzejs, Losandželosa. Foto: http://www.digitalhistory.uh.edu/primarysources_upload/images/midsummer_night_in_harlem_l.jpg 


9. Palmers Heidens, Sētnieks kurš glezno, 1940, audekls, eļļa, Smitsona Amerikāņu mākslas muzejs. Foto: https://americanart.si.edu/artwork/janitor-who-paints-10126

 

Hārlemas mākslas centra pasniedzējs Viljams Džonsons (William H. Johnson, 1901-1970) radīja krāsainas, stilizētas ainas par melnādaino amerikāņu dzīvi Hārlemā un ASV Dienvidu štatos, izmantojot tikai piecu krāsu paleti. Ieguvis akadēmisko izglītību un izgājis caur impresionisma, kubisma, fovisma un vācu ekspresionisma fāzēm, viņš līdzīgi kā Palmers Heidens nonāca pie apzināta naivisma.
 

10. Viljams Džonsons, Došanās uz baznīcu, 1940, sietspiede, papīrs, Smitsona Amerikāņu mākslas muzejs. Foto: https://commons.wikimedia.org/wiki/File:Going_to_Church,_by_William_H._Johnson.jpg

 

Hārlemas renesansē, stila un tēmu dēļ tiek iekļauti arī vairāki ārpus Hārlemas dzīvojoši mākslinieki, piemēram, Arčibalds Motlijs (Archibald Motley) no Čikāgas un Sargents Džonsons (Sargent Johnson) no San Francisko.

 


11. Arčibalts Motlijs, Blūzs, 1929, audekls, eļļa, privātkolekcija. Foto: https://whitney.org/exhibitions/archibald-motley


12. Sargents Džonsons, Maska, 1930-35, varš, koks, Smitsona Amerikāņu mākslas muzejs. Foto: https://americanart.si.edu/artwork/mask-11522

 

Tāpat Hārlemes renesansei piederīgi ir daži mākslinieki, kuri nepārstāvēja melnādaino kultūru, bet atbalstīja Hārlemas renesanses idejas un ideālus, dokumentējot šo vidi savās fotogrāfijās un portretējumos kā Karls van Vehtens (Carl Van Vechten) un Vinolds Reiss (Winold Reiss).

 


13. Vinolds Reiss, Alēna Leroja Loka portrets, ilustrācija grāmatai “The New Negro” 1925. Foto: https://npg.si.edu/object/npg_NPG.98.129.a

 

Noslēgumā japiezīmē, ka Hārlemas renesanse kā kultūras attīstības fenomens tēlotājā mākslā nav viennozīmīgi pozitīvs fenomens. Tā piemēram afroamerikāņu tautas mākslas pētnieks Džons Mihails Vlahs (John Michael Vlach) uzskata, ka tā samazināja interesi par tautas mākslu un amatniecības tradīcijām melnādaino kopienās. Intelektuālā elite sajūsminājās par mākslas sasniegumiem glezniecībā un tēlniecībā, un nebija pārlieku ieinteresēta amatniecības darinājumos, jo tie tika uzskatīti par vecmodīgiem un liecināja par “veco cilvēku”.  Un tikai salīdzinoši nesen ir atjaunojusies vēlme nojaukt robežas starp tautas, avangarda un populāro mākslu, lai bez gatavām klišejām un aizspriedumiem paraudzītos uz to, kas raksturo melnādaino iedzīvotāju kultūru gadsimtu garumā.

 

Autore: Krista Balode

Reklāmkarogs: Kristīne Markus

 

Izmantotā literatūra:
American Studies vol. 49 iss. 1-2, Robert G. O'Meally, Aaron Douglas and the Harlem Renaissance, The Flat Plane, the Jagged Edge – Aaron Douglas's Musical Art, 2008.
Calo, Mary Ann - “Seeing” the Harlem Renaissance: Observations on the Position of Visual Art in Harlem Renaissance Studies, 2002.
https://www.kshs.org/kansapedia/aaron-douglas/12039
https://americanart.si.edu/artist/augusta-savage-4269
https://nmaahc.si.edu/meta-vaux-warrick-fuller-ethiopia-1921
https://www.theartstory.org/influencer/barnes-albert-c/life-and-legacy/
https://mocada.org/aiovg_videos/jules-v-d-bucher-a-study-of-negro-artists-film/
https://americanart.si.edu/artwork/mask-11522
https://www.biography.com/artist/william-h-johnson

The Journal of American History vol. 77 iss. 1, Review by George C. Wright - Harlem Renaissance: Art of Black America, 1990.