04.06.2025.
Elīza Māra
Hobbycore: kapitālisma un krīzes jaunā seja?
Pāris mēnešus atpakaļ, atklājot sen aizmirstu hobiju, mani Instagram un TikTok algoritmi sāka piebarot ar trendiem, must-have rīkiem un kontraversiāliem viedokļiem, kas šad tad liek aizdomāties. Šis raksts būs platforma manām pārdomām par līdz šim klausīto un izlasīto.
Ar jaunu paaudzi jebkas sen aizmirstais nāk ar jaunu mārketingu - mans pašas hobijs, mācoties RDMV, bija izšūšana, ko vēlāk arī apguvu bakalaurā kā savu profesiju. Jau tad saņēmu ierastos “bet vai tad izšuj arī jauni cilvēki?” un “mana vecmāmiņa ar izšuva”. Un, kad man vieslektore mācīja lāpīt drēbes caur rūpju un valkātāja/priekšmeta attiecību uzturēšanas perspektīvu, manai mammai un vecmammai atkārās žoklis. Tas, kas padomju laikos bija izdzīvošanas un nabadzības zīmogs, var tapt par filozofijas vēstnesi.
Pagājušajā rudenī izdomāju atgriezties pie adīšanas. Pēdējo reizi adīju arī tad, kad vēl mācījos RDMV. Mācēju uzadīt džemperi, piemeklēt dziju un sarēķināt valdziņus - prasmes man it kā bija, ja neskaita, ka labi apputējušas. Bet pie adīšanas mani atgrieza jaunais veids, kā to var darīt – adīšanas pamācības. Tu atrodi sev tīkamu adījumu dizaineri, izšķirsti viņa mājaslapu kā COS vai Arket, un par €10 nopērc tādu kā IKEA instrukciju, kā savam izmēram uzadīt izstrādājumu. Kad mani sociālo mediju algoritmi sāka uzķert manu jauno interesi, manās lentēs parādījās tik daudz foršu, jaunu adījumu, kas ātri nonāca manā to-knit sarakstiņā.
Līdz ar pirmajiem adījumiem pēc pamācībām, algoritmi sāka man piedāvāt dažādu adīšanas saturu - adīšanas pamācību video papildināja smieklīgi video par miljons iesāktajiem darbiem, par nebeidzamajiem dziju krājumiem un nepatiku pret kreiliskajiem valdziņiem. Un tad sāka parādīties arī “dārgais” saturs - luksusa zīmolu adāmadatu apskati, augstvērtīgas dzijas testi, pamudinājumi sevi palutināt. Tu un tavi džemperi to esat pelnījuši!
Tieši šādi vienkāršs vaļasprieks, kas man manāmi palīdzēja menedžēt trauksmi ikdienā, sāka iegūt ne pārāk aizsniedzamas self-care aprises. Diezgan ātri es piefiksēju, ka aizraušanās ar hobiju tiek estetizēta, tāpēc arī hobbycore; tas protams (es spekulēju), ir sociālo mediju nopelns, kur saturs un dokumentēšana skrien pa priekšu visam. Viens video atrādot jauno dārgo adatu komplektu šur, skrienu iesākt jauno trendīgo džemperi tur, piemetam klāt atskatu “cik daudz esmu uzadījis mēneša laikā” un tur ir vairāki (!!!) džemperi, un pēkšņi tas kļūst par sacensību, par atrādīšanos, par trendu. Un nav jau slikts trends, tikai tas sāk aizēnot tavu prieku, par jaku, ko adi ilgāk, par parastajām adatām, kuras likās ok, un ir sajūta, ka ir jātur līdzi. Un turēt līdzi var, ja ne adot ātrākā tempā, bet gan pērkot - tās krutās adatas, trendīgos dizainu aprakstus krājot adīšanas rindu un dārgās dzijas. Pēkšņi hobijs ir kļuvis par performanci; atrādīt nopirkto, atrunāties par nākotnes ieguvumiem un to kāda būs tava nākamās sezonas garderobe. Protams, šo kapitālisma paveidu nevar pielīdzināt nebeidzajām paciņām no Shein, tas nav tik postošs un pāri darošs, bet ir tomēr jāatzīst, ka šis kapitālisms tā klusītēm piezogās un atrod tev tos īstos vārdus, ko pateikt, lai adītu tā, kā to tagad dara visi.
To kontrastu starp hobiju dažādās paaudzēs pamanīt ir viegli - burtiski man ģimenē radiniece visu dzīvi ada ar melnām, nosūbējušām, šķībām adatām un Limbažu Tīnes dziju, kas nav mīksta un kož tā kā bērnībā. Savukārt modernās adītājas jau sen lieto merino vilnu, piemiksē mohēriņu mīkstumam, lieto “marķierīšus” (īpašas saspraužamās adatas, lai atzīmētu svarīgu vietu) un savus adīšanas projektus piefiksē Ravelry - vietnē, kas apkopo pamācību dizainerus un adītājus.
Mans cits hobijs jau gadiem ir klausīties video esejas YouTube par mūsdienu kultūru, ikdienu, lielākiem un mazākiem procesiem, arī popkultūru un tādu kā mūsu realitātes analīzi caur dažādiem konceptiem. Un arī tur algoritms man sāka piedāvāt dažādus skatījumus par adīšanas kultūru sociālajos medijos, un mani aizķēra viedoklis, ka pārlieku lielais patēriņš (overconsumption) ir novērojams arī hobiju līmenī - tiek normalizēta dziju kvantumu pirkšana, kuru izadīt prasīs gadiem, tiek uzkrātas nopietnas pamācību bibliotēkas, kas arī visticamāk prasīs nopietnu laiku, lai izlietotu. Kas man likās interesants uzsvars - ka šī hobiju atrādīšana sociālajos medijos paātrina to dabu, jo tavs saturs tiek apbalvots ar skatījumiem un iesaisti; jo ātrāk tu adi, jo ātrāk patērē saistītos materiālus, tu tāpat saražo par daudz, iespējams, ietekmējoties no trendiem un neizsverot, vai tev tavā garderobē, vai kam tu to radi, tiešām ir vieta un vajadzība. Īpaši asas debates ir par sintētiskās šķiedras dzijām - jo, ja tiek adīts (saražots) daudz, un tā šķiedra ir neelpojoša, grūti kopjama un kopumā īsi lietojama, tiek apmierināta vajadzība pēc radīšanas, bet tomēr bez ilgtspējīga produkta. Un otra puse šai debatei ir par dabīgās šķiedras dzijām - ka tās ir dārgas un finansiāli nepieejamas, un pat robežojas ar elitāru hobija praktizēšanu.
Kā jau tu lasi, tu saproti - tā vairs nav tikai adīšana. Vaļaspriekiem tomēr ir zināmas funkcijas, un pēc sevis varu secināt, ka praktizējot vienalga kuru no saviem hobijiem, man ir svarīgi baudīt procesu. Ja gala produkts ir baudāms - tad tas jau ir forši. Es gribu atpūsties un nedomāt, vai - tieši izdomāt visu, kas sakrājies. Ja es pielieku klāt satura radīšanas komponenti, man ir sajūta kā darbā (jo ikdienā strādāju mārketingā). Es varbūt nobildēju kādu procesa bildi un gala iznākumu, bet šī tiešām ir lieta, ko daru sev. Kā jau minēju iepriekš, adīšana man palīdz balansēt trauksmi ikdienā. Vienā brīdī es biju tā ieskrējusies, ka biju saplānojusi sev visu garderobi saadīt, un tad nāca stresiņš, jo vairs mērķis nebija process, bet iznākums reiz 10.
Hobijiem arī šajā digitālajā laikmetā ir jauna loma - samazināt ekrānlaiku. Pie citām lomām var minēt kopienu, kurā būt, piedalīties un augt. Ir arī tas modes elements, ka tomēr tagad ir aktuāli darīt šādi, vai arī arvien vairāk cilvēku to vēlas atkal pamēģināt. Bet man tomēr svarīgākie liekas izaugsme un pašapziņas celšana caur jaunām prasmēm nepiespiestā vidē un tempā, un arī kaut kāda pašregulācija savai labbūtībai.
Bet kas tad ar to krīzi? Kā jau sākumā minēju - ar jaunu mārketingu var paslēpt jebkādu lielāku šodienas realitāti. Tā, piemēram, lāpījums no finansiālu grūtību simbola ar citu interpretāciju var tapt par zero waste kustības daļu vai filozofiju. Tieši tāpat arī tā mana adīšana - ja gribas to kvalitatīvas vilnas džemperi, bet kontā vienkārši tam nepietiek, tad ņem un uzadi. To var iepakot kā apzinātu radīšanu vai veidu, kā atļauties tādu izstrādājumu, kuram veikalā nevarētu saņemties atstāt naudu, bet, kas abos gadījumos ir kopīgs - finanšu trūkums.
Par krīzi popkultūrā mani algoritmi runā jau sen. Viens no tiem ir recession pop (krīzes popmūzika) - ātrāka ritma deju mūzika ar lipīgu melodiju un lirikām, kas vedina izbēgt no ikdienas, kontrastējot ar ikdienas finansiālajām grūtībām. Vienvārdsakot - viss, kas skanēja tālajā 2008. pa radio. Lai arī fenomens diezgan tieši norāda uz tā cēloni, tomēr šī parādība mūzikā ar izbēgšanas (escapism) idealizēšanu ļoti tieši sasaucas ar hobiju estetizēšanu un izskaistināšanu. Tiekties uz to īsto privilēģiju - būt realitātes neskartam. Un tomēr hobiji piešķir arī identitāti - ko tad, piemēram, nozīmē būt par adītāju? Kā arī tie tomēr ļauj mums ilūziju par kontroli, kaut gan procesi sabiedrībā un politikā var likties paralizējoši.
Skumjās ziņas ir tās, ka gan krīzes pops, gan hobiju kultūra pierāda - pat bauda un izbēgšana no ikdienas ir kapitālisma augļi. Kad tavs hobijs, kas sākotnēji bijis tikai tev un visai analogs, kļūst par monetizējamu saturu un zīmolu. Jūti atšķirību? Mēs esam pieraduši pie “monetizācijas” un “satura” un “zīmola”, bet tas taču ir absurdi, ja individuālā līmenī tas ir veids, kā raksturot vaļasprieku. Un kas nāk līdzi - vienkārši nodarboties ar hobiju kļūst par darbu: lemt par labu sev un baudai vai tomēr iedomātai produktivitātei digitālajā vidē.
Par hobijiem mēdz arī iesmiet - ka vienam hobijs ir šūt, bet citam pirkt audumu un dzīvot potenciālā. Bet es gribētu novēlēt nepazust perfektajā vaļasprieku ainā sociālajos medijos. Katrai atrādītai kleitai ir pa šķībai vīlei, izravētai dobei - stūris, kurā viss sprāgst nost, adītam džemperim - nepareizi saskaitīti valdziņi, un izšūtai brošai - izbirušas pērlītes uz grīdas.