Miniatūra mākslā I ( 3. – 16.gs.)
Apzīmējumam miniatūra vēsturiski ir sastopamas vairākas nozīmes. Ar to saprot gan nelielu mākslas darbu, gan arī viduslaiku rokrakstu ilustrācijas. Jēdziens miniatūra atvasināts no latīņu valodas vārda miniare, kas nozīmēja “izkrāsots ar mīniju” – sarkanu pigmentu, kas tika izmantots agrīno kodeksu ilustrācijām. Tā kā šīs ilustrācijas bija neliela formāta, ar laiku radās etimoloģisks sajukums un vārdu sāka attiecināt arī uz maza izmēra gleznojumiem, īpaši portretiem, kuru radīšanā vismaz sākotnēji tika izmantoti līdzīga tehnika. Vēl pēc kāda laika šis vārds sāka apzīmēt jebkuru maza izmēra mākslas darbu. Angļu valodā vārds miniature parādījās tikai 1586.gadā. Ar šodienas izpratni atskatoties pagātnē, par miniatūru mākslā iespējams runāt strikti nepieturoties pie viduslaiku manuskriptu aplūkošanas, taču tas nenozīmē, ka vajadzētu par tiem piemirst.
Viens no miniatūru mākslas kritērijiem, kuru noteikusi 1995. gadā dibināta Pasaules Miniatūristu federācija ir, ka mākslas darbs nedrīkst pārsniegt 25 kvadrātcollas jeb 161 kvadrātcentimetrus un tas nedrīkst būt lielāks par sesto daļu no patiesā objekta izmēra dabā. Miniatūra arī paredz, ka mākslas darbam piemīt augsta detalizācijas pakāpei. Tieši detalizācija ir tā kas atšķir maza izmēra mākslas darbu no miniatūras. Aplūkojot darbu ar palielināmo stiklu, skatītājam būtu skaidri jāizsķir visas tās pašas kvalitātes, kas lielākā mākslas darbā – kompozīcija, krāsas, faktūra utt.
Pie rakstītajos avotos pieminētiem agrīno miniatūru autoriem, var tikt pieskaitīta, piemēram, romiešu gleznotāja Lala no Kizikas (Iaia of Cyzicus, 1.gs.p.m.ē.), kura veidoja miniatūrus portretus uz ziloņkaula (līdz mūsdienām nav saglabājušies). Viņas vārds atrodams Plīnija Vecākā darbā “Dabas vēsture”. Lala tajā nosaukta par labāko sava laika gleznotāju.
1. Lala no Kizikas, ilustrācija Džovanni Bokačo grāmatai “Par slavenām sievietēm” franču tulkojums 15. gs. Foto: https://en.wikipedia.org/wiki/Iaia#/media/File:De_mulieribus_claris_-_Marcia.png
Hellēnisma perioda Grieķijā, kā arī vēlāk Romas impērijas laikā (3.-5.gs.) sastopami neliela izmēra zelta stikla portreti, kuri integrēti stikla trauka pamatnē. Portretu veidoja no zelta plāksnītes starp diviem stikla slāņiem (šo savienojuma veidu mēdz saukt arī par “sviestmaižu stiklu”). Lielākā daļa šādu portretu ir atrasti katakombās, jo romieši mēdza trauka apakšējo daļu ievietot katakombu apbedījumu sienās. Dažreiz šim medaļas formu ieguvušajam portretam bija pievienots arī cilvēka vārds. Tā kā arī kristieši un jūdi izmantoja šo tehniku, tad daļā stikla izstrādājumu atveidoti nevis portreti, bet reliģiskie simboli un sižeti.
2. Precēts pāris, zelts, stikls, 3.gs. Vatikāna bibliotēka, Itālija. Foto: https://ima.princeton.edu/2019/08/15/exploring-the-photographic-archive-of-the-index-part-1/
Kopumā 3. un 4. gs. pieauga mākslinieciski veidotu nelielu objektu izplatība. Dažādu materiālu amuleti un citi viegli līdzi nēsājami objekti galvenokārt kalpoja kā savienojošais elements starp sakrālo un laicīgo pasauli.
3. Cikls par Jonu, privātkolekcija, ahāts, kardeols, 20 x 14 mm. Foto: https://www.carc.ox.ac.uk/carc/gems/Styles-and-Periods/Late-Antique-Early-Christian-and-Jewish
4. Svētais Pēteris un Pāvils,( uzraksts gr – Emanuels), ahāts, 98 x 67 mm , Vīnes Mākslas vēstures muzejs. Foto:
https://www.carc.ox.ac.uk/carc/gems/Styles-and-Periods/Late-Antique-Early-Christian-and-Jewish
Rietumu manuskriptu tradīcija
Lielākā daļā agrīno Rietumu manuskriptu radās 6. gs. Ostgotu karalistē (Itālija). Svarīgi tradīcijas centri bija Roma un Ravenna. Viens no senakajiem izdzīvojušajiem Jaunās Derības manuskriptiem ir Itālijā tapušais Rosāno (Rossano) evanģēlijs ar zīmējumiem, kuros atveidota Kristus dzīve, Vecās Derības pravieši u.c.
5. Kristus Pilāta priekšā, Rosāno evanģēlijs, 6. gs. Rosāno katedrāle, Itālija. Foto: https://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/2/20/RossanoGospelsChristBeforePilate.jpg
Ķeltu jeb Kellu grāmata (Book of Kells) ir izsmalcināts ilustrēts teksts, kuru radījuši mūki Īrijā.
6. Marija ar Jēzus bērnu, Kellu grāmata, 9.gs., pergaments, 33x25 cm, Foto: https://www.rte.ie/news/2020/0913/1164894-trinity-book-of-kells/
Sākot ar 13.gs. parādījās stundu grāmatas - privātās lūgšanu grāmatas, kas piederēja turīgiem lajiem. Lūgšanu tradīcijas izmaiņas un pāreja uz personiskāku dievbijību radīja vajadzību pēc vienmēr pieejama lūgšanu teksta. Lielais pieprasījums nāca par labu ilustrāciju mākslas attīstībai – grāmatu noformējums kalpoja pasūtītāju vēlmēm. Stundu grāmatu attēli ne tikai kalpoja kā ilustrācijas, bet, trūkstot citiem orientieriem, kā lapaspušu numuriem un satura rādītājam, palīdzēja tās īpašniekam vieglāk orientēties tekstā. Gotikas laika stundu grāmatas tika bagātīgi ilustrētas gan ar miniatūrām, gan iniciāļiem un ziedu vijumiem. Sākotnēji stundu grāmatas piederēja tikai aristokrātijas pārstāvjiem, taču ar laiku pilsētām izplešoties arī turīgākie pilsētnieki varēja sev tādas atļauties. Pieprasījumu noteica gan pieaugušais lasītpratēju skaits, gan tas, ka grāmatu izgatavošana kļuva par profesiju ar kuru nodarbojās ne tikai mūki. Lūgšanu grāmatas sāka ilustrēt profesionāli mākslinieki.
7. Manuskripta fragments, Francijas karalienes Žannas d’Evrē stundu grāmata, pergaments, 1324–28, 9.2 x 6.2 cm, Metropolitēns, ASV. Foto: https://www.metmuseum.org/art/collection/search/470309
8. Simons Benings, Stundu grāmata, pergaments, 1530–35, 6.5 × 5.2 × 2.9 cm Metropolitēns, ASV. Foto: https://www.metmuseum.org/art/collection/search/684184
Austrumu manuskriptu tradīcija
Paralēli spēcīga miniatūru tradīcija pastāvēja arī Austrumos – miniatūras bija sastopamas arī pie persiešiem, indiešiem, turkiem, japāņiem, ķīniešiem un citām austrumu tautām. Par iespējamo pirmo persiešu miniatūru tiek uzskatīta Arzhang – 3.gs. pravieša Mani (maniheisma dibinātāja) ilustrēta grāmata. Oriģināls nav saglabājies, taču ir pieejamas grāmatas versijas no vēlāka laika.
9. Uiguru manihejisma grāmata, fragments ”Divi prasītāji un laju atdzimšana” manuskripts, 8-9.gs, Hočo templis, Ķīna, 8.2 x 11.0 cm. Foto: https://commons.wikimedia.org/wiki/File:Fragment_of_a_leaf_from_a_Uyghur-Manichaean_Book_(MIK_III_4959).png
Persiešu miniatūras pirms islāma izplatīšanās dinastiju laikā, gāja bojā mongoļu iebrukumu rezultātā. Pēc mongoļu iebrukuma beigām 13.gs. miniatūru māksla uzplauka Faras un Šīrazas provincēs. Tām bija raksturīgas proporcionāli lielas figūras, simetriskas struktūras, tīras krāsas un dekoratīvs ornaments. Raksturīgs piemērs ir “Varka un Golša” (Varqheh-va-Golshah) manuskripts 13.gs.
10. Abd al-Mu'min b. Muhammad al-Naqqash al-Khuyi, Varka un Golša, manuskripts 1250.g., Topkapi Saray muzejs, Turcija. Foto: http://warfare.ga/Turk/Romance_of_Varqa_and_Gulshah-4.htm
Senākās islāma miniatūras ir atrastas Ēģiptē 9.gs. Seldžuku turki, kuru impērija aptvēra Turkistānu, Irānu, Mezopotāmiju un Mazāziju, pirmo miniatūru darbnīcu nodibināja 13.gs Bagdādē.
11. Al Hariri, Magamata, fragments – karavāna dodas uz Meku, guaša, papīrs, 1240, Nacionālā bibliotēka, Francija. Foto: https://www.baghdadschools.com/early-examples-of-baghdad-school-miniatures-are-illustrations/
Seldžuku-Bagdādes skolai raksturīgas figūras ar ekspresīvām sejas izteiksmēm. Krāsas ir piesātinātas, attēli nav ierāmēti, tie bieži var atrasties starp rindām. Galvenais akcents tiek likts uz cilvēkiem, ainava praktiski netiek attēlota.
Senākās indiešu miniatūras datējamas ar 9.-10.gs. Pāli perioda Adžantas – skolas miniatūras ilustrēja budisma tekstus un tika gleznotas uz palmu lapām, auduma, kā arī uz koka paneļiem. Miniatūrām raksturīgas līkumotas līnijas, pieklusinātas krāsas un niansētas gaismēnas. Pēc papīra ieviešanas 12.gs. attēli kļuva lielāki un krāsas košākas
12. Zaļās Taras dāvanas ekstātiskajiem bhaktām: Ashtasahasrika Prajnaparamita (Gudrības pilnība) manuskripts, palmas lapa, guaša, 12. gs. sākums, Metropolitēns, ASVFoto: https://www.metmuseum.org/art/collection/search/74909
1526. gadā Centrālāzijas valdnieks no Timurīdu dzimtas Bāburs (1483–1530) nodibināja Mugalu valsti Indijā un līdz ar imperatoru, kurš augsti vērtēja mākslas, parādījās galma mākslinieki, kuri ietekmēja vietējos hindu gleznotājus. Mugalu miniatūru attīstību īpaši veicināja imperatora dēls Humājūns (1508–1556), kurš uzaicināja divus persiešu miniatūras meistarus Miru Saīdu Alī no Tabrizas un Abu as-Samadu no Šīrāzas un 1555. gadā nodibināja darbnīcu, kuru vadīja minētie mākslinieki. Šī laika miniatūrām ir raksturīga persiešu stila dominance – izstieptas sejas proporcijas ¾ pagriezienā. Miniatūras veidoja uz dažādiem materiāliem - koka, ziloņkaula, papīra, marmora, ādas, auduma u.c. Mugalu miniatūras bija izplatītas visā Indijas teriorijā.
13. Mugalas miniatūra “Jahangirs sver princi Kurramu” papīrs, guaša, 1615-25, 30x19cm, Britu muzejs, Liebritānija. Foto:https://www.britishmuseum.org/collection/object/W_1948-1009-0-69
Miniatūru tradīcija no 7.gs. bija sastopama arī Ķīnā un Japānā, kur apgleznotais papīrs vai audums tika uzglabāts sarullētā formā līdzīgi kā senās Ēģiptes papirusi. Japānā miniatūras saucās emaki un no 10-16.gs bija ļoti populāras.
14. Jans Libens, fragments “Imperators Taizongs uzņem tibetiešu sūtni”, apgleznots zīds, 129X38 cm, 626-649, Pekinas pils muzejs, Ķīna. Foto: https://www.worldhistory.org/image/7396/an-audience-with-taizong-by-yan-liben/
15. Heiji kara stāsts (Heiji Monogatari Emaki ), fragments “Nakts uzbrukums Sanjo pilij”,699.7x 41.3 cm,13.gs. otrā puse, Bostonas mākslas muzejs, ASV. Foto: https://eclecticlight.co/2016/05/13/the-story-in-paintings-night-attack-on-the-sanjo-palace-a-japanese-narrative-painting/
Miniarhitektūra, minitēlniecība un rotaslietas
Ticīgo pārvestajie ieguvumiem no ceļojumiem uz Svēto Zemi 6.gs., un mocekļu mirstīgo atlieku pārvietošanu no Romas katakombām uz baznīcu vidi pāvesta Pāvila I valdīšanas laikā (757–767), popularizēja risinājumu veidot tām speciālus apvalkus jeb relikvārijus, kas relikvijas vienlaikus gan pasargāja, gan arī pārveidoja par vizuāli iespaidīgiem reprezentatīviem objektiem. Relikvāriji tika veidoti no vērtīgiem materiāliem - zelta, sudraba, vai ziloņkaula, rotāti ar dārgakmeņiem, zīdu u.c.. Relikvāriju izmēri bija ļoti dažādi un atkarīgi no pašas relikvijas izmēra un formas. Relikvārijs varēja būt arī pavisam neliela kapsula, kuru varēja karināt kaklā, iestrādāt rotaslietās vai jostas sprādzē.
16. Fragments no relikvārija Sv. Eustācija galva, koks, dārgakmeņi, sudrabs, zelts, 35x16x18cm, 1180 – 1200, Šveice, Britu muzejs, Lielbritānija. Foto: https://www.britishmuseum.org/collection/object/H_1850-1127-1
Līdz mūsdienām visvairāk saglabājušies objekti no ziloņkaula, jo to nevarēja pārkausēt kā metālu vai iestrādāt citos objektos kā dārgakmeņus. Ziloņkauls bija eksotisks un grūti iegūstams, importējams materiāls ar pērļaini spīdīgu virsmu. Ziloņkaula izmantošana ietekmēja arī mākslas darbu izmēru, jo to diktēja ilkņa lielums. No 8.-12.gs. ziloņkaulu izmantoja grāmatu vāku, baznīcas piederumu un mēbeļu apdarē. Gotikas periodā paradījās jauni objektu veidi – skulptūras un skulptūru grupas, kā arī nelieli dekoratīvi paneļi (diptihi, triptihi, poliptihi) paredzēti kristīgai meditācijai. Aktuāli bija arī aksesuāri - ķemmes, spoguļi, rakstāmās plāksnītes un nelielas lādītes. Gotikas ziloņkaula zelta laikmets bija no 1230.-1380. gadam.
17. Kristus ciešanu cikls, poliptihs, ziloņkauls, metāla krāsa, 1350.g Francija vai Vācija,atvērts – 23.9 x 32.2 cm, Metropolitēns, ASV. Foto: https://www.metmuseum.org/art/collection/search/464161
16.gs. modē nāca individuāli miniatūri portreti, kas vairs nebija tekstam piesaistīta ilustrācija. Žans Kluē no Francijas (Jean Clouet of France) ir pirmais zināmais miniatūrā portreta radītājs. Viņa piemēram sekoja laikabiedri Luks Hornebolts (Luke Hornebolte) un Hanss Holbeins no Vācijas. Ar 1520. gadu Eiropā miniatūros portretus sāka ievietot rotaslietās – medaljonos un brošās, īpaši Francijā un Anglijā. Pēc pārcelšanās un Angliju 1526 gadā Hanss Holbeins kļuva par Henrija VIII galma gleznotāju. Viņš gleznoja karaļa un viņa sievu portretus.
18. Hanss Holbeins Jaunākais, Tomass Kromvels,, pergaments, guaša, 4,4 cm diametrs, 1532-1533, Nacionalā portretu galerija, Lielbritānija. Foto:https://www.npg.org.uk/collections/search/portrait/mw09422/Thomas-Cromwell-Earl-of-Essex
Autore: Krista Balode
Izmantotā literatūra:
JULIA M. H. SMITH Portable Christianity: Relics in the Medieval West (c.700–1200) / Proceedings of the British Academy Volume 181, 2010-2011 Lectures
https://www.merriam-webster.com/words-at-play/the-colorful-history-of-miniature
https://www.artofwildlife.com/miniature_art_history.html
https://earlychurchhistory.org/arts/early-roman-gold-glass/
https://www.brooklynmuseum.org/eascfa/dinner_party/heritage_floor/lalla
https://www.encyclopedia.com/women/encyclopedias-almanacs-transcripts-and-maps/iaia-fl-c-100-bce
https://www.metmuseum.org/toah/hd/hour/hd_hour.htm
https://www.metmuseum.org/toah/hd/goiv/hd_goiv.htm
https://www.liveabout.com/definition-of-miniature-painting-2577652
https://www.metmuseum.org/art/collection/search/471975
https://courtauld.ac.uk/study/postgraduate/ma-history-of-art/miniature-to-monumental/
https://www.carc.ox.ac.uk/carc/gems/Styles-and-Periods/Late-Antique-Early-Christian-and-Jewish
https://www.iranchamber.com/art/articles/history_iranian_miniature.php
http://www.turkishculture.org/traditional-arts/miniatures-563.htm
https://www.baghdadschools.com/early-examples-of-baghdad-school-miniatures-are-illustrations/