04.06.2025.

Elīza Māra

Kā tas ir - uztaisīt savu izstādi?

Pagājušajā nedēļā es atklāju savu pirmo personālizstādi (juhū!), un tās veidošanas procesā sanāca ieskriet vairākās sienās - dažās cietākās, dažās mīkstākās. Iedomājos, ka šo pieredzi vajadzētu nodokumentēt un bišķi arī paanalizēt, lai paliek atmiņai, un arī no praktiskā viedokļa - lai top skaidrākas lietas, kā darīt un nedarīt nākamajās topošajās izstādēs.

Šis nav “how-to”, kā būtu pareizi, kā darīt un kā nedarīt - to visu var uzzināt Latvijas Kultūras akadēmijas lekciju kursā “Ekspozīcija kā kultūras mantojuma interpretācijas un komunikācijas rīks”, kuru arī izgāju maģistrantūrā. Smieklīgi vai nē, bet vispār šī kursa noslēgumā bija jāpiedāvā izstādes koncepts, un kursabiedrenes mani mudināja savai personālizstādei. Kad tu studē, mācies teoriju, dzirdi pasniedzēja pieredzi, strādājot lielākajos Latvijas muzejos, un ej kritizēt citas izstādes - gan saturiski, gan arī pēc tā, kā tās ir realizētas, tad viss ir forši - viss ir melns vai balts, vairāk vai mazāk. Runājām par pieejamību, piekļūstamību, vieglo valodu, klimatu telpā, saudzīgu apgaismojumu un citiem svarīgiem faktoriem, bet šis stāsts par manu izstādi ir stāsts no dzīves - kā šīs zināšanas pielietot praksē, ņemot vērā arī citas iespējamās prasības un limitācijas.

Ieskicēšu ainu. Es esmu māksliniece - es interpretēju dzīvi mikrorajonā savos izšuvumos, un pagājušā gada nogalē mani uzrunāja Pļavnieku bibliotēka ar aicinājumu izstādīt manus darbus. Automātiski saku “jā”, jo konceptuāli ir trāpīts desmitniekā - es izšuju mikrorajonus, un man būs izstāde mikrorajonā. Lai arī izstādes bibliotēkā prestiža ziņā neierindojas nekādos augstajos topos, tās tomēr ir kopienu centri - sākuma punkts vai pat ļoti labs pieturas punkts. Un te es sajutu pirmo ņurdoņu sevī - nebūs man nekāda boring izstāde, bet tas būs kaut kas wow, taisīšu pa savam.

Izdomāju iegūglēt, kā bibliotēka izskatās un kur atrodas, un man uzmetās zosāda - bibliotēka atrodas starp divām blokmājām savienojošā ēkā. Gan jau vari iedomāties mikrorajonu ar bloķenēm, kas ir savienotas ar tādiem kā gaisa tuneļiem - tie mēdz būt no stikla blokiem vai ķieģeļiem parastajiem -, bet šī vieta ir super īpaša no arhitektūras viedokļa - apaļi lieli logi, dīvaini leņķi, nu nav tāda redzēta vispār. Tātad - izstāde nebūs tikai eksponēti darbi, bet tā būs vesela pieredze. Ieeja bibliotēkā ir no parastas blokmājas kāpņu telpas, kas vispār neliecina par bibliotēkas esamību, līdz pie durvīm ir atrodamas šiltītes ar tematiskajām sadaļām. Interjerā virmo padomju laika smarža ar agro divtūkstošo biroja mēbelēm, bet tomēr šī ļoti specifiskā kombinācija (kāds varbūt teiktu - kakofonija) ir superpapildinošs elements maniem darbiem. Ne lobusī krāsa, ne atlipušās tapetes, ne šķībā, caurā grīda netraucē - patiesi papildina.

Manā gadījumā izstāde sākas ar darbiem, kas tiks eksponēti. Par cik medijs, kurā strādāju, ir prasīgs gan prasmju, gan laika ziņā, darbi man bija desmit, kurus četru gadu laikā esmu sašuvusi. Dažiem darbiem bija nepieciešama sadakterēšana no iepriekšējās izstādes, arī vajadzēja notraust putekļus un over-all apčubināt. Man bija svarīgi, ka šī izstāde nav vienkārši “atnācu, piekarināju, aizgāju”, bet tai ir uzdevums komunicēt manu radošo darbību un arī veicināt manu atpazīstamību - arī tāda kā personīgā zīmola attīstīšana. Es zināju, ka man ir svarīga komunikācija, jo tomēr uzskatu, ka mani darbi ir mantojuma, realitātes interpretācija, bet tomēr arī komunikācija - manu domu, sajūtu, pārdzīvojumu komunikācija.

Zināju, ka es algošu grafikas dizaineri, lai izveido man tīrus un smukus vizuāļus publicitātei, kā arī ņemšu palīgā kādu, kas piepucēs manu preses relīzi, ko sūtīt medijiem. Man ir paveicies - gan dizainere, gan komunikācijas cilvēks ir manas lieliskās kolēģes no mana ikdienas darba, un nebija tālu jāmeklē. Tomēr arī ir jāatzīmē, ka finansiālo līdzekļu esamība šim arī ir liela brīvība. Zinu, ka tos vizuāļus pati varētu salikt, un relīzi sarakstītu kopā ar ChatGPT, bet tā nav mana specialitāte un man paņemtu daudz laika. Laiku, kurš stundas vietā izvērstos par vakaru, un kuru vispār jāvelta darbu čubināšanai, plānošanai un tādai reālai notikuma producēšanai.

Tātad - man ir jāapčubina darbi, jāizstāsta vīzija un vajadzības grafikas dizainerei, jāsataisa preses relīzes uzmetums, jānodod piepucēšanai, nu un jāiepako darbi. Tā no sākuma viss iezīmējās, bet tiklīdz ķeries klāt - viens darbs dzen nākamo. Izstāde būs, a kas ar atklāšanu? Varēsim likt mūziku? Dzērienus - cik un kādus? Cik glāzes? Kā es vispār tos darbus piekarināšu? Bet tak vienam no viņiem vajag podestu. Kur es ņemšu podestu? To varu tētim palūgt uztaisīt. Man nav tumbiņas - tās no mammas jāaizņemas. Par dzērieniem vislabāk man palīdzēs vīrs - visu to saorganizētu viņš. Kad es ielieku ierakstus sociālajos medijos? A es dabūšu mašīnu, lai darbus vispār atvestu uz izstādes vietu? Un kas pieskatīs dēlu, kamēr es atklāšu izstādi? Un ko vispār aicināt uz izstādi? Un cik iespējams, ka viņi atnāks? Jo vairāk jautājumu, jo mazāk atbilžu.

Lēnām iešu cauri un aprakstīšu, kā tas notika manā izstādē. Izstādes noformējumā izvēlējos etiķetes drukāt uz putuplasta, lai tomēr skaisti un solīdi. Etiķetes tomēr ir tāda papildinošā lieta - tās var pacelt izstādes kvalitāti vai, tieši pretēji, nolaist un visu sačakarēt. Par cik man bija ierobežoti līdzekļi, kurus būtu gatava ieguldīt, es lēmu par labu - labāk mazāk, bet pēc iespējas kvalitatīvāki risinājumi. Podestu uztaisīja mans tētis (aplausi tētim!) - patiesi solīds, dizainisks, un bibliotēkas interjerā iederējās tā, ka vispār neapšaubīsi.

Uz komunikāciju es iespringu diezgan, jo reizēm haips internetā var tik ļoti iespaidot, kas sadzird par notikumu, kas grib uzzināt vairāk un padalīties. Relīzi izsūtīju dažādiem mākslas un kultūras medijiem. Uz to atsaucās Latvijas Radio, bet tur diemžēl nesanāca saplānot tikšanos. Atsaucās arī fold.lv, kas noziņoja par izstādi. Arterritory.com iekļāva izstādes atklāšanu savā iknedēļas pasākumu apskatā, un manu darba bildi ielika kā publicitātes attēlu linkā - tas bija forši, jo rakstā bija daudzi notikumi, bet titulbilde bija manējā.

Kas ir interesanti - var novērot, kā izveidojas tāda komunikācijas ķēde: viens saņem info, nopublicē, kāds cits pamana un grib padalīties. Manā gadījumā, dēļ publikācijas Fold.lv, ar mani sazinājās Deko žurnāliste un vēlējās iekļaut manu izstādi arī tur. Tā kā - šis ir patiess pierādījums, kāpēc nevajag nogulēt komunikāciju.

Par izstādes atklāšanu man ļoti paveicās, jo mans vīrs ir vīnzinis - agrāk vadīja Zuzeum kafejnīcu un “laistīja” vīnu viņu izstāžu atklāšanās. Viņš zināja, kā sarēķināt - cik glāzes, cik pudeles sagādāt, kā skaisti saliet un apkalpot apmeklētājus.

Nopietnākā siena, kurā ieskrēju, bija loģistika. Tas bija slikts lēmums karināt darbus izstādē tajā pašā dienā, kad ir atklāšana. Lai arī darbi ir viegli piekarināmi, nav daudz, un visādi citādi aptverami, tomēr kompozīcija, izkārtojums un līmeņošana ir tas lielākais laika zaglis - to vienkārši nedrīkst sasteigt. Un vēl sliktāks lēmums bija braukt pakaļ darbiem un podestam uz darbnīcu izstādes dienā. Ar ļoti mazu mašīnu.

Man paveicās, ka viss knapi ietilpa mašīnā, ka tomēr nostresoju dienu iepriekš un darbus iesaiņoju ceļam jau laicīgi. Bet, protams, es neiedomājos pārskaitīt visus darbus, pametot darbnīcu. Atjēdzos jau, kad biju 15 minūtes ceļā, ka vienu tomēr esmu aizmirsusi. Nu neko - metu apkārt un braucu pakaļ. Aizbraucot līdz pašai bibliotēkai, saprotu, ka man šis viss ir jāuzstiepj uz 4. stāvu. Darbus ta' viegli - šurpu, turpu, augšā, lejā - krāj tik solīšus. Bet īstā problēma bija uzstiept podestu. Laba, saturīga koka mēbele, bet arī ellīgi smaga. Un es saprotu - nevaru lūgt palīdzību bibliotekārēm. Man tiešām neērti. Vairums sieviešu gados - nu nevaru viņām likt to darīt. Tam būtu jābūt speciālam cilvēkam. Bet nu neko - situācija spiež, un uzstiepu pati. Ceru, ka tā vairs nekad.

Runājot par naudu un skarbo realitāti - šī izstāde tapa no tukšas kabatas budžeta no bibliotēkas puses, un visi līdzekļi, kas tika ieguldīti, bija mani personīgie - burtiski no tā mēneša algas. Šeit situācijā ir bibliotēka - es pieļauju, ka tai ir jārealizē šī izstāžu funkcija, bet budžets tam īsti nav iedalīts. Ieguldīju: €60 par grafikas dizainu, €22 par etiķetēm, €150 par vīnu un glāzēm (vīrs uzstāja uz kvalitatīvu un garšīgu), €20 par trosēm iekāršanai, €30 degvielā izbraukāšanai un €5 sev - zeķubiksēm. Vēl, protams, var ierēķināt braukāšanu pirms tam un visādus citus niekus, bet - uzlikt vienkāršu izstādi un to solīdi atklāt man izmaksāja ap €300. Un tas ir bez podesta izmaksām.

Un zini, kas ir smieklīgākais? Vai arī bēdīgākais? Tāpēc, ka šo izstādi pārsvarā producēju (realizēju / projektu vadīju) es, es biju tā noņēmusies, ka ierakstus sociālajos medijos es ieliku, bet aizmirsu kārtīgi piesēsties un saaicināt cilvēkus. Un mani reāli izglāba mamma - kas aiz lepnuma visiem, ko atcerējās, aizsūtīja ielūgumu atnākt. Nav labāka PR par lepnu mammu. :) Un vispār - biju no mammas aizņēmusies tumbiņu, lai uzliktu atmosfērisku mūziku, un to skrējienā aizmirsu mājās.

Ar šo es gribu teikt - mana absolūtā patstāvība sāk šķīst pa vīlēm. Jo vairāk es daru, jo vairāk saprotu - vienam viss nav izdarāms. Vai arī, ja ir, tad tas tāpat maksā - vai nu tavu miegu, labsajūtu, cieņu vai mīlestību pret to, ko dari.

Manā gadījumā - lai arī būt par mākslinieci ir mans aicinājums un realitāte, no kā es nekādīgi neaizbēgšu, gribēdama - tā tomēr arī ir privilēģija. Tā ir privilēģija, ka vari atļauties tajā ieguldīt, ka ir līdzcilvēki, kas var pieslēgties, palīdzēt un tic tev. Ka šim ir lemts būt. Un ka tā vēlme - radīt, stāstīt un darīt - nepāriet. Un, protams, tās ziedu smaržas dēļ, kas pēc izstādes virmo mājās, ir vērts to visu darīt atkal.

P.S. Manu izstādi “Izšūtās mikrorajona realitātes” ir iespējams apskatīt Rīgas Centrālās bibliotēkas Pļavnieku filiālbibliotēkā Salnas ielā 8 līdz 30.jūnijam :)