21.11.2023. 

"ATRAST SEVI"

Saruna ar 2023. gada RDMV absolventiem Esteri Annu Dunduri, Annu Bauernieci, Holgeru Folkneru un Aigaru Vanagu

Abas meitenes absolvēja Formas dizaina nodaļu un bija manā audzināmajā kursā, savukārt abus puišus (Koka dizaina nodaļa) iepazinu Erasmus programmā Barselonā, 2022. gadā. Šķita saistoši parunāt par studiju turpinājumu pēc mūsu skolas absolvēšanas. Interesanti, ka trīs no viņiem turpina mākslas studijas, taču visi ir nomainījuši specializāciju un Anna, savukārt, izlēma par labu pilnīgi ar mākslu nesaistītai sfērai. Taču uzreiz var pateikt, ka RDMV studiju laiks viņiem ir bijis pietiekoši ilgs un kvalitatīvs dzīves periods, lai katrs no viņiem saprastu, ko vēlas darīt turpmāk.

Guntars – Mans pirmais jautājums pavisam vienkāršs: tagad, kad pagājis pavisam neilgs laiks jūsu jaunajās studiju vietās un esat jau nedaudz iedzīvojušies, kādi ir pirmie iespaidi un izjūtas?

Estere – Būtībā akadēmijā mācības ir sākušās pavisam nesen. Esmu iestājusies Scenogrāfijas nodaļā un, neraugoties un studiju samērā plašo apjomu, man jau tagad ir pabeigti darbi. Iespaidi ir pozitīvi un, teiksim, tāds nedaudz romantisks skats uz dzīvi.

Aigars – Esmu Latvijas Mākslas akadēmijas students Produktu dizaina nodaļā. Laikam vēl ir pagrūti kaut ko secināt pēc tik īsa laika.

Holgers – Jā, arī es studēju Produktu dizaina nodaļā un, tāpat kā Aigaram, izjūtas vēl ir neskaidras. Tikai zīmīgi tas, ka bijām kursabiedri RDMV un tādi esam arī pašreiz.

Anna – Jā, man ir sanācis pilnībā nomainīt profesiju, jo pašreiz studēju Paula Stradiņa universitātē, būšu vecmāte. Jau RDMV mācību laikā sajutu, ka gribu vairāk izaicinājumus. Esmu ļoti apmierināta ar savu izvēli.

Guntars – Piekrīti, ka Tavs gadījums ir ja ne unikāls, tad ļoti īpašs. Kāpēc tāda izvēle? Tādu lēmumu taču neizdara pēdējā brīdī?

Anna – Man jau pamatskolā ļoti patika bioloģija un pēc pirmā kursa RDMV zināju, ka mana nākotne nebūs saistīta ar mākslu. Bet man patīk, ka tas, ko esmu iesākusi, arī pabeidzu. Doma, ka varētu pārtrauks mācības RDMV un  atgriezties savā mazpilsētā. mācīties kaut ko neinteresantu, nešķita vilinoša. Tāpēc izdomāju, ka varu šeit attīstīt savus hobijus – zīmēšanu un gleznošanu. Kļūt par vecmāti, šķiet, izlēmu, kad biju 3.kursā. Doma, ka varēšu strādāt ar sievietēm, iepazīt dažādus cilvēkus, mani vilināja. Lai arī man ģimenē nav neviena mediķa. Es sevi iztēlojos ilgtermiņā šajā profesijā.

Guntars – Produktu dizains mūsu skolā ir salīdzinoši jauna nodaļa, vēl nav bijis pat pirmais izlaidums. Daudziem audzēkņiem ir jautājumi par savu nākotni, darba iespējām. Kāda vide šajā nodaļā ir Mākslas akadēmijā?

Holgers – Mēs varam izmantot dažādus materiālus, piemēram, printējot plastmasu, arī darbs ar koku. Mums ir veidošanas uzdevumi, būs arī metālapstrādes pamati. Es izvēlējos šo nodaļu, jo biju kontaktējies ar dažiem puišiem no RDMV, kas mūsu skolā bija mācījušies Koka un  Metāla dizaina nodaļās, bet iestājās akadēmijā tieši Produktu dizaina nodaļā. Teica, ka tas ir samērā loģisks turpinājums iesāktajam.

Aigars – Man vispār pirmais iespaids par LMA bija tad, kad sāku apmeklēt skates. Sākotnēji domāju par Vides dizaina nodaļu, kādu brīdi sliecos arī par labu RTU Arhitektūras fakultātei, taču biedēja fizika. Visu apsverot, tomēr izvēlējos LMA.

Holgers – Piebildīšu, ka Aigars pēc iestājeksāmenu rezultātiem bija pirmais, bet es otrais. Uz eksāmeniem atnāca kādi padsmit, un iestājāmies astoņi.

Aigars – Nebija grūti iestāties (smejas). Mums bija eksāmeni zīmēšana, 2D un 3D kompozīcija, portfolio prezentēšana un intervija.

Guntars – Estere, kamēr bija Tavs audzinātājs, Tu man nedevi nekādu zīmi, ka domā iet uz scenogrāfiem?...

Estere – Jā, bet jāsaka, ka es jau stājos RDMV ar domu, ka iešu uz scenogrāfiem. Un vēl, ka, pabeidzot scenogrāfus,  es iešu studēt arī teātra režiju. Kad uzzināju, ka teātra režisorus Kultūras akadēmija uzņem jau šogad, ar mani notika kaut kas līdzīgs krīzei. Man palika bail no tā, ka ir jāizdara izvēle. Pārdomāju visu: varbūt stāties Keramikas nodaļā vai kļūt par gleznotāju? Bet, jāsaka, palīdzēja draugi. Vienkārši pasakot – tu esi scenogrāfe. Un esmu pārliecināta, ka scenogrāfs un režisors – tas ir kā tāds loģisks tandēms. Manā gadījumā es vēlos būt šis kopums pati ar sevi.

Guntars – Anna, kā Tu domā, Tavas zināšanas mākslā Tev var palīdzēt kaut kādā mērā jaunajās studijās?

Anna – Jau esmu pamanījusi, ka ļoti noder! Piemēram, rasēšana. Kas nav mazsvarīgi, tad arī pašreiz, kamēr studēju, tad varu piepelnīties ar to, ka klientiem uztaisu apsveikuma kartītes, kreklu dizainus un līdzīgus produktus.

Guntars – Jāsaka, ka nevienā no manām intervijām, kas ir bijušas ar RDMV saistītiem cilvēkiem, es nevaru nepajautāt par jūsu pieredzi šajā skolā un, galvenais, cik ir noderīgas zināšanas, kas šeit iegūtas?

Holgers – Sāksim ar to, ka neesmu rīdzinieks, esmu no Daugavpils. Studēšana RDMV man vispār jau bija jauna pieredze, kaut vai tas, ka sāku dzīvot “kojās”. Es iemācījos zināmu patstāvību. Nu kā...Es domāju, ka mēs visi iemācījāmies ļoti daudz: prakse darbnīcās, dizaina izpratne kā tāda. Ļoti daudz.

Aigars – Tāds dziļš jautājums...Esmu no Salaspils un pirms RDMV es pilnīgi neinteresējos par mākslu. Mums skolā vienīgi bija mājturība. Zīmēšanā pietika ar cilvēciņa un kociņa attēlošana – atzīme bija rokā. Bet es apmeklēju sagatavošanas kursus, likās grūti un šausmīgi, īpaši gleznošana...

Holgers – Aigars mums vispār ir gleznotājs, viņš ir meistars!

Aigars – Paldies! Bet es tobrīd interesējos arī par galdniecību. Neatceros, kurš tas bija, kas man ieteica RDMV Koka dizaina nodaļu.

Holgers – Es domāju, ka mums ļoti paveicās ar nodaļas vadītāju Jāni Mercu. Viņš pats ir izcils dizainers un labi māca. Arī Mortukāns, ar kuru, kā dzirdējām, atkal sastapsimies Mākslas akadēmijā. Jā, mēs pabeidzām pieci puiši Koka dizaina nodaļu un visi iestājāmies akadēmijā! Tikai Roberts uzreiz pārgāja uz RTU. Bet sajūta ir tāda, ka mēs akadēmijā darbojamies, jau labi “ieskrējušies”. Mums tagad pirmais uzdevums ir uztaisīt koka tabureti. Ar RDMV iegūtajām prasmēm tas nesagādā nu ne mazākās problēmas.

Estere – Iespējams, ka tas, ko teikšu es, būs nedaudz jācenzē! (smejas) Pirms četriem gadiem es tiku gan “rožos”, gan RDMV un tā man bija tāda pirmā lielā izvēle dzīvē. Kaut kā man “iespēra zibens” un es atnācu uz RDMV, Formas dizainu, neko par to nezinot! Tāds jautrs stāsts: es atteicos no savas vietas “rožos”, kuru piedāvāja manai kursabiedrenei Laurai Bukovskai, kura arī no tās atteicās un tā mēs satikāmies Formas dizaina nodaļā. Protams, šie četri gadi ir bijuši lielās pārdomās, vai izvēle ir pareiza un...sapratu, ka dizains nav mans. Bet varu teikt, ka viss tas pārdomu ceļš, šaubas... Tas arī ir bijis ieguvums! Kā arī prakstiskās iemaņas šajā nodaļā un – pavisam noteikti – kaut kas tāds, ko es nebūtu iemācījusies “rožos”. Jā, varbūt ja būtu mācījusies mūsu mūžam konkurējošajā skolā, es būtu labāk gleznojusi. Bet tagad es varu tikai konstatēt, ka vienalga, kāds ir bijis tas ceļš, esmu tur, kur man bija jābūt.

Guntars – Bet no mūsu skolas arī daudzi kļūst par gleznotājiem, turpina studijas Mākslas akadēmijā.

Estere – Jā, protams. Bet, ja es ienāku akadēmijas zīmēšanas stundā un man jāveido cilvēka akts, ko es dzīvē neesmu darījusi, tas nav īsti komfortabli.

Guntars – Vai varat visi kaut ko pakomentēt par man personīgi bieži dzirdētu apgalvojumu no audzēkņiem, ka RDMV ir milzīga slodze un tā ir ļoti “grūta skola”.

Holgers – Nu, nē, tā tas nav. Īpaši jau ceturtajā kursā. Grūtības varbūt sagādā skates un gatavošanās tām. Mēs nebijām vienaldzīgi. Kas attiecas uz kādu ideju, tad to var arī ilgāk izauklēt, nevis intensīvi strādāt pirms skatēm.

Anna – Es neteiktu, ka bija grūti. Drīzāk jācīnās ar sevi, kā rast iedvesmu. Bet tad, kad “uzķer” to, ko grib skolotāji, var ar visu tikt galā.

Guntars – Man problēma vai īpatnība ir tā, ka es jūs vienmēr salīdzinu ar mūziķiem, jo man tā ir pirmā profesija. Mums nav tādu pēdējo “trīs nakšu sindroma”. Tas vienkārši nestrādā, jo ir kā sportā: ar lielu slodzi var pārspēlēt roku un tā joprojām. Bet varbūt māksliniekiem nemaz nevajag šo regulāro darbu un ir šī “saraušanas” sistēma? Nav nekādas problēmas? Kas ir šis fenomens? Var man kāds to izskaidros? 

Estere – Man personīgi grūti bija menedžēt savu laiku, jā, esmu bijis “pēdējā brīža cilvēks”. Nezinu...Tagad, esot akadēmijā, esmu ar mieru atteikties no darba, lai vairāk sevi veltītu studijām. Nu lasu tagad es Blaumaņa “Indrānus”! Mana atbilde varētu būt tā, ka es pašreiz daru to, kas mani interesē, tāpēc ir arī regulārs darbs. Bet par to “pēdējo mirkli”... Mums ir ilgāks meklēšanas process. Varbūt.

Anna – Es darīju visu laikā, tāpēc laikam nebiju īsta māksliniece (smejas). Es arī vairs nejūtos māksliniece, tas paliks mans hobijs.

Aigars – Biežāk ir tā, ka pazūd motivācija. Bet es neteiktu, ka tas ir darbs, kas notiek kampaņveidīgi. Kaut kāda regularitāte tur tomēr ir.

Holgers – Es īsti nevaru komentēt...tas tā vienkārši ir. Es, piemēram, darbojos arī ārpus skolas uzdotajiem darbiem. Piemēram, uztaisīju kokli un ģitāru no metāla!

Guntars – Kā tā skan?...

Holgers – Man likās neinteresanti taisīt kokli no koka, jo tā dara visi. Es pats viņu spēlēju. Man ir desmit stīgu kokle.

Guntars – Mani kā pedagogu, kas māca mākslas vēsturi un kultūru, vienmēr ir nodarbinājis jautājums jeb terminu salikums “mākslinieks un intelektuālis”. Tie ir saistīti vai var būt absolūti atsevišķi viens no otra? Kādas ir jūsu domas? Es, personīgi, esmu sastapies ar, šķiet, abiem tipāžiem.

Estere – Es priecājos, ka manā mākslas vēstures eksāmenā nebija “dramatisku” kļūdu. Ja runājam par mākslas vēsturi, jā, es atpazīstu stilus, bet man grūti atcerēties personālijas. Man bija jau priekšzināšanas no bērnu mākslas skolas. Es domāju, ka māksliniekam šīs zināšanas tomēr ir pamats, lai veidotu ko savu. Dažreiz skolā mākslas vēstures stundās man trūka sasaistes ar notiekošo mūsdienās. Bet jā. Ir māksliniekam jāprot strādāt ar informāciju, vismaz zināt, kur ko meklēt.

Holgers – Agrāk man likās, ka mākslas vēstures pārvaldīšana nav īsti vajadzīga, tas nāca ar laiku. Man būtu gribējies vairāk mācīties kaut ko saistībā ar dizainu. Eksāmenā gan bija satraucies, taču nebija tik traki.

Aigars – Man gan ar šo priekšmetu gāja sliktāk, bet es arī piekrītu tam, ka ir minimums, kas ir jāpārzina – tad tie vismaz ir stili.

Guntars – Vēl, ja atgriežamies pie mākslinieku un mūziķu salīdzināšanas, tad ir kāds aspekts, kur nu jūs noteikti esat priekšā. Es nebeidzu brīnīties un priecāties par daudzu mūsu audzēkņu stilu, apģērbu un aksesuāru izvēli. Kā tas notiek? Ļoti piedomājot?

Holgers – Nezinu gan. Bieži vien izeju no mājas, vispār nedomājot par to, ko ģērbšu mugurā.

Guntars – Kā ir ar laiku ārpus studijām?

Holgers – Ir mazas “haltūriņas”, lai sevi finansiāli uzturētu. Bet jā, māksla ietver mani visu laiku. Mani vecāki ir mākslinieki. Tētis scenogrāfs, bet mamma keramiķe. Mājās mums ir liela darbnīca, kur varu izpausties arī es.
(pēkšņi saruna novirzās par Holgera dzimto pilsētu Daugavpili, kas šeit netiks atstāstīta, jo izkrīt no konteksta un būtu iederīga citai publikācijai)

Estere – Ik pa laikam mēģinu kādu bildi uzgleznot un pārdot. Taču vairāk koncentrējos uz studijām, cenšos ļoti daudz apmeklēt izrādes, jo tas man ir ļoti vajadzīgs. Jā, būs “jāsavelk ciešāk josta”, bet tas ir to vērts, jo, kā jau teicu, esmu tur, kur tik ļoti vēlējos būt, tāpēc gribu visu laiku veltīt studijām.

Anna – Darbojos nedaudz digitālajā vidē, uztaisu kādu atklātnīti, tā ka iemaņas vēl turās. Kad lekcijās ir jāzīmē kuņģis šķērsgriezumā vai kāds cits orgāns, tad šīs manas prasmes izsauc izbrīnu kursabiedros.

Aigars – Pašreiz man mākslas izpausmes noris salīdzinoši retāk. Dažreiz ar tēti taisu mēbeles klientiem.

Guntars  – Un kā ar sadzīvi un tās rūpēm?

Estere – Dzīvoju Rīgā, centrā.

Anna – Uz studijām braucu katru dienu no Ogres.

Holgers – Arī īrēju dzīvokli Rīgā. Faktiski cenšos neizmantot vecāku naudu, uzturu sevi pats. Jau RDMV laikā strādāju Nacionālās operas garderobē. Izcils laiks, lai mācītos, kamēr noris garu garā operas izrāde.

Aigars – Dzīvoju Salaspilī ar vecākiem.

Guntars – Parasti prasu, lai mani intervējamie kaut ko pateiktu tiem, kas arī pašreiz ir pārdomās un, iespējams, nezina, kur grib studēt. Vai vienkārši grib atpūsties. Ir kādi ieteikumi?

Estere – Ja runājam par scenogrāfu nodaļu, tad iesaku trenēt asprātību! Neaiziet uz klišejām un banalitātēm. Būt drosmīgiem! Mēs, piemēram, iestājeksāmenos, kur bija jātaisa Dziesmu svētku plakāts, dabūjām aizrādījumu par klišejiskumu un bailēm paskatīties uz lietām no cita skatpunkta. Tie darbi bija nekādi...

Aigars – Vajag mācīties plaši skatīties! Uz visu! Kā jūtam, redzam. Jāzina arī tehniskās lietas, bet to var iemācīties laika gaitā.

Holgers – RDMV sagatavo labi, tas ir jāatzīst. Diezgan smieklīgi bija zīmēšanas iestājeksāmenā paskatīties konkurentu prasmes. Mums bija skolotājs Gabranovs, pie viņa nebija iespējams ierasties uz stundu bez zīmuļa vai dzēšgumijas. RDMV absolventiem noteikti nav jābaidās no eksāmeniem. Man pat nebija citi varianti padomā.

Aigars – Arī man akadēmija bija vienīgais variants.

Estere – Es rezultātus gan gaidīju ar trīcošu sirdi! Man bija izdomāti rezerves varianti. Un, jāsaka, ka mēs visi scenogrāfos tikām nu ne ar gluži izciliem rezultātiem. Nebija ne viena 9 vai 10...Lai nu kā, kursā mēs esam piecas no RDMV.

Guntars – Bet tie, kas tomēr nolemj dodies prom no mākslas. Kā jums tas šķiet? Gadiem ieguldīts darbs. Anna, laikam jau jautājums Tev.

Anna – Ja jūt, tad tas ir jādara. Un jāsaprot, ka kādai citai izvēlētai profesijai RDMV, iespējams, nevar sniegt vajadzīgās zināšanas. Pašam par to ir jādomā. Es tā darīju, ņēmu papildkursus matemātikā un bioloģijā. Man pat skolotāji atļāva kavēt stundu beigas, lai skrietu uz šiem kursiem.

Guntars – Varat nedaudz pasapņot? Ir pagājuši kādi 5 – 10 gadi...Kur sevi redzat?

Anna – Pēc universitātes absolvēšanas vēlos pārcelties uz Liepāju. Gribu tur strādāt, atvērt privātpraksi.

Holgers – Vēlētos studēt maģistrantūrā ārzemēs. Iespējams, strādāt kādā dizaina studijā.

Aigars –  Perfektais variants būtu kļūt par grafisko dizaineri, bet tad jau redzēs. Varbūt vēlāk arī atvērt privātpraksi.

Guntars – Estere, Tev īpašs jautājums. Kādu izrādi un kurā teātrī gribi to iestudēt?

Estere – (smejas) Domāju, ka pēc pieciem gadiem man jau būs plašāks redzējums. Dzirdēju, ka Grāfiens grib savu teātri veidot, varbūt pie viņa? Bet teātra vide ir tik sāpīga tēma...

Guntars – Jaunieši, paldies jums par šo vakaru! Režisors Mihails Gruzdovs kādreiz vienā no apsveikuma runām saviem studentiem esot teicis: “mākslā viss jau ir bijis, tikai tevis vēl tur nav!” Lai izdodas “ierakstīt” savu vārdu gan mākslā, gan ar to nesaistītā profesijā!

Foto: Guntars Gritāns

Intervijas autors: Guntars Gritāns

Reklāmkarogs: Kristīne Markus