"Rīgas audums"

27.12.2018.

 

Uzskats, ka 20. gs. starpkaru laikā Latvijas tautsaimniecība bija agrāri orientēta, ir vispārpieņemts. Tostarp industriāla ražošana un preču eksports šajā laikā sasniedza daudz lielākus apjomus, nekā šodien varētu iedomāties. “Rīgas audums” ir gan viena atsevišķa uzņēmuma, gan personības, kas to izveidoja veiksmes stāsts. Roberts Hiršs bija īsts "self-made man" paraugs – puisis no laukiem, kurš 20. gadu vidū pagrabtelpās sācis izgatavot vatelīnu* un kaklasaites, jau pēc pāris gadiem reģistrēja zīmolu “Rīgas audums”  sākumā zīda un vilnas ražotni. 30. gados “Rīgas audums” kļuva par vienu no Latvijas vadošajiem uzņēmumiem, kas ražoja dabīgo un mākslīgo zīdu. 30. gadu beigās uzņēmumā strādāja jau vairāk kā pusotra tūkstoša darbinieku, un īpašnieks pārpirka vēl gandrīz divreiz lielāku tekstiluzņēmumu Kauņā. Turklāt Hiršs jau 30. gados īstenoja “sapņu rūpnīcu” – utopiskām industrializācijas idejām, kas sabiedrībai solīja vispārēju laimi, rietumu pasaule pievērsās tikai pēc 2. pasaules kara.

 

Auduma paraugs "Džezs". 20. gs. 20.–30. gadi

 

“Rīgas audums” īpašnieks jeb “saimnieks”, kā viņu dēvēja darbinieki, savu privāto mājokli uzcēla uzņēmuma teritorijā, tostarp te bija izbūvētas divas skatuves darbinieku pašdarbībai, ierīkots plašs, koplietojams dārzs, noorganizēts uzņēmuma darbinieku koris, tika rīkoti valodu kursi, sporta spēles, sacensības un ekskursijas. Pie “Rīgas auduma” darbojās arodskola, un uzņēmuma darbinieku atbalstam tika izveidota tolaik modīgā lauku paraugsaimniecība. Hirša panākumu atslēga bija gan uzņēmuma sociālā organizācija, gan orientēšanās uz jaunākajām tehnoloģijām – ieviešot tehnikas sasniegumus ražošanā, viņš sistemātiski sadarbojās ar Latvijas Universitātes speciālistiem. 2. pasaules kara laikā Roberts Hiršs pameta Latviju, taču uzņēmums nenogrima, bet kļuva par vienu no padomju laika ražošanas līderiem. Dīvainā kārtā var atrast zināmas paralēles ar pirmskara laiku – neraugoties uz to, ka uzņēmuma organizāciju raksturo smags darbs trijās – arī nakts – maiņās, kas skāra arī māksliniekus, un dzelžaina fabrikas disciplīna, strādājošajiem bija radīta sociāli labvēlīga vide. Plaši cehi, milzīgas iekšējas teritorijas ar dārzu un augļudārzu, sava dārzniecība, ēdnīca, kafejnīca, poliklīnika, bibliotēka – daudziem darbiniekiem, īpaši sūrajā pēckara laikā, darbavieta bija gandrīz vienīgā oāze smagajiem sadzīves apstākļiem.

 

Ērika Iltnere. Zīda auduma apdruka. 20. gs. 60. gadu pirmā puse


Bet kā ar uzņēmuma produktu māksliniecisko pusi? 20.–30. gados rūpīgi patentēti un no konkurentiem slēpti tika tehniski izgudrojumi, taču citā ziņā attieksme pret autortiesībām bija ļoti brīva. Saglabājušies nostāsti par Hirša laikā īpaši algotu darbinieku, kas uzņēmuma uzdevumā plaši iepircis audumu paraugus Parīzē, kuri tad arī kļuvuši par uzņēmuma māksliniecisko bāzi. Diemžēl pēckara laikā tika iznīcināts uzņēmuma arhīvs, tai skaitā audumu paraugi, un par latviešu 30. gadu tekstildizaina autordarbiem vēsture klusē.

 

Ērika Iltnere. Zīda auduma apdruka. 20. gs. 60. gadu pirmā puse


20. gs. 60. gados padomju vieglā rūpniecība sasniedza virsotni. Fabriku mākslinieki tika virzīti radošajām savienībām un rīkoja savu radošo darbu izstādes. Dizaina standarti kāpa, “Rīgas audumā” darbojās mākslas studija, kuru vadīja tādas autoritātes kā Rūdolfs Pinnis un Kurts Fridrihsons. Produkcijas dizainu veidoja profesionāļi, Latvijas Mākslas akadēmijas un PIKC “Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola” absolventi, arī meistari no Krievijas, kuri bija skolojušies specializētās mācību iestādēs. Autori piedalījās audumu paraugu konkursos, uzņēmumi – starptautiskās un vietējās, piemēram, PSRS un LPSR Tautas saimniecības sasniegumu izstādēs. Pie uzņēmuma pozitīvās programmas piederēja radošie komandējumi uz līdzīga profila ražotnēm citviet PSRS. Informācija par procesiem pasaulē ieplūda arī aiz Dzelzs priekškara – „Rīgas audumam”, piemēram, bija iespēja no Rīgas Modeļu nama uz sešiem mēnešiem abonēt profesionālos rietumu žurnālus. Taču padomju rūpniecība lēnām kolapsēja – izstrādājumu kvalitāte izšķīda nemitīgajās prasībās pārsniegt plānu, trūka labu izejvielu, mākslinieku idejas bieži netika īstenotas tehnoloģiskas atpalicības pēc. 80. gadus tautsaimniecībā raksturo labu preču deficīts un nekvalitatīvu izstrādājumu pārprodukcija.

 

Ērika Iltnere. Zīda auduma apdruka. 20. gs. 60. gadu pirmā puse


Paradoksāli, bet attiecībā uz dizaina mantojumu vēsture atkārtojās vēlreiz. Sabrūkot Padomju Savienībai, gāja bojā gan rūpniecības uzņēmumi, gan to arhīvi kopā ar visu informāciju. Daļa no produktu paraugiem atrodami Latvijas Mākslinieku savienības arhīvā autoru lietās, saglabājušies no tā laika, kad rūpnīcu mākslinieki stājās šajā organizācijā. Tādā veidā mums pieejami Ērikas Iltneres, Jevgēnijas Knāviņas radītie audumi, kas raksturo “Rīgas auduma” māksliniecisko līmeni 60. gados. Dažus gadus atpakaļ Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs saņēma vērtīgu pienesumu – viena no bijušajām uzņēmuma darbiniecēm uzdāvināja vairākus audumu paraugu albumus, kas tika datēti ar padomju laiku. Rūpīgāk pētot, atklājās, ka daļa no albumos atrodamajiem paraugiem attiecas uz starpkaru jeb “Hirša” laiku, un, lai arī bez autoru vārdiem, taču ar fiksētiem audumu nosaukumiem – tātad vismaz daļa no informācijas par šo rūpnīcas posmu ir nonākusi līdz mūsdienām. Tostarp 80. gados uzņēmumā strādāja daudzas pazīstamas tekstilmākslinieces – Ilma Austriņa, Ieva Krūmiņa un citi, kuri vēl šodien varētu papildināt stāstu par rūpniecisko dizainu, kas tika radīts “Rīgas audumā”. Un to līdz šim neviens vēl nav apkopojis...

 

Ērika Iltnere. Zīda auduma apdruka. 20. gs. 60. gadu pirmā puse

 

*vatelīns - plūksnains, porains tekstilmateriāls, ko izmanto šūtos apģērbos, lai palielinātu to siltumizolācijas spējas

 

Autore: Ilze Martinsone

Attēls: Valda Knāviņa. Zīda auduma apdruka. 20. gs. 60. gadi.

Reklāmkarogs: Kristīne Markus, Jevgēnijs Fadejevs