05.03.2024. 

“IR JĀDARA, NEVIS JĀDOMĀ KĀ TO VAJAG DARĪT”

(Rebeka Spickus)

Intervija ar RDMV 3. un 4. kursa audzēkņiem par “Erasmus +” programmā pavadīto mēnesi Spānijā, Itālijā un Kiprā.

Sarunā piedalās Estere Šustiņa (Formas dizains 4) Dāvis Dēliņš (Koka dizains 4), Rūdis Braše (Produktu dizains 3), Rebeka Spicku (Interjera dizains 3) un Mārcis Galenieks (Produktu dizains 3), kurš mūsu sarunai Zoom platformā pieslēdzās deju mēģinājuma starpbrīdī.

Guntars Gritāns – Kas bija jūsu motivācija pieteikties “Erasmus +” projektam?

Dāvis Dēliņš – Mani motivēja, pirmkārt, tas, ka līdz šim es nebiju bijis ārzemēs, nevienā ceļojumā. Tas man šķita labākais veids kā gūt pieredzi citā valstī, īpaši, ja tur var pavadīt veselu mēnesi. Periods, kas ir labi apmaksāts un varu gūt darba pieredzi. Bez darba tik ilgi būt projām man šķiet,  – tas nav priekš manis. Garlaicīgi. Prakse noteikti bija pati labākā ceļojuma daļa, ja tā var teikt. Es taisīju rotaļlietas. Būt ar bērniem kopā kaut vai vienu dienu – tā ir izcila pieredze.

Rūdis Braše – Arī mani motivēja tieši iespēja gūt darba pieredzi citā valstī. Tāpat bija svarīgi saprast, kā es jutīšos, būdams tik ilgu laiku prom no mājām, jo arī pēc skolas absolvēšanas plānoju studēt ārzemēs.

Rebeka Spickus – Man svarīgi bija izmēģināt kā ir strādāt praksē manā specialitātē, jo līdz šim esmu strādājusi tikai vietās, kas nav bijušas saistītas ar interjera dizainu vai mākslu. Bet, ja tā nedaudz nenopietni, tad ļoti uz to pamudināja arī mani kursabiedri. Man ir viss vajadzīgais, lai tiktu šajā projektā – tā viņi teica.

Estere Šustiņa – Nē, nu ja godīgi, tad tikai tāpēc, ka Jūs mani divas dienas pēc kārtas “bombardējāt” ar zvaniem! (smejas) Bet, tā nopietni, pirmkārt – iegūt jaunu pieredzi. Nekad nebiju bijusi Kiprā. Tāpat arī iespēja vairāk praktizēt angļu valodu.

G.G. – Jā, par valstīm. Zinājāt, ka ir trīs opcijas: Kipra, Itālija un Spānija. Mēģinājāt uz visām trīs ar domu, ka vismaz uz vienu paņems jeb bija izvēlēta kāda konkrēti?

E.Š. – Es gribēju tieši uz Kipru. Par prakses vietām uzreiz mēs nezinājām kādas tās būs, tāpēc svarīgākais bija tieši valsts. Kiprā pirms tam nebiju bijusi.

D.D. – Tikai Kipra. Man šķiet, ka arī bija paredzēts, ka Kipras prakse būs tieši 4. kursam.

R.S. – Es tieši negribēju uz Kipru! Pieteicos uz Spāniju un Itāliju ar cerību, ka tikšu uz pēdējo. Man jau sākotnēji bija doma, ka brīvdienās, kad nebūs jāstrādā, es varēšu paceļot, aizbraukt uz vietām, lai klātienē apskatītu visu to, ko esam mācījušies mākslas un kultūras vēsturē. Man tas bija ļoti svarīgi, jo palikt visu laiku vienā mazā pilsētiņā būtu garlaicīgi.

R.B. – Es pieteicos uz Spāniju, jo tas bija paredzēts Produktu dizaina nodaļai, citur nekur nemēģināju.

G.G. – Mana Erasmus+ vienas nedēļas prakse bija Itālijā, tāpēc varēju iepazīties ar to darba vidi, kur strādāja Rebeka un citas meitenes no Interjera un Grafikas dizaina nodaļām. Visur mums skolotājiem jūsu mentori teica, ka RDMV audzēkņu profesionalitāte, sagatavotība un darba ētika ir vienkārši izcilas, faktiski – atbilstošas pieauguša cilvēka līmenim. Pieļauju domu, ka arī Kiprā un Spānijā bija tas pats. Paši varat pakomentēt? Vai atkal varam runāt par to, ka mūsu skola tiešām dod ļoti labu sagatavotību, profesionālo bāzi? Neraugoties uz to, ka jūs periodiski “čīkstat” par mācību apjomu, ka tas ir milzīgs un dzīve grūta.

D.D. – Es runāju privāti ar savu darba devēju un viņš man teica, ka pirms mums viņam bija 40 gadīgs asistents un 80% no izdarītā darba bija jāpārstrādā. Kas attiecas uz mums, tad viss izdarītais faktiski bija jau gatavs produkts.

E.Š. – Arī mūsējie darba devēji bija sajūsmā. Mums katram bija vismaz 20 skices, kuras realizēt praktiski nebija laika, taču viņi lūdza, lai mēs tās visas atstājam. Praksē bija arī jaunieši no citām valstīm, taču tikai par mums teica, ka esam vienīgie, kas reāli strādā.

G.G. – Tātad RDMV profesionālie pamati dod rezultātus?

E.Š. – Jā, protams. Bet domāju, ka mēs varam runāt par Latvijas mākslas un dizaina izglītību kopumā. Kaut gan – biju pārsteigta, ka cilvēki no Koka dizaina nodaļas neprot strādāt ar zāģi. (smejas)

D.D. – Tas ir par meitenēm. Un tāpēc, ka mums pamatā ir dizains. Tāda mājturība pamatskolā bija tikai puišiem. Skolā mums tik ļoti nepievērš uzmanību tam, kā vajag apieties ar instrumentiem.

E.Š. – Nu, lai tā būtu. Bet skices mēs taisījām uzreiz 3D, lai būtu skaidrs apjoms un ideja. Un tas ir RDMV nopelns, ka to protam.

R.S. – Nenoliedzami, ka RDMV mūs ļoti “dresē” un tā uzliktā latiņa ir ļoti augsta. Mūsu darba vieta bija tik ļoti pārsteigta par skicēm, kas būtībā bija ātri varianti ilustratora programmā, bet viņiem tas jau šķita kaut kas ārkārtējs. Viņi beigās arī uztaisīja, realizēja atsevišķas lietas, vadoties no mūsu skicēm. Vienreiz bija smieklīga situācija, kad bija jāizmēra logs. Mums tika iedots fails, kur tas jau bija izdarīts. Un es redzu, ka tas nav precīzi, to var nevar neredzēt! Man bija grūti ieskaidrot, ka man vajag vienkāršu mērlentu, lai to izdarītu. Jāatzīstas, ka tā lenta man vēl joprojām atrodas pie manis, es to aizmirsu atdot...

G.G. – Tas uz atgriešanos!

R.S. – Viņi man neticēja, bet es pārliecināju!

G.G. – Tātad svētais vārdu salikums Made in Italy var būt apšaubāms? Mēs viņiem varam kaut ko iemācīt?

R.S. – May be...

G.G. – Mums ir pievinojies Mārcis. Tu esi pirms vai pēc sava deju mēģinājuma?

Mārcis Galenieks – Es esmu procesa vidū...

G.G. – Tev bija Erasmus+ Spānijā. Kāpēc šāda izvēle?

M.G. – Biju palaidis garām informāciju, ka var pieteikties uz vairākām valstīm. Bet Spānijā bija tīri labi. Es nezinu, vai varu teikt, ka ieguvu tur tieši darba pieredzi. Mans tētis ir galdnieks un esmu pie viņa strādājis. Spānijā es nedēļas laikā izpildīju visus tos uzdevumus, kas bija paredzēti visa projekta garumā. Man ir bijusi pieredze gan Latvijā, gan ASV divas reizes.

G.G. – Labi, kā sauc Tavu deju kolektīvu?

M.G. – “Zālīte”...

R.B. – Es pastāstīšu par savu pieredzi. Mūsu mentore arī mums teica, ka vai nu tas ir RDMV fenomens vai Latvijas kā tādas, bet latvieši ir atstājuši vislabāko iespaidu. Arī tie, kas bija pirms mums.

G.G. – Es arī atceros, ka Itālijā mums teica, ka iepriekš praksē strādājošie bija vienkārši labi, bet jūs – izcili. Bet tagad par ko citu. Jebkurā svešā vietā mēs tīri neviļus arī saskatām negatīvo: tā var būt sadzīve, komunikācijas problēmas...Vai ar to nācās saskarties?

E.Š. – O, es nudien varu izpausties! Par darba vietu, jā – viss kārtībā, bet dzīvošana bija traka. Viņi nav pieraduši, ka var būt lietus, mums pilēja griesti. Gultas virtuvē...Pie tā ir jāpiestrādā.

D.D. – Es gan varu tādas situācijas paciest, tas ir arī izaicinājums. Piemēram, auksta duša. Bet piekrītu, puišiem Kiprā bija labāki apstākļi. Mēs dzīvojām divatā, meitenes, savukārt, sešas divās istabās.

R.S. – Mums bija labi dzīvošanas apstākļi. Jā, WIFI nav salīdzināms ar to kā tas darbojas pie mums. Un, protams, eiropieši ir taupīgi un mājas īsti neapkurina, bet šajā gadalaikā arī Itālijā nav pārāk silti. Taču, ja par pašu galveno, tad prakses vieta no mums gaidīja vairāk grafikas dizaina iemaņas, sienu grafikas, kas gluži nav interjera dizaina ievirze. Nākotnē vairāk jādomā par tiešo specializāciju.

M.G. – Nē, klausoties Kipras stāstus, tad mūsu apstākļi bija pat šiki. Varbūt varēja būt labākas pannas virtuvē.

G.G. – Jautājums tiešs, bet bez detaļām. Jūs un finances. Es zinu stipendijas apmēru, bet vēlos saprast, vai protat rīkoties ar līdzekļiem, kārtot savu sadzīvi?

E.Š. – Stipendijas bija dažādas!

D.D. – Mums bija mazāk nekā jums!

G.G. – Es atgriežos pie pamatjautājuma...

M.G. – Varu tikai pateikt, ka iztiku ļoti labi, es, piemēram, nevarēju iztērēt dienas budžetu ēdienam. Man ļoti daudz naudas palika pāri (smejas), ar to es tagad braukšu RDMV skolas ceļojumā uz Romu.

D.D. – (smejas) Nevajag teikt, ka mākam taupīt, lai turpmāk nesamazina stipendijas apmēru!

R.S. – Man arī ar naudu labas attiecības. Arī es nevarēju notērēt stipendiju.

E.Š. – Es gan protu tērēt, bet no tās naudas spēju pat nopirkt biļetes jaunam ceļojumam.

R.S. – Itālija gan ir dārga, bet nu mēs arī ceļojām. Vilciena biļete uz Florenci ir 19 eiro vienā virzienā! Mēs, meitenes, excel programmā taisījām budžeta tāmi.

G.G. – Esmu jūsu mākslas un kultūras priekšmeta skolotājs, tāpēc nevaru nepajautāt par sev interesējošām tēmām. Taču sāksim nevis ar arhitektūru, bet vietējo virtuvi. Kā izdevās pierast?

E.Š. – Mēs ar Dāvi pārgājām pāri robežai uz Turciju un tur nogaršojām turku kebabus. Kiprā ir arī grieķu virtuves ietekme. Un ir daudz augļu!

D.D. – Turcijā bija mana labākā maltīte no jūras veltēm. Tas bija iespaidīgi!

R.S. – Protams, itāļu virtuve ir izcila, taču mēs mūsu virtuvītē centāmies atdarināt tādu “budžeta versiju”, jo ēst restorānos visu laiku nevar. Blakus mūsu prakses vietai bija mazas picērijas, kur varēja nopirkt picas gabaliņu, tā dēvēto “al taglio”. Centāmies atrast apelsīnu augļu koku, bet nu nebija...

R.B. – Mani visvairāk pārsteidza ēšanas tradīcijas. Darbu spāņi sāk 9.00, tad seko garā siesta. Tāpēc tāda nopietna ēdienreize man sanāca vēlu, ap plkst.16.00.

G.G. – Un tagad kultūras vizuālā daļa, gribu dzirdēt par to. Redzu, ka mums paliek Zoom 2 minūtes, tāpēc, pirms aizsūtu jaunu linku, padomājiet par šo jautājumu!

E.Š. – Ziniet, kas attiecas uz Kipras kultūras pieminekļiem, man pilnīgi pietiek ar vienu minūti... Tur nekā nav! To salu var izbraukāt 3 stundās. Diemžēl Kiprā nav bagāts kultūrslānis, arhitektūra. Tas mums kā mākslas studentiem, protams, bija mīnuss.

R.B. – Spānija, protams, nelika vilties. Katedrāles un muzeji.

R.S. – Mēs, “itālieši” bijām jau pārsātinājušies ar mākslu. Pat mūsu mazā pilsētiņa Folinjo bija skaista. Braucām pa Umbriju, apciemojām Perudžu, Trevi, Spello un Asīzi. Pēdējā bija tipiska mūku pilsētiņa un neviena tūrista. Bijām Romā un Florencē. Pārāk daudz ko stāstīt. Un jāsaka, ka mūsu zināšanas mākslas vēsturē ir labas, esam sagatavoti. Mēs bijām muzejos, Palazzo Pitti. Bija sirreāla sajūta: apstāties pie gleznas un pateikt sev: “Ak, dievs! Tas ir Karavadžo! Tas ir Rafaels!” Mēs bijām visu saplānojušas, tāpēc bija vieglāk.

G.G. – Vai bija iespējas iepazīties arī ar vienaudžiem? Skolās?

E.Š. – Īsti nē. Vairāk komunicējām savās darba vietās, arī grafiks bija noslogots.

R.B. – Ļoti līdzīgi.

G.G. – Kā izdevās pa šo laiku tikt galā ar skolas darbiem? Jo zinu, ka neraugoties uz Erasmus+, tāpat visi skolas uzdevumi ir jāpadara.

E.Š. – Vairāk uztraucos par zīmēšanu un gleznošanu, taču viss izdevās. Daudz ko varēja izdarīt attālināti.

D.D. – Izskatās labi, ir sakrājušies pavisam nedaudzi darbi, kas ir jāizdara. Galvenais ir diplomdarbs, jākoncentrējas uz to. (seko diskusija Dāvja un Esteres starpā par diplomdarbiem un ar tiem saistītiem jautājumiem)

R.S. – Man ir traģiski ar mācībām... Jātaisa daudzi rasējumi, 3D, fizika...Un, ja es gribu studēt arhitektūru...jā, par to ir jādomā.

R.B. – Ir nelieli parādi zīmēšanā un gleznošanā.

G.G. – Vai šī Erasmus+ pieredze ir kaut kādā mērā ietekmējusi jūsu izvēli turpmākajām studijām? Esat par to domājuši?

E.Š. – Man tas apstiprināja tikai to, ka esmu savā vietā un darīšu to, ko biju jau nolēmusi kādu laiku iepriekš.

R.B. – Man likās, ka es zinu, ko gribu. Bet tagad, kad pamēģināju ko jaunu, esmu atkal pārdomās.

R.S. – Pilnīgi skaidrs, ka nesaistīšu savu nākotni ar grafikas dizainu, jo tas bija praksē. Bet es sapratu ko citu: cik ļoti es izbaudu plānošanu, ceļošanu kā tādu. Tie ir mani ieguvumi. Ir jādara lietas, nevis jādomā, kā to darīt.

D.D. – Vēl vairāk pārliecinājos, ka gribu strādāt koka dizaina nozarē. Un vēl vairāk: nākotnē es gribu strādāt ar bērniem! Man bija jāstrādā ar 8 un 10 gadīgiem. Pirmos es saucu par stariņiem, viņi ir tik ļoti jauki! Uzreiz mani nosauca par mīļāko skolotāju!

G.G. – Jāsaka, ka mēs ļoti atšķiramies... Šī vecuma bērni ir mana trauma...Bet par mīļāko skolotāju mani gan nosauca, tikai jums toreiz bija 16 gadi. Bet, Dāvi, es par tevi priecājos!

E.Š. – Man vienu brīdi bija pārdomas, ka tā mākslas izglītība manā dzīvē jau ir par ilgu. Bet tā, ka Erasmusā bija daudz iespēju, kad uzdevumi bija “dari kā gribi”, tad atvērās tā radošā puse. Skolā visi tie uzstādījumi dažreiz jau nomāc, piemēram, gleznošanā.

G.G. – Mēs nonākam atkal pie problēmas, par kuru esam runājuši daudz arī stundās. Jā, ir šie uzstādījumi, samērā strikta sistēma, ļoti akadēmiska, bet...tad, kad jūs aizbraucat uz šādiem projektiem un saņemat visus jau minētos komplimentus par profesionālo sagatavotību: vai tad nav tā, ka šī sistēma sevi attaisno?

R.S. – Ir jātrod balanss. Neaizmirsīsim tos daudzos gadījumus, kad cilvēki atsakās no mākslas studijām, jo nav nekāda radošuma un brīvības.

E.Š. – Piekrītu, jo arī mūsu kursā es dzirdu sarunas, ka “man riebjas gleznot”. Domāju, ka ik pa laikam vajag iedot kādu vieglāku uzdevumu.

G.G. – Domāju, ka uz šiem jautājumiem atbildes neatradīsim. Pašreiz manās stundās daudz runājām par gleznotāju Birutu Delli, viņai ir izstāde LNMM. Delles sacītais, ka diena, kad nav gleznots, ir zaudēta diena un to, ka māksliniekam no visa, kas nav saistīts ar mākslu, ir jāatsakās... Varbūt tā arī ir? Jūs esat izvēlējušies skaistu profesiju, bet varbūt ignorējat faktu, ka tur ir  arī daudz kas jāupurē? Arī privātā dzīve un daudz dažādi prieki, kas ir ar mākslu nesaistītiem cilvēkiem.

R.S. – Būt māksliniekam laikam tomēr ir nolemts liktenis...

D.D. – Bet, ja es gribu sevi veltīt kaut kam vienam mākslā, bet man ir jādara tik daudz kas šķietami nevajadzīgs, kas ir skolas programmā. Varbūt vajadzētu bloku sistēmu, kad 2 nedēļas dara kaut ko vienu, tad to nomaina.

G.G. – Bet regularitāte? Mūziķis, piemēram, nevar 2 nedēļas intensīvi spēlēt un tad taisīt tik pat garu pauzi. Redziet, tā ir pilnīgi cita saruna un, iespējams, ka atradīsim laiku, lai pie tās atgriestos. Bet izskatās, ka jūsu perfektie akadēmiskie pamati tiek novērtēti ārzemēs.
Tagad pēdējais: katru reizi, kad izsludina Erasmus+ projektu, bibliotēka ir audzēkņu pārpildīta un visi kaut ko printē. Tāpat atzīsim to faktu, ka daudzi vienkārši grib mēnesi padzīvot ārzemēs. Ko jūs ieteiktu nākošajiem censoņiem?

D.D. – Svarīgi ir izstudēt dokumentus, nolikumu, tur ir jau norādīti programmas mērķi un kandidāta mērķim ir jāsakrīt ar tiem, kas jau norādīti pieteikuma veidlapā.

E.Š. – Un, ja jūs sevi lielat, tad dariet to pārliecinoši! Es rakstīju godīgi un no sirds. Tajā pašā laikā darba devēju interesē tikai darbinieka profesionalitāte un motivācija.

R.B. – Sekmes un vēlreiz sekmes mācībās – tas ir galvenais.

R.S. – Galvenais ir gribēšana kaut ko darīt, pilnveidoties. Komisija noteikti to sajutīs. Bet, lūdzu, pieminiet šajā rakstā to vakaru, kad mēs satikāmies ar jums skolotājiem un mēs, 6 meitenes, uztaisījām tiramisu. Tas bija tik garšīgs! Un, lai mūsu virtuvē trūka vajadzīgo rīku, mums izdevās!

Sarunas noslēdzošā fāze izvērtās tikai un vienīgi par ēdiena gatavošanu, kur intervētājs saņēma pārmetumus par to, ka neprasme virtuvē ir liels trūkums. Ieteiktās receptes vairs neatceros, bet viens nu ir droši: man arī ir ko mācīties no saviem skolēniem!

Intervijas autors: Guntars Gritāns

Ieskati dalībnieku noķertajos foto mirkļos