25.04.2022
Kad caur mākslu runā ciešanas
Māksla ir izteiksmes veids, caur kuru var runāt par visu – par laimi un nelaimi, dažādām emocijām vai dažādiem uzskatiem, pieredzi un piedzīvoto, pagātni un vēsturi. Mākslas valodā prot runāt arī ciešanas. Laikā, kad pasaule ir kārtējo pārmaiņu priekšā un cilvēki izjūt bailes par nezināmo nāktoni, vēl jo svarīgāk ir atcerēties par savas tautas pagātni un vēsturi. Tā mēmi ierakstīta daudzos mākslas darbos kā kluss liecinieks un līdzgaitnieks mūsu šķietami bezrūpīgajai ikdienai, kuru baudījām līdz nesenās pandēmijas sākumam un nu tik tuvu notiekošajam karam, nenoliedzami atgādinot par Otrā pasaules kara šausmām, ko piedzīvoja mūsu vecvecāki un viņu vecāki. Šis mākslas ceļvedis ved uz vietām, kur ieraudzīt un sajust mākslas darbos ieslodzītās ciešanas, kas kalpo kā atgādinājums cilvēcei par to, uz ko spējīgi cilvēki, kam zudušas cilvēciskās vērtības.
Figūru lauks
Hesentāle, Eihštate, Vācija
Uz dienvidiem no Nirnbergas aptuveni pusceļā uz Minheni atrodas Figurenfeld jeb Figūru lauks, kas tapis kā vērienīga pretkara instalācija laika posmā no 1958. līdz 1979. gadam. Tās autors ir austriešu gleznotājs un tēlnieks Aloizs Vunše-Miterekers (Alois Wünsche-Mitterecker, 1903–1975). Skultpūru lauks izveidots Hesentālē kādas kalna nogāzes pļavā, netālu no Bavārijas pilsētas Eihštates. Instalācija veidota kā Memoriāls mieram un brīvībai pret karu un spēku, un tā vizuāli atgādina savādi it kā sastingušu kaujas lauku. Septiņdesmit astoņas betona lielizmēra skulptūras atgādina sāpēs savilktus ķermeņus, kas rāpo un lokās cīņā starp dzīvību un nāvi, veidojot savdabīgu kontrastu ar Hesentāles neauglīgo juras perioda ainavu, kuras ieplakas un paugurus klāj tikai zāle, virši un kadiķu krūmi. Figūras ir neritmiski, gandrīz haotiski izvietotas ieplakā; skulptūrās redzami cīnītāji un upuri – krītoši, rāpojoši un zemē guloši. Trīs stēlas ar cilni veidotas nedaudz atturīgākas un veidotas kā piemiņas zīme, pārstāvot ieslodzītos, kuri brīdina par karu un vardarbību. Te nav uzvarētāju un zaudētāju, tāpēc šis figūru lauks simbolizē kara un vardarbības bezjēdzību. Memoriāls veidots, iedvesmojoties no mākslinieka personīgās kara pieredzes. Ar savu dramatisko formu valodu tas bija krasā pretstatā tā laika ierastajiem memoriāliem Vācijas Federatīvajā Republikā.
Memoriāla plānošana sākās jau 1950. gadā, tomēr pirmie plāni tika izveidoti 1959. gadā. Pēc diviem gadiem, 1961. gadā tika izveidota aizbildņu padome, lai rastu finansējumu projektam, kam nu, pilnībā veltot visu savu radošo enerģiju, bija pievērsies idejas autors un mākslinieks Aloizs Vunše-Miterekers. Figūru lauka izveide tika uzsākta, neskatoties uz vietējo iedzīvotāju daļēju pretestību, pateicoties tā laika apgabala administratora Konrāda Reglera atbalstam. Memoriālam paredzētajā vietā tika izrakti aptuveni 4 tūkstoši kubikmetru augsnes un vieta piepildīta ar javu, kas nodrošināja pamatu paredzētajām, smagajām figūrām. Skulptūras tika veidotas no īpaši izstrādāta betona maisījuma, kurā portlandcementam piejauktas granīta un bazalta daļas. Šīs piedevas skulptūrām piešķīrušas krāsu un faktūru, kas novecojot arvien vairāk atgādina apkārtējo laukakmeņu izskatu. Kopumā skulptūru izveidei tika izmantotas vairāk nekā 800 tonnu materiāla. Dažas no skulptūrām sver vairāk nekā sešas tonnas.
Aloizs Vunše-Miterekers pie šīm figūrām strādāja vairāk nekā 20 gadus. Mākslinieks skulptūras veidoja savā darbnīcā Eihštatē un tikai pēc tam tās nogādāja un uzstādīja Figūru laukā. Diemžēl viņš nepieredzēja darbu pabeigšanu. Mākslinieku smagi ievainoja krītoša figūra, un viņš no gūtajiem ievainojumiem vairs neatguvās un nomira, nepabeidzis savu mūža darbu. Figūru ansambļa uzstādīšana saskaņā ar mākslinieka skicēm turpinājās vēl pēc viņa nāves 1975. gadā, bet gadu vēlāk Figūru lauku iekļāva aizsargājamo objektu sarakstā. Memoriāls tika pabeigts 1979.gadā, četrus gadus pēc autora nāves.
IX forta memoriāls
Kauņa, Lietuva
Kauņas pilsētas ziemeļu pievārtē atrodas IX forta (IX Kauno fortas) vēstures muzejs un memoriāls, kas izveidots vienā no bijušā Kauņas cietokšņa fortiem. Tā celtniecība saskaņā ar Krievijas impērijas plāniem attiecībā uz Kauņas cietokšņa aizsardzības sistēmas izveidi tika uzsākta 1902.gadā, bet tika pabeigta īsi pirms Pirmā pasaules kara sākuma. Lietuvas valsts pirmās neatkarības laikā 1924. gadā forts kļuva par Kauņas cietuma filiāli. Otrajā pasaules karā pēc Lietuvas okupācijas PSRS IX fortā izveidoja cietumu, kas kalpoja kā pārsūtīšanas punkts uz gulaga nometnēm. Nacistiskās Vācijas laikā tas kalpoja kā ieslodzījuma un masveida nāvessodu izpildes vieta, kur tika nogalināti apmēram 50 tūkstoši cilvēku. Vairākus gadus pēc Otrā pasaules kara IX forts turpināja darboties kā nu jau PSRS cietums. 1958. gadā te tika ierīkots muzejs, kas mūsdienās kļuvis par IX forta vēstures un upuru piemiņas muzeju. Pēc trīspadsmit gadu celtniecības 1984. gada 15.jūnijā apmeklētājiem tika atklāts Kauņas IX forta memoriālais komplekss.
Tēlnieks Alfonss Vincents Ambraziūns (Alfonsas Vincentas Ambraziūnas, 1933-2020), arhitekti Vītauts Vieļuss (Vytautas Vielius, 1933) un Ģedimins Baravīks (Gediminas Baravykas, 1940-1995), mākslinieks Kazis Morkūns (Kazys Morkūnas, 1925-2014), iedvesmojoties no brutālisma stila, izveidoja Kauņas IX forta memoriālo kompleksu, kurā tiek pieminēti nacisma upuri. Memoriālā kompleksa būvniecības laikā pie IX forta slaktiņa vieta tika iezīmēta ar zemu betona žogu, tika uzcelts piemineklis nacisma upuriem, izveidots memoriālais muzejs (tagadējā okupācijas ekspozīcija), ierīkota administrācijas ēka un ceļš, kas savieno visus šos objektus. Ēku arhitektūrā izmantota raupja dzelzsbetona masa, kurai piešķirta koka dēļu faktūra. Simboliski betona brutālisms un vēsturiskā atmiņa vēstīja par pagātnē piedzīvoto brutalitāti.
Nacisma upuru piemiņas pieminekli veido trīs skulptūru grupu kompozīcijas. Masīvās skulptūras tiecas un atduras viena pret otru, tās krustojas un savijas. Tās ir raupjas, spēcīgas figūras ar skumju mocītām, tomēr arī apņēmības pilnām sejām. Zemākā skulpturālā grupa simbolizē sāpes – tajā attēloti bezpalīdzīgi cilvēki, nacistu un viņu līdzdalībnieku brutalitātes upuri, tuvinieku zaudējums. Otra skulpturālā grupa simbolizē cerību un cilvēkus, kas vēlas izlauzties no nāves. Augšējā centrālā skulpturālā grupa simbolizē atbrīvošanos, attēlojot spēcīgu figūru plūsmu, kas izlaužas no vardarbības un terora un atbrīvojas no apspiešanas.
Memoriālā muzeja ēkas arhitektūra simbolizē zemi, kuru sagrāvušas desmitiem tūkstošu nogalināto cilvēku sāpes. Ēkas iekšpusē redzamas brutālās arhitektūras raksturīgākās iezīmes – milzīgas, raupjas dzelzsbetona virsmas ar no betona liešanas formu atstātajiem nospiedumiem, dekori aizstāti ar betona, stikla un metāla konstrukcijām. Ēkas neatņemamas sastāvdaļa ir unikālie mākslas darbi – Kaža Morkūna biezās vitrāžas “Neuzvaramā Lietuva” un Leona Glinska (Leonas Glinskis, 1937) kaltie dzelzs vārti pie ieejas un izejas.
Salaspils memoriāls
Salaspils, Latvija
Pusceļā starp Salaspili un Rumbulu atrodas Salaspils memoriāls. Tas atrodas vietā, kur no 1941. līdz 1944. gadam pastāvēja nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas režīma izveidotā Salaspils nometne. Tā bija represīva soda nometne, bet oficiāli to dēvēja par Paplašināto policijas cietumu un darba audzināšanas nometni (Erweitertes Polizegefängnis und Arbeitserziehungslager). To cēla no Vācijas, Austrijas un toreizējās Čehoslovākijas deportētie ebreji. Salaspilī ir atradusies gan nacistu okupācijas varas nodibināta represīva ieslodzījuma nometne, gan padomju okupācijas varas veidota vācu karagūstekņu nometne un padomju armijas novietne. Salaspils nometnē bijuši ieslodzīti ap 23 tūkstošiem cilvēku – Latvijas, Lietuvas un Igaunijas civiliedzīvotāji un militārpersonas, kā arī tranzītieslodzītie, tai skaitā mazi bērni no Latgales, Baltkrievijas un Krievijas, bet no smagā darba, slimībām, bada, necilvēcīgas apiešanās un sodiem nomira vismaz 3 tūkstošu cilvēku.
Pēc nometnes slēgšanas līdz 20. gadsimta 50. gadu beigām Salaspils nometne, kā arī tajā cietušo un mirušo piemiņa nebija aktuāla – teritorija netika kopta un tajā bija ierīkota padomju armijas šautuve. Līdz tā sauktā Hruščova atkušņa jeb destaļinizācijas laikā publiski kļuva zināmi Josifa Staļina režīma noziegumi. Padomju Savienības politika tiecās no tiem novērst sabiedrības uzmanību, izceļot Padomju Savienības lomu Otrajā pasaules karā un īpaši uzsverot nacistiskās Vācijas nodarījumus kara laikā. Šim nolūkam tika uzsākta masveida brāļu kapu un memoriālu ansambļu nacisma upuru piemiņai veidošana visā Padomju Savienības teritorijā, tai skaitā IX fortā Kauņā un bijušās Salaspils nometnes vietā. 1959. gadā tika izsludināts konkurss Salaspils memoriālā ansambļa izveidei. Konkursa noteikumos bija prasība mākslinieciskiem un arhitektoniskiem līdzekļiem iezīmēt divas piemiņas vietas – Salaspils koncentrācijas nometni, kas Salaspils mežā darbojās no 1941. līdz 1944. gadam, un padomju karagūstekņu apbedījumu vietu, kuri bija miruši no pārmērīgas darba slodzes un bada un kuru apbedījumu vieta atradās klajā laukā, netālu no Rīgas-Daugavpils šosejas. Tomēr darbu konkursā uzvarētājs netika izvēlēts, bet tā vietā prēmēti vairāki priekšlikumi, kuru autoriem noteica turpmāk veidot autoru grupu un sadarbojoties kopīgi veidot Salaspils memoriālā ansambļa projektu. Turpināt darbu uzticēja arhitektiem Gunāram Asarim (1934), Oļģertam Ostenbergam (1925–2012), Ivaram Strautmanim (1932–2017), Oļegam Zakamennijam (1914–1968) un tēlniekiem Ļevam Bukovskim (1910–1984), Oļegam Skarainim (1923–2017) un Jānim Zariņam (1913–2000). Sākotnēji autoru grupā esošie toreiz jaunie arhitekti vēlējās piesaistīt Maskavā pazīstamo tēlnieku Ernstu Ņeizvestniju (1925–2016), taču šis priekšlikums tika noraidīts, tā vietā uzspiežot sadarbību ar padomju režīmam izteikti lojāliem māksliniekiem. Visu memoriāla tapšanas laiku starp arhitektiem un tēlniekiem valdījusi spriedze – arhitekti iestājās par izteikti laikmetīgi nosacītu un vispārinātu izteiksmi, taču tēlnieki iestājušies par tradicionālāku un padomju okupācijas laikam ierastāku izteiksmi, tādēļ jo pārsteidzošāka šķiet memoriāla tēlniecības un arhitektūras vienotā stilistika un iespaidīgā sintēze. Būvniecības darbi sākās 1963. gadā un noslēdzās ar memoriāla atklāšanu 1967. gada 31. oktobrī. 1970. gadā memoriāla autoriem piešķīra PSRS augstāko apbalvojumu zinātnē, literatūrā un mākslā – Ļeņina prēmiju.
Salaspils memoriālais ansamblis aizņem aptuveni 25 hektāru platību un ir viens no vērienīgākajiem piemiņas memoriāliem Eiropā un spilgts brutālisma arhitektūras piemērs. Memoriālā ansambļa kompozicionālā ideja balstās bijušās nometnes teritorijas topogrāfijas un ainavas elementu izmantošanā. Memoriāla septiņas betona skulptūras “Māte”, “Nesalauztais”, “Pazemotā”, “Zvērests”, “Protests”, “Rot Front” un “Solidaritāte” no pārējās pasaules šķir dzīvības un nāves robežu simbolizējoša simts metrus gara betona siena, kas apmeklētājiem vēsta, ka „Aiz šiem vārtiem vaid zeme…” Simbolisko sienu veido 2 tūkstoši kubikmetru betona, un tās robustā fasāde radīta, noņemot koka stirpinājumus pēc betona izliešanas un atstājot dēļu nospiedumus virsmā, tādējāsi atsaucoties uz koka baraku raupjo izskatu. Sienas bloka iekšpusē izvietota 2018. gadā atjaunota ekspozīcija, kas izveidota, lai kliedētu dažādās versijas par Salaspils nometnes un memoriāla vēsturi. Tā iepazīstina ne vien ar jaunākajos zinātniskajos pētījumos gūtajām atziņām un vēstures faktos balstītu informāciju, bet arī ar memoriāla ansambļa tapšanu no konkursa ieceres līdz tā atklāšanai. Aiz ieejas sienas atrodas ceremoniju laukums ar sānos izvietotu melna granīta postamentu, kas paredzēts piemiņas vainagu un ziedu novietošanai. Laukumā nepārtraukti darbojas elektroniskais metronoms, kura radītā sirdspukstu skaņa dzirdama visā memoriāla ansambļa teritorijā, atgādinot par mūžīgo laika ritējumu. Tālāk paveras skats uz zālienu ar grandioza izmēra raupja oļu betona tēlniecības figūrām. Katra figūra ir simboliska alegorija kādai noteiktai ieslodzīto grupai. Betona figūru augstums ir no 4,5 līdz 12 metriem un tām nav postamentu, radot iespaidu, it kā tās izaug tieši no zemes. Ap visu skulptūru kompozīciju ved lokveida gājēju celiņš, kura ārējā malā iezīmētas kādreizējo baraku vietas.
Nedaudz vēlāk, 1969.gadā, starp Rīgas-Daugavpils šoseju un dzelzceļu tika atklāta otra Salaspils memoriāla daļa – piemineklis bojā gājušajiem padomju karagūstekņiem, kurus kara gados izmantoja celtniecības darbos Salaspils darba nometnē. Tā autori ir arhitekti Gunārs Asaris, Oļģerts Ostenbergs, Ivars Strautmanis, Oļegs Zakamennijs un tēlnieks Juris Mauriņš.
Joprojām tiek turpināti pētījumi par Salaspils nometni, mēģinot tās vēsturi atklāt bez padomju varas propagandas mītiem, jo ilgu laiku memoriāls ticis izmanots padomju propagandai un ideoloģijai, tādējādi aizēnojot tā māksliniecisko vērtību. Mūsdienās Salaspils memoriāls atzīts par starptautiska mēroga un nozīmes arhitektūras un tēlniecības sintēzes paraugu un izcilu arhitektu un tēlnieku kopdarbu, tas ir iekļauts Latvijas kultūras kanonā un Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā valsts nozīmes mākslas un arhitektūras piemineklis. Salaspils memoriālais ansamblis ir pazīstamākā piemiņas vieta Latvijā, kas veltīta totalitāro varu radītajām cilvēces ciešanām.
Rakstu sagatavoja: Kristīne Markus
Izmantotā literatūra:
https://salaspilsmemorials.lv/
https://kulturaskanons.lv/archive/salaspils-memorials/
https://www.9fortomuziejus.lt/?lang=en
https://www.eichstaett.de/poi/figurenfeld_im_hessental-1758/