15.05.2025.
Guntars Gritāns
RDMV ABSOLVENTE KATRĪNA DEIČMANE UN ARHITEKTŪRAS STRAUME
Lai arī ir jau pagājis kāds laiciņš, kopš Katrīna ir absolvējusi RDMV, viņas gaitām šeit sekojam ļoti uzmanīgi. Un ir jau par ko. Prestižas arhitektūras balvas viena pēc otras. Un tas viss vēl tikai sākums. Katrīnas stāsts iedvesmo ne tikai viņas vienaudžus, bet arī, nu, teiksim, skolotājus. Jo, ja ieklausās meitenes stāstītajā – nekas nav neiespējams, ja ir skaidra vīzija par to, ko dari. Mūsu saruna – kā parasti – notiek ZOOM platformā. Ņujorkā ir 9.00 no rīta, Latvijā – 16.00.
G.G. – Sāksim ar to, ka Jūs esat pirmā, kuru RDMV mājas lapai es intervēju jau otro reizi. Skolā gaiteņos dzirdēju, ka daudzi runā par “mūsu absolventi”, kuras sasniegumi turpina pārsteigt, tāpēc prasās pēc kārtīgas sarunas. Respektīvi, tā informācija, ko mums sniedzāt pirms diviem gadiem, jau ir novecojusi. Klāt nākuši jauni panākumi un mēs labprāt par tiem uzzinātu no Jums! Kas jauns ir noticis šajā laikā?
K.D. – Jā, pašreiz esmu 4. kursa studente un esmu nomainījusi darbu. Pašreiz strādāju arhitektūras firmā MGA ARCHITECTS , kur palīdzu ar rasējumiem. Sākumā man bija tikai jāpalīdz, bet vēlāk jau pati taisīju visas dokumentu sērijas. Taču tagad esmu dabūjusi savu sapņu darbu un no 23. maija sākšu strādāt KPF (Kohn Pedersen Fox), kas ir viena no lielākajām arhitektūras firmām pasaulē. Sākumā, protams, es būšu citu arhitektu asistente un strādāšu komandā. Kolēģi tur jau ir strādājuši daudzus gadus un palīdzēs man saprast, kas man jādara.
G.G. – 4. kurss jau ir finiša taisne studijām?
K.D. – Nē, man ir jāstudē vēl viens gads, jo, lai iegūtu bakalaura grādu, šeit ir jāstudē 5 gadi.
G.G. – Un cik daudz Jūs drīkstas strādāt? Cik man zināms, tad ASV likumi ir gana strikti attiecībā uz studenta darbu mācību procesa laikā.
K.D. – Skolas laikā tās ir 20 stundas nedēļā, bet vasaras laikā var strādāt pilna laika slodzi. Ir tāda CPT programma, kas paredz, ka varu strādāt savā sfērā – arhitektūrā.
G.G. – Pagājušajā reizē, kad tikāmies, Jūs stāstījāt, ka Ņujorkā dzīvojat skaistā vietā pie Centrālparka. Kas ir Jūsu pašreizējā dzīvesvieta?
K.D. – Es joprojām dzīvoju kopmītnēs, bet jau citā vietā. Tagad es dzīvoju vēl tuvāk centram uz 49. ielas, divus krustojumus no Taimskvēra.
G.G. – Teicāt, ka RDMV studijas Jums ļoti daudz ir devušas. Minējāt par iegūto spēju “sajust telpu” arī kā vienotu lielumu: arhitektūra un interjers. Kas ir mainījies pa šo laiku? Ko Jums ir devusi ASV studiju pieredze?
K.D. – Mani fascinē tas, cik šeit viss rezultāts ir vērsts uz sabiedrību un tās labumu. Piemēram, šogad mums ir viens lielāks projekts: tā vietā, lai taisītu vienu milzīgu ēku, mēs veidojam...dizainu. Mums bija iedots lielceļs kā ideja un mums vajadzēja realizēt, kā to padarīt sabiedrībai pieejamāku. Vietām to var aizbērt ar zemes valni, uzlikt tiltiņus...visa šī procesa laikā mums bija jāveido intervijas ar cilvēkiem, kas dzīvo tajā rajonā. Jāuzzina viņu vēlmes un nepieciešamības. Man šie projekti patīk, pat ja pašreiz tie ir tikai teorētiski. Bet mēs šīs problēmas aktualizējam.
G.G. – Katrīna, jāsaka, ka Jūsu stāsts tiešām rosina vilkt paralēles ar slaveno “american dream”. Loģiski, tas ir Jūsu darbs un uzņēmība, bet vai šeit nav arī zināms veiksmes faktors? Ka šādi “zvaigznes sakrita”? Kā Jūs to visu varētu izskaidrot, jo, tēlaini izsakoties, Jūsu karjera nevirzās pa kāpnēm, bet ar liftu.
K.D. – (smejas) Ja godīgi, es nezinu... Ir tiešām bijušas daudzas labas iespējas, jau sākot ar RDMV, kas man ielika pamatus. Tāpēc, atnākot šeit, man bija vieglāk tikt galā ar skolas darbiem un spēju atrast laiku, lai sāktu strādāt. Tas notika jau 1. kursā. Līdz ar to nākošajās darba vietās man bija vieglāk tikt, jo man jau bija darba pieredze. Es arī dabūju lieliskus kontaktus, iegūstot stipendijas. Lai pie tām tiktu, man bija jāiesūta savi darbi, bet, tā kā esmu mācījusies RDMV četrus gadus, man ir apjomīgs portfolio, no kā izvēlēties, ko sūtīt. Tas man palīdzēja tikt pie šīm stipendijām. Viens ar otru sasaistījās. Pagājušajā gadā es saņēmu Ņujorkas Arhitektūras balvu un tad, kad man tā bija jāsaņem, es iepazinos ar kompāniju, pie kuras es tagad strādāšu.
G.G. – Vai var teikt, ka financiāli Jūs sevi varat nodrošināt tik dārgā pilsētā kā Ņujorka?
K.D. – Jā! Man ir palicis tikai pēdējais gads un tās stipendijas, ko esmu saņēmusi, jau nosedz manus dzīvošanas izdevumus.
G.G. – Pirmoreiz tiekoties, mēs daudz runājām par mākslu, lasīšanu, teātri... Jūs esat tas cilvēks, kam tas ir būtiski. Kas pa šiem diviem gadiem ir tāds ievērības cienīgs noticis? Kāds pasākums, ko apmeklējāt un gribat padalīties? Varbūt kas īpašs, kas Jūs ir iedvesmojis?
K.D. – Interesants jautājums... Pašreiz es pati veidoju savu arhitektūras klubu. Ir tāda kompānija, kas veido daudzus pasākumus arhitektiem. Es tos sāku apmeklēt, sadraudzējos ar cilvēkiem, kas tos veido un palūdzu, vai es arī nevarētu kaut kā iesaistīties. Taču tagad es izveidoju pati savu mazo organizāciju skolā. Gājām ciemos pie dažādām firmām, arhitekti apmeklē mūs. Tā, ka es teiktu, ka pēdējā laikā ir bijis tā, ka ne es esmu tik daudz ko skatījusies un apmeklējusi, bet gan pati kaut ko organizējusi. Jā, American museum of Natural history nesen atvēra jaunu piebūvi, tas ir interesanti!
G.G. – Ja nu vēl nedaudz par kultūru. Varbūt apkārtējo cilvēku interese ir par Jums augusi tāpēc, ka viņi ir noskatījušies filmu “Straume”? Daudzi tagad zina, kur atrodas Latvija.
K.D. – Jā! Es biju ļoti pārsteigta, ka to bija skatījušies daudzi mani draugi. Man liekas, ka tieši pēdējā laikā šeit rodas interese par Latviju. Jo es jau arī visiem nepārtraukti rādu bildes ar mūsu arhitektūru, stāstu par valsts vēsturi. Vairāki mani draugi jau ir izteikuši vēlmi apciemot Latviju.
G.G. – Starp citu, plānojat tuvākajā laikā atbraukt uz mājām? Jautāju arī tāpēc, ka, domāju, būtu iespējams noorganizēt ar Jums tikšanos RDMV. Skolas izglītojamajiem, domāju, saruna ar Jums būtu laba motivācija darboties.
K.D. – Tas izklausās brīnišķīgi! Bet es būšu laikam tikai augusta beigās un skola Ņujorkā man sāksies 3. septembrī.
G.G. – Laikam tad jāorganizē kāds “teletilts”... Domāsim, kā to varētu nokārtot. Arī mūsu pirmajā sarunā mēs pievērsāmies visdažādākajām tēmām. Mēģināsim arī šoreiz. Jāsaka, ka nu jau pāris mēnešus vārds “Amerika” daudzos šeit Latvijā izraisa duālas emocijas. Arī manī. Ar to es domāju Donalda Trampa nākšanu pie varas. Jūs faktiski jau esat “vietējā” un visu redzat nepastarpināti, nevis no ziņu portāliem kā mēs. Kas ir mainījies Amerikā?
K.D. – Noskaņojums īstenībā ir diezgan drūms, to var just. Daudz kur ir “apstājies” budžets. Piemēram, mūsu skolai. Ir tāda programma, kur algo studentus un tieši pašreizējās politikas dēļ daudzi studenti vairs nesaņem savu algu. Tas, protams, rada lielas neskaidrības par nākotni. Viss ir kļuvis krietni dārgāks. Dzīve Ņujorkā ir palikusi daudz dārgāka.
G.G. – Soctīklos redzam pilnas ielas ar protestētājiem. Tas tiešām tā ir?
K.D. – Ja godīgi, tad pati neesmu redzējusi protestus. Bet tas, ko esmu ievērojusi – pāri manai ielai atrodas viena no Trampa ēkām – katru rītu, kad eju uz skolu, redzu, ka uz ēkas vienmēr ir kaut kas uzrakstīts ar dzelteniem krītiņiem Ukrainas atbalstam. Kas attiecas uz migrācijas politiku, tad mani kā studenti tas neietekmē.
G.G. – Teicāt, ka Jums nav īsti laika satikties ar vietējām latviešu kopienām. Kā ir pašreiz? Ir jauni draugi?
K.D. – Diemžēl no Latvijas man draugu īsti nav. Lielākā draugu daļa man ir no Dienvidamerikas. Kolumbijas, Puertoriko... Domāju viņus uzaicināt uz Latviju.
G.G. – Kāda būs programma, maršruts?
K.D. – Mani draugi arī interesējas par arhitektūru, tāpēc man būtu interesanti parādīt tās dažādību, kas pie mums ir. Sākot ar Vecrīgu, jūgendstilu, padomju arhitektūras mantojumu. Viņiem brutālisma perioda arhitektūra šķiet fascinējoša. Šeit tas nav sastopams.
G.G. – Kā jūs vērtētu savu pieredzi, izdarīto šo pēdējo divu gadu laikā? Ko darītu citādāk, ar ko esat apmierināta?
K.D. – Es teiktu, ka man ir jāmēģina vairāk izbaudīt ikdienu... Jo mans kalendārs ir pilns ar darāmo darbu sarakstu. Es skrienu no vienas vietas uz otru. Un tādos brīžos kā šis – mūsu saruna – es varu uz sevi paskatīties no malas un novērtēt to visu. Bieži notiek tā, ka ir kas labs padarīts, bet man nav laika apstāties un padomāt par to un nosvinēt. Es skrienu uz nākošo darbu vai projektu. Es nesen uzzināju, ka saņemšu vēl vienu arhitektūras balvu!
G.G. – Jūs teicāt, ka nav laika svinēt. Kā jaunie arhitekti svin svētkus?
K.D. – (smejas) Man jau liekas, ka nesvinam... Vienkārši vajag apstāties un justies gandarītai.
G.G. – Kad jūs strādājat pie projekta un tas tiek pabeigts, vai attieksme pret to mainās? Jums svarīgāks ir process vai rezultāts?
K.D. – Man šķiet, ka process... Jo tad, kad ir pienākušas skates, viss, vairs neko nevar mainīt. Projekts ir beidzies un tas ir tāds nedaudz skumīgs brīdis. Man patīk tā doma, ka arhitektūrā vienmēr var ko pielabot, pamainīt, ka viss attīstās. Kā jau teicu, skumji, ka tas “bērns” jālaiž vaļā, bet vienmēr jau seko nākošais projekts.
G.G. – Sieviete – arhitekte. Vai šis stereotips ir mainījies? Ar to domāju, ka šī vide parasti tiek uztverta kā tāda “veču kompānija”.
K.D. – Manā birojā, es teiktu, mēs esam puse uz pusi. Bet, apmeklējot arhitektu pasākumus, tās pašas balvu ceremonijas, tad jā: lielākā daļa ir vīrieši. Bet es nejūtu nekādu negatīvu attieksmi pret sevi. Es pat teiktu, ka tad, kad pasaku, ka esmu no Latvijas, visiem ir liela interese.
G.G. – Ja runājam par balvām, tad tie viemēr, kā saprotu, bija arhitektūras projekti, par kuriem tās tika iegūtas?
K.D. – Es dabūju pagājušajā gadā SARA National Design award of excellence un SARA NY design award. Mums iedeva laukumu tepat parkā Ņujorkā. Es uzzināju, ka tur jau ir esoša ķieģelu ēka, kas pašreiz ir pamesta. Lai gan mums teica, ka varam izlikties, ka tās tur nav un piedāvāt savu redzējumu, es tomēr paliku pie tā, ka vēlējos integrēt šo ēku jaunajā projektā. Kā to atjaunot un pielietot. Es sāku pētīt ēkas vēsturi un uzzināju, ka tā ir bijusi comunity center dažādiem pasākumiem. Es tai uzliku apkārt masīvu koka rāmi un iestikloju. Tad ar sarkanām rampām to pievienoju jaunajai celtnei. Manas trīs intereses: atjaunošana, dabai draudzīgi materiāli un pielāgota vide cilvēkiem ratiņkrēslā tika īstenotas. Ēkā atrodas auditorija un bibliotēka. Protams, tas ir projektu konkurss un fiziski nebūs realizēts.
G.G. – Katrīna, kā pie Jums atnāk idejas? Jūs ilgi domājat vai vienkārši, ejot pa ielu, iedvesmas bulta iešauj?
K.D. – Parasti sākums ir grūts. Ja man nav skaidras vīzijas, tad tas vienmēr nāk ar mokām. Un tad būs diena, kad es iziešu uz parku pastaigāties vai apmeklēšu muzeju un būs! Es teiktu, ka man ir jāgaida īstais brīdis.
G.G. – Kā noteik radīšanas process? Datorgrafikā?
K.D. – Es parasti sāku ar skicēm skiču blokā. Tad pāreju uz datoru. Ir programma, kur viegli uztaisīt konceptuālus modeļus vienkāršām ģeometriskām formām. Tas palīdz saprast telpu izmērus. Mums ir liela fokusēšanās uz diagrammām, ko veidojam. Taisām kolāžas un maketus.
G.G. – Lūkojoties uz Jūsu ceļu no RDMV uz Ņujorku un, pielietojot mataforisku valodu, Jūs esat “pārvietojusies” no iekštelpām (Interjera dizaina studijas) uz ārējo būvmasu. Sakiet, kādas ir Jūsu attiecības pašreiz ar interjeru? Vai nav padomā uzcelt savu sapņu māju, kurai dizainu arī veidosiet pati?
K.D. – Jā, labprāt! Es vienmēr esmu to gribējusi. Mani joprojām saista interjera dizains. Esmu konstatējusi, ka pašreiz Ņujorkā ir ļoti daudz tukšu ēku un sakarā ar sarežģītajiem būvniecības likumiem visi projekti paņem ļoti daudzus gadus. Tādēļ interjera dizaina firmām ir priekšrocība, ka tām ir daudz vairāk klientu, jo tik daudz ko no jauna nebūvē, bet pārbūvē esošo. Īpaši veikalus, darba telpas... Tie ir projekti, kas vienmēr būs aktuāli. Būt par interjera dizaineri Ņujorkā ir tik pat interesanti, ja ne vēl labāk! Pirms diviem gadiem es tieši strādāju vienā interjera dizaina firmā un tieši pagājušajā mēnesī viņi atvēra veikalu, pie kā mēs darbojāmies! Franču veikals, kur ir augstās modes preces. Tas tiešām ir projekts, pie kura realizācijas es piedalījos, un kuru var aiziet apskatīties!
G.G. – Kad pēdējo reizi bijāt Latvijā, vai manījāt kādas izmaiņas pilsētvidē? Iespējams, jau vērojāt Rīgu ar profesionālu skatu?
K.D. – Nezinu, vai tas bija tāpēc, ka es biju vasarā, bet Rīga man likās ļoti tukša... Bet, iespējams, tā man šķita pēc Ņujorkas drūzmas.
G.G. – Diemžēl ir jāpiekrīt, ka Rīga ir patukša... Vēlos Jums pajautāt par diplomdarbu? Ir jau kas padomā un kad pie tā sāksiet strādāt?
K.D. – Pie tā es sākšu strādāt nākošajā semestrī un faktiski šonedēļ mums vajag izvēlēties profesoru, ar ko gribam darboties. Kurš pirmais piesakās, tas arī konkrēto mācībspēku dabū. Es pieteicos programmai “Rehabilitācijas zonas”. Mana draudzene un istabas biedrene dienē armijā un mēs runājām ar viņu par problēmam, kuras ir cilvēkiem, kas ilgi dienējuši. Es arī lasīju par to pētījumu: kā tikt galā ar stresu un posttraumatiskajām sajūtām. Man liekas, ka būtu interesanti izveidot kādu ēku šādam mērķim – rehabilitācijai. Kā izskatītos telpas, kur notiek šie procesi. Vide, kas palīdz atveseļoties.
G.G. – Kā Jūs iztēlojaties šādas telpas?
K.D. – Domāju, ka šos kritērijus atklāšu savā diplomdarba procesā. Tam jābūt saistītam ar psiholoģiju. Kas cilvēkiem liek justies mierīgākiem?
G.G. – Vai mēs runājam arī par mākslas terapiju?
K.D. – Tas būtu liels komplekss. Es mēģinātu fokusēties uz dažādām sajūtām un pētīt, kā es to procesu varu virzīt... Skaņas, krāsas... Varbūt ar augiem? Kā radīt vietu, kas dziedē. Vai arī laboratoriju, kur to visu pētīt. Man būs daudz ko darīt! Uz daudziem jautājumiem atbildes es vēl nezinu, bet tas būs mans uzdevums – tās atrast.
G.G. – Tas uzklausās pēc ļoti starpdisciplināra darba.
K.D. – Mani vienmēr ir saistījuši tādi plašāki projekti. Arī RDMV diplomdarbu es taisīju priekš cilvēkiem ratiņkrēslā. Šis būtu vēl pakāpienu augstāk. Un draudzenei, par kuru jau stāstīju, ir daudzi pazīstami dažādu nozaru speciālisti, kas varētu man palīdzēt.
G.G. – Kā ir ar diplomdarbiem? Tie arī paliek projektu līmenī vai pastāv cerība, ka kāds to varētu arī realizēt?
K.D. – Pagaidām tā būtu kā ideja. Bet esmu pētījusi materiālus par klīnikām, kas šajā jomā specializējas. Īpaši Meksikā. Un, ja tāds konkurss būs, tad man jau būs gatavs piedāvājums.
G.G. – Kā sapratu, Jūs esat cilvēks, kuram patīk piedalīties konkursos. Kā vispār arhitektiem ir ar konkursu iespējām?
K.D. – Man tiešām kaut kā paveicies. Es piedalījos 3 konkursos un visos dabūju balvas. Protams, visi šie konkursi un ar tiem saistītie darbi ir paralēli studijām. Ir konkursi, kur piešķir arī naudas balvas un tas ir ļoti motivējoši. Vienā no tiem es saņēmu 5000 dolāru stipendiju.
G.G. – Un vēl nedaudz par nākotni. Vai sekos maģistrantūras studijas?
K.D. – Kādreiz jā, arī doktora gribētu. Bet tas ne uzreiz. Es gribu pastrādāt. Un šeit bakalaurs ir 5 gadi, kas faktiski jau atbilst Latvijas maģistra grādam. Tāpēc man izdevīgāk būtu ņemt kādu konkrētu specializāciju. Bet licence man jau būs pēc bakalaura. Es ceru šeit dabūt darbu!
G.G. – Es nezinu, kāda ir augstākā balva ASV arhitektūrā, bet es Jums vēlu turpināt latviešu uzvaras gājienu un gūt tādus panākumus kā mūsu melnajam kaķim no filmas “Strume”!
K.D. – Paldies! Bet es vēlu RDMV audzēkņiem uzstādīt sev lielus mērķus, jo neviena ideja nav tik liela, lai to nevarētu realizēt! Vajag tikai gribēt!
P.S. Jau pāris dienas vēlāk Katrīna man atsūtīja sarakstu ar iegūtajām balvām un savu projektu fotogrāfijas. To bija tik daudz, ka, iespējams, ir ieviesusies kāda kļūda par to, kas kam atbilst. Par to tad raksta autors arī atvainojas. Un, protams, cer uz trešo sarunu!
Foto no K. Deičmanes personīgā arhīva
SARA Awards 2024
Foto no K. Deičmanes personīgā arhīva
Vizualizācijas no K. Deičmanes personīgā arhīva
Vizualizācijas no K. Deičmanes personīgā arhīva
Vizualizācijas no K. Deičmanes personīgā arhīva
Vizualizācijas no K. Deičmanes personīgā arhīva
Foto no K. Deičmanes personīgā arhīva
Foto no K. Deičmanes personīgā arhīva
Foto no K. Deičmanes personīgā arhīva