19.12.2017.
JAPĀŅU LATVISKUMS
Vēl pāris reizes japāņus Latvijā satiku jau pēcpadomju atjaunotnes gados. Kādu vakaru, tramvajā braucot, mani uzrunāja jauns austrumnieciska izskata puisis. Ja aizvērtu acis, varētu domāt – savējais letiņš. Jo jautājumi par Rīgu tika uzdoti nevainojamā latviešu valodā. Bez jebkāda akcenta! Acīmredzamais nelīmējās kopā ar ausīm dzirdamo. Ka tomēr še ir darīšana ar ne vietējo rosināja domāt valodas nedabīgā pareizība un sterilitāte. Bez jebkādiem slengiem, precīza dikcija un gramatiska pilnība. Vienīgā tikko jaušamā dīvainība – puisis runāja pavisam nedaudz palēninātā tempā. It kā varēja just, ka viņa galvā kāds mazs rūķītis rūpīgi pareizās vietās kārto latviskos ķekšus un garumzīmes. Izrādījās jauneklis bija filoloģijas students ar specializāciju latviešu valodā. Līdzās spontānai cieņai apzinājos, kādai patiesi aziātiskai uzcītībai, neatlaidībai, disciplīnai un titāna metodoloģijai jābūt, lai gūtu tik neparastus panākumus. Šādas nacionālā rakstura īpašības izskaidro arī japāņu tehnoloģijas un zinātnes brīnumus.
Šo pārsteidzošo epizodi vēlāk papildināja vēl kas negaidītāks. Reiz kādā Latgales keramiķu darbnīcas apmeklējumā pieredzēju negaidītus viesus. Tur pēkšņi uzradās piemīlīgs japāņu studentu pāris. Visādi ārzemnieki še nav bijis retums, lai modinātu īpašu izbrīnu. Taču visi klātesošie vietējie tobrīd gandrīz apkrita gar zemi, kad jaunie japāņi mūs visus uzrunāja nevainojamā latgaliešu valodā. Izrādījās esot studenti no Helsinkiem, kur apgūstot baltu valodas. Tostarp arī latgaliešu. Un nolēmuši arī apceļot to mazo zemi, kur šo valodu lieto. Pie viena papraktizēties dabiskā un oriģinālā vidē. Arī šajā gadījumā nodevīga izrādījās pārāk uzkrītošā valodas tīrība – bez neviena šajā novadā visai raksturīgā rusicisma.
Par japāņu "latviskumu" brīnumainu stāstu man reiz vēstīja kāds cienījams skolmeistars un kolēģis, kuram aiz muguras bija arī savi gulaga pieredzes gadi. Tur tālās Sibīrijas nometnēs pēckara laikā esot verdzināti arī japāņu karagūstekņi. Un tur tad reiz arī krustojušies mana drauga un kāda japāņu karavīra likteņceļi. Nedaudz angliski runājošais un izglītotais samuraju pēctecis viņam ar lepnumu rādījis grāmatu, kur tas savā mugursomā pa plašo pasauli sev līdzi iznēsājis visus garos kara gadus. Un arī še nometnē turpina to pārlasīt. Tas negaidīti izrādījās japāniski tulkots Raiņa darbs "Jāzeps un viņa brāļi". Japāņu karotājs gan neko sīkāk nav zinājis par pašu Raini un vēl jo mazāk par kādiem tur latviešiem. Bezgala pārsteigts bijis arī viņš par jaunatklājumiem no sava latviskā nometnes līdzgaitnieka. Tā Rainis, Jāzeps un varenā providence satuvināja divu it kā polāri atšķirīgu kultūru pārstāvjus. Nometnes vaļasbrīžos latvietis nu dāsni smēlās japāņu valodas prasmes. Kur, starp citu, esot noskaidrojis, ka japāniski vārds Daugava apmēram nozīmējot Lielo upi.
Foto no www.thinglink.com
UZ JAPĀNU CAUR BUDU
Kaut kur 70. - 80.-ajos gados pašmāju intelektuālākās aprindās uznāca un vairojās tieksme (negribētos to gauži vienkāršoti saukt par modi) uz visādām austrumu gudrībām un zinībām. Te jābilst, ka šo visu gana spēcīgi uzjundīja arī 60. gadu nogalē uzplaukusī hipiju kustība. Tās refleksijas visai eksotiski, neraugoties uz visai nedraudzīgo sociālo klimatu, parādījās pat pie mums. Joga, meditācijas, budisms... Jāatzīstas, ka no visa pēc kārtas vairāk vai mazāk kaut ko pagaršoju arī es. Tiesa pēc dažu gadu ņemšanās nonākot pie pabēdīgas atziņas – ja ar šo visu vēlme darboties nopietni, tad tam ir jātop par pilnīgu dzīvesveidu. Tad arī lieli rezultāti gaidāmi. Citādi tā ir pavirša niekošanās. Man, kā lielākajam vairākumam, līdzīgiem līdzgaitniekiem rietumnieciskas ikdienas saraustītajos tempos un ritmos, tur nekādi neizdevās rast patiesi orientālu mieru un nirvānu. Taču tieši budisma tekstu lasījumi grūtākos dzīves brīžos gan sniedza daudzas skaidrības un atbildes. Un ļāva atgūt noteiktu garīgo līdzsvaru. Tolaik šādas un tamlīdzīgas austrumu gudrības lasīšanai bija pieejamas galvenokārt samizdata formā. Kas bija nelegāla darbība, tomēr atšķirībā no Solžeņicina vai citas antisovjetčinas lasīšanas še neiestājās vajāšanas draudi, un Budas miermīlība neraisīja vaļā konfliktus ar pastāvošo varu. Amizantā kārtā manu pirmo īsto Budisma mācības grāmatu no Tokijas atveda kāda paziņa. Viņa tur šai dāvanai netērēja padomju cilvēkam atvēlētos mizerablos valūtas krājumus, bet šo oranžo sējumiņu angļu un japāņu valodā "atrada" turpat viesnīcas numurā, skapītī pie gultas. Kas bija analogs rietumzemju viesnīcu skapīšos rodamajām Bībelēm.
Šeit, Japānas kontekstā, Budismā īpaši neiedziļināsimies, jo šī mācība tapusi V gs.p.m.e. Indijā. Lai arī ierindota lielo reliģiju sarakstā, tā drīzāk pauž filozofisku mācību. Šeit pat netiek apcerēts kāds universāls Dievs, bet tās centrālā persona ir mācības veidotājs, pavisam konkrēts cilvēks Sidhārta Gautama (566. g.p.m.e. - 478.g.p.m.e.?), kurš meklēja ceļu, kā atbrīvoties no ciešanām un gūt nirvānu – apskaidrotību svētlaimē. Uz Japānas pusi budisms pa Zīda ceļu lēni virzījās teju gadu tūkstoti un ienāca no Ķīnas caur Koreju. Tiek uzskatīts, ka periodā starp 538. - 552. gadu šo mācību Japānā atnesuši korejiešu sludinātāji. Un pakāpeniski tā pārņēma visu Japānu. Mūsdienās sevi par budistiem tur uzskata ap 40 miljoniem japāņu. Tā ir apmēram trešdaļa no visiem valsts iedzīvotājiem. Tiek praktizēti četri mācības galvenie virzieni – Tīrās Zemes Budisms, Niširen Budisms, Šingon Budisms un Dzenbudisms. Kas papildus sadalās vēl kādos 20 novirzienos jeb skolās. Varētu teikt, līdzīgi kā kristiešiem – katoļi, protestanti, pareizticīgie, baptisti...
HARMONIJA AR DABU UN ĻAUNO GARU IZAICINĀJUMI
Šķiet, kādas paralēles ar mums še var vilkt arī saistībā ar pašu japāņu pagānisko pamatreliģiju – sintoismu. Tās pamatā ir ticējumi garu esamībai un visas dabas apgarotībai, garīgai būtībai – kami. Tas var iemiesoties un dievišķi izpausties ne tikai dzīvās būtnēs, bet arī kokos, akmeņos, svētvietās... Pielūgti tiek dabas spēki un parādības.
Sintoismā izceļās dievības Inari kults. Dievība var izpausties vismaz trejādi – sievišķā, vīrišķā vai starpdzimtas formā. Tā ir aizbildne par rīsiem, pārpilnību un labklājību, lapsām un rūpniecību. Inari saslēdzās arī ar budistu mitoloģiju. Trešdaļa (ap 32.000) no Japānas sintoistu tempļiem veltīti tieši Inari kultam. Un daudzas mūsdienu lielbiznesa kompānijas, kā, piemēram, kosmētikas firma Šiseido, uz savu rezidenču jumtiem arī iekārto Inari tempļus. Inari dievības galvenie vēstneši ir lapsas - kicune. Simtiem to tēli izvietoti malu malās, un labticīgs japānis veiksmi var gūt, apsienot akmens lapsai ap kaklu sarkanu zīda šalli. Tostarp daudzviet tiek koptas arī dzīvu kulta lapsu fermas, kur brīnišķi rudo un kuplastaino kūmiņu sugas pārstāvji bauda pielūgsmi un karalisku dzīvi.
Dievu, dievību, svarīgu garu un citu reliģiski nozīmīgu personāžu gan sintoismā, gan budismā ir bezgala daudz. To skaits iet simtos, pat tūkstošos. Droši vien tikai īpaši skoloti mūki jaudā aptuveni visus atcerēties. Bet salīdzināsim šīs lietas ar mums kristiešiem. Cik daudzi no ticīgajiem spēs nosaukt vismaz divpadsmit apustuļus. Nemaz jau nerunājot par bezgalīgo svēto pulku. Vai, piemēram, pāvestu simtus...
Sintoismā valda arī mirušo senču kults, kas turpina vērot un aizstāvēt dzīvos pēctečus. Te arī japāņu maģijas un rituālu kaisle, ticība amuletu un talismanu spēkam. Sintoisms rosina dzīvot saskaņā un harmonijā ar dabu un cilvēkiem. Pasaule ir vienota, un dzīvie mīt līdzās un kopā ar mirušajiem. Viss notiek varenā nāves un atjaunotnes apritē. Līdzīgi kristiešiem arī sinto ticībā ir glābšanās un pestīšana, kas atkarīga no katra indivīda labās vai ļaunās rīcības.
Še varbūt rodamas arī daudzas līdzības gan ar latvisko dievturību, gan ar visu Eiropas tautu pagānisko kultu tradīcijām. Arī japāņu sintoismā rosās varens dievu, dievību un garu panteons. Ja Latvji, piemēram, cildināja dievieti Laimu, tad japāņiem godājamākā joprojām ir Saules dieviete Amateracu Omikami. Viņa mājo Fudzi kalnā un esot visu Japānas imperatoru ciltsmāte. To virteni ievada pirmais imperators Dzimmu (710. - 585. p.m.e.). Tieši viņš 660.g.p.m.e. esot dibinājis Japānas valsti. Lai arī tam pamatā ir zināma leģenda, nevis dokumentāla patiesība, šo notikumu katru gadu 11. februārī japāņi atzīmē nacionālajos svētkos Kigensecu. Jāpiezīmē, ka imperatora Dzimmu kults kalpoja kā ideoloģisks ietvars 1940. gadā noslēgtajam trejsavienības paktam starp "ass" valstīm – Japānu, Hitlera Vāciju un Musolini Itāliju. Ar Dzimmu kultu rotāja japāņu imperiālisma tieksmes, izceļot Uzlecošās Saules zemes dievišķo misiju - "savākt zem viena jumta astoņus pasaules stūrus". Tā ideoloģiski tika attaisnota brutāla agresija pret kaimiņvalstīm un tautām. Būtībā, cik labi pazīstama arī mums šī "misionārisma" tēma - "internacionālais pienākums", "jaunā kārtība", radniecīgo tautu "aizstāvēšana un apvienošana", "garīgie skrepi", "pravieša kapa sargāšana" utt. Nebeidzama cēlu motivāciju virkne vāji slēptam bandītismam un laupīšanai. Japānas kontekstā zināmu izbrīnu gan raisa agresijas nežēlība, kas indīgi plauka, neraugoties uz tik dziļām kultūrsaknēm budismā un sintoismā. Varētu domāt, kas gan miermīlīgāks par šīm reliģijām, kuru attīstībā nekas asiņains nav bijis raksturīgs. Tomēr kultūras un reliģijas humānā faktora bremzes, kā rāda vēsture, itin bieži nenostrādā. Ne mums kristiešiem še ko spriest un tiesāt. Arī it kā cildenās kristietības vēsture sniedz liecības par fanātismā un alkatībā izlietajām asiņu jūrām – inkvizīcijas plosīšanās un sārtu upuri, iznīcinātās Amerikas indiāņu civilizācijas, verdzības izplatība (portugāļu pirmo vergu kuģi uz Ameriku sauca "Jēzus"), nebeidzamie ticības kari, miljoniem bojā gājušo divos bezjēdzīgos pasaules karos...
Minēto japāņu agresivitātes uzliesmojumu saskaņā ar sintoismu un arī budismu varētu uzlūkot kā harmonijas zudumu un ļauno garu uzvaras periodu. Tas iestājās līdz ar miltāristu varas diktatūru Japānā laika posmā starp 1926. un 1945. gadu. Tā sakrita ar imperatora Hirohito valdīšanu, kas tomēr izrādījās visai nomināla iepretim samuraju pēcteču kareivīgumam. Tā rezultātā Japāna uzsāka asiņainu karu, un tālab arī cieta smagu sakāvi un piedzīvoja amerikāņu okupāciju. 1946. gadā uzvarētāji piespieda toreizējo imperatoru Hirohito publiski atteikties no dievišķās izcelsmes. Nu viņš pārtapa it kā tikai par Japānas pilsoni. Jāpiezīmē, ka šis fakts rosināja dažus fanātiskus tradicionālistus un imperatora dievišķuma pielūdzējus veikt sev rituālu pašnāvību caur vēdera uzšķēršanu – harakiri (jeb seppuko). Sabiedriskā doma bijušajās pretinieku valstīs sludināja japāņu imperatoru par kara noziedznieku un nikni uzstāja uz imperatora tiesāšanu, un pat sodīšanu ar nāvi. Taču viedais amerikāņu ģenerālis Daglass Makarturs, kurš pēc II Pasaules kara pildīja okupācijas spēku virspavēlnieka uzdevumus un bija faktiskais Japānas valdnieks, uzskatīja, ka imperatoram japaliek savā lomā. Šādi japāņu nācijai radās iespēja palikt vienotai un tika atvērts ceļš uz saprašanos ar uzvarētājiem, atvērtas plašas atjaunotnes perspektīvas modernajā pēckara pasaulē. Cita starpā, šīs okupanta un pakļautā imperatora attiecības starp Makarturu un Hirohito ar neticami maģisku spēku un niansētu izsmalcinātību atklātas Aleksandra Sakurova filmā - šedevrā "Saule".
Sintoisma izpratne par labo un ļauno ir krietni atšķirīgāka no kristīgajiem uzskatiem. Tie ir nevis universāli objektīvi, bet gan augstākā mērā relatīvi un izriet tikai no konkrētiem apstākļiem. Še antagonismi un negāciju sadursmes vairāk izriet no dabiskuma objektīvisma. Līdz ar to nekas nav pilnībā "slikts, ļauns" vai tikai visnotaļ "labs". Nepastāv kāda morāle eiropeiskā nozīmē vai garīgais absolūts. Lai izvairītos no "ļaunā" - cumi – jāvairās no visa sabiedriski nosodāmā, no kaitējuma cilvēkiem un dabai, no līdzsvara zuduma harmonijā... Tikums ir līdzcietība, cieņa pret vecākiem un sociālajā kārtā augstākiem, saticība līdzcilvēku vidē. Tikums ir arī sociālās kārtības ievērošana. Pasaule, un arī cilvēks, jau sākotnēji ir pilnīgi un labi, tikai ļaunie gari ik pa laikam še atnes ļaunumu un pavedina ļaudis uz nekrietnībām. Ļaunums ir pasaules slimība. Ļauno no labā atšķirt var tikai tāds, kam "sirds ir kā spogulis", tāds, kurš jūt saikni ar dieviem.
Foto no www.thinglink.com
KOPĪBA ATŠĶIRĪBĀS
Japānā galvenās ticības – sintoisms un budisms - nav savrupas, bet gan visai cieši savijušās, un viena otru papildina. Dažkārt var sajaukt pat dažādo konfesiju tempļus, rituālus, simbolus... Fakts, ka apmēram 80% no japāņiem piekopj sintoismu liecina par polireliģisku attieksmi. Tas nozīmē, ka liela daļa no iedzīvotājiem vienlaicīgi ir arī budisma piekritēji. Un daudzos gadījumos nevairās arī, piemēram, no kristiešu tradīcijām vai pat ticības. Te nu rodamas lielas atšķirības starp norisēm pie mums. Latvju kristieši gan itin naski svin pagāniskos Jāņus un Līgo, kristietība savā rituālā gan ir adaptējusi pagānisko Ziemassvētku eglīti. Tomēr dažviet vērojamie dažādu tradīciju savijumi ir visai difūzi un starpkonfesionāla jaukšanās netiek piekopta. Un Latvju Dainas un dievturība ir kaut kas atsevišķi un ārpus kristietības pastāvošs, ja pat ne vairāk kā kultūrvēsturisks faktors.
Tas ir gana fascinējoši vērot, kā Japānā pagānisms kārtojas kopā ar augsti tehnoloģisku supercivilizāciju. Varbūt ir pat viens no šo nācijas sasniegumu stūrakmeņiem. Domājams, ka harmonijas meklējumi sintoismā izveidojuši tautas raksturā unikālu disciplinētības un organizētības spēju. Prātā nāk daži ziņu vērojumi. Piemēram, ainas pēc Fukušimas zemestrīces un cunami katastrofas. Sagrautajās pilsētās palīdzības dienesti piegādā cietušajiem iedzīvotājiem pārtiku, ūdeni. Lielākajā pasaules daļā šādos gadījumos pie glābēju transportiem drūzmējas satracināti pūļi, notiek haotiska grūstīšanās, ļautiņi lien viens otram pāri galvām, katrs grābj ko var un cik var pakampt, uzliesmo kautiņi... Še cilvēki vienā mierā sastājas rindā, katrs inteliģenti paņem to, kas viņam pienākas, un dodas projām savās gaitās. Ne mazāk iespaidīgi šādu pat ideāli korektu rindu vērojumi sabiedriskā transporta pieturvietās. Netiksi iekšā šajā braucamajā, mierīgi pagaidīsim nākamo. Iekļūšanu gan dažkārt veicina iekšā stūmējs.
DAINU DAILE PAVASARA MĀKSLĀ
Japānas impresiju kaudzē kā krāšņāka epizode uzplaiksnīja sjungas atklāsme. Tie bija spilvenu jeb guļamistabas mākslas, jeb pavasara bildīšu vērojumi pārsteidzošās grāmatās, kuras pērnā gadsimta 80.-ajos gados radu pie kāda smalka igauņu mākslinieka un orientālista. Saturiskā nozīmē mēs to visu tagad varētu dēvēt kā porno. Bet tik vulgāru rietumniecisku apzīmējumu še lietot nevērās mute. Kokgriezumu krāsaino grafiku žilbinošais mākslinieciskums tādu terminu neļāva lietot. Un vēl arī respektējot to viduslaicīgo izcelsmi. Un vēl arī aiz cieņas pret japāņu "purvīšiem" un "rozentāliem", proti, visatzītākajiem dižklasiķiem, kas še bija reiz ieguldījuši savu talantu un fantāziju. Redzētais atsauca atmiņā Latvju nerātnās Dainas. Mums izrādās bija kāds analogs uzkrājums mutvārdu kultūrā, bet ne vizualizācijās. Nobrieda pat kinematogrāfisks projekts ar uzsvaru uz kāpinātu latviskas dabas un dailes estētiku ar ieceri izmantot izcilo latviešu kinooperatoru skolu. Tālās aizjūras zemēs atradās pat dāsns tautietis, kurš entuziastiski bija gatavs projektu finansēt. Bet liktenis īsi pirms projekta starta iedzina mecenātu kapā. Tā nu iecere kaut kur dzīlēs joprojām gruzd kā piededzis kūdras purvs.
Bet manā ikdienā brašai un iedvesmojošai lietošanai joprojām palicis no japāņiem aizgūtais samuraju sauklis BANZAI! Kas nozīmē "desmit tūkstoš gadu" novēlējumu. Un lūdzu nejaukt ar šķīsto pundurkociņu – bonsai.
aiz Fudzi kalna
zibens plaiksnī
slīd zemē zīda kimono
mēness asmens zaigo
nezināms autors
Raksta autors: Jānis Borgs
Attēls: Kristīne Markus