16.01.2024.
SAULES MEKLĒTĀJI RUDENĪ JEB RDMV AUDZĒKŅU CEĻOJUMS UZ SICĪLIJU
Sicīliju nereti mēdz saukt par saules zemi, jo, tiešām, tās tur netrūkst. Saule bija nemainigi klātesoša arī mūsu ceļojuma laikā. Zeme, kura, protams, ir Itālijas republikas daļa, tās lielākā sala, un tomēr tajā pašā laikā tik suverēna un savdabīga, ka nereti šķita, ka esam jau ārpus Eiropas robežām. Arī paši sicīlieši sarunās bieži uzsver savu unikalitāti un to, ka ir kaut kas vairāk par “parastajiem itāļiem”. Viņu zemes vēsture glabā liecības (pirmkārt jau redzamās) par grieķu un romiešu, arābu un spāņu, kā arī normāņu un modernās Itālijas laikiem. Tas viss ir savijies vienotā veselumā un rada unikālo, neatkārtojamo sicīliešu “dzīves garšu”, “dolce vita” (saldā dzīve – itāliski). Un arī reālā garšas izjūta te tiek apmierināta uz to labāko, jo, kā saka sicīlieši, virtuve viņiem ir vislabākā Itālijā (laikam jau arī pasaulē, bet par to nu mums katram var būt savs viedoklis). Sicīliešu nesteidzīgais dzīves ritms kopā ar ļoti aktīviem žestiem un man dažbrīd nesaprotamu dialektu bija tā vide, kur savu dolce vita aizbrauca pagājušā gada novembrī baudīt RDMV 4.kursa audzēkņi. Tas bija jau trešais skolas organizētais ārzemju ceļojums divu gadu laikā, un patiess prieks, ka vairāki no skolas audzēkņiem ir piedalījušies pilnīgi visos: Romā, Parīzē un tagad Sicīlijā, kur apskatījām Palermo, Katānijas un Agridžento pilsētas.
Nenoliedzami, ka katrs mūsu skolas audzināmo ceļojums ir daļa no mācību procesa, jo tā ir iespēja praksē un realitātē labāk iepazīt to, kas tiek apgūts mākslas un kultūras vēstures stundās. Un, lai arī vairums mūsdienu jaunieši ceļo bieži ar savām ģimenēm un individuāli, tomēr to kopības un draudzības izjūtu var notvert šādos īpašos skolasbiedru ceļojumos. Nedaudz aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāsaka, ka šajā reizē nereti ieskanējās arī “minorīga” noskaņa, jo tas taču noteikti ir pēdējais ceļojums šādā sastāvā. Nākotnē ieskatīties nevar, taču vienalga – būs tā vai nē – arī Sicīlijas izzināšana izdevās lieliski, jo šie jaunieši spēj un prot ieraudzīt būtisko, pievērst uzmanību detaļām, jūsmot par kārtējo skaisto baznīcu, bet vakarā novērtēt garšīgas vakariņas ar vīna glāzi. Un, ja runājam par pēdējo, tad arī šeit jāsaka, ka var atsaukties uz slaveno teicienu angļu valodā, lai raksturotu 20. gadsimta otrās puses mākslas norises: “less is more” (mazāk ir vairāk – angliski). Patīkami priecēja jauniešu, kuri visi jau ir pilngadīgi, attieksme vienam pret otru un uzvedības kultūra.
Savu ceļojumu iesākām ar Sicīlijas galvaspilsētu Palermo un ar to arī noslēdzām. Palermo, Katānija, Agridžento ar savu slaveno Tempļu ieleju un atkal Palermo – tāds bija mūsu maršruts. Lai arī jebkurš paviršais ceļvedis par Palermo kā pirmo minēs faktu, ka tā ir itāļu mafijas dzimtene, tas nekādā mērā neietekmē ceļotājus. Arī mūsu izpētes lokā bija baznīcas, pieminekļi, arhitektūra un laba virtuve. Palermo apskatei bija pirmais vakars, kad ieradāmies, jo nākošajā dienā ar vilcienu devāmies uz Katāniju. Jāsaka, ka šoreiz tas bija pārsteigums man: Sicīlijas transporta precizitāte. Varu teikt no personīgās pieredzes (un tas attiecas gan uz dienviditāļiem, gan transporta kustības sarakstu), ka tas ir jēdziens, kas mainās pa laika joslām. Ja milānietis saka: “tiekamies plkst. 12.00”, tas nozīmē, ka tā arī būs, ja šī paša frāze atskan no romieša, tad tas nozīme, ka “realitātē tiekamies plkst. 13.00”, savukārt neapolietis un sicīlietis vienkārši pateiks: “šodien tiekamies”! Pārējais jau ir jūsu fantāzija un fortūnas labvēlība. Tātad – visa ceļojuma laikā brīnišķīgi pārvietojāmies no vietas uz vietu gan ar vilcienu, gan ar autobusu.
Katānija lepojas ar to, ka joprojām aktīvais vulkāns Etna ir tās vērtība, kas kā magnēts pievelk tūristus. Vulkāna pelni ir arī auglīgs mēslojums, bet no tā lavas darina interesantas rotaslietas un suvenīrus. Tieši pēdējos mūsu skolas audzēkņi kā savas jomas topošie profesionāļi prata novērtēt! Gredzenus, kulonus un sprādzes no šī materiāla redzēju daudziem. Arī pilsētas galvenā laukuma centrā ir novietots no lavas veidots zilonis, kas ir arī pilsētas simbols. Tur pat blakus ir Doma baznīca, vēl nedaudz uz priekšu – Vinčenco Bellīni vārdā nosauktais teātris. Pilsētnieki pamatoti lepojas ar faktu, ka šis izcilais komponists ir viņu novadnieks. Apskatījām arī grieķu amfiteātri un pilsētas tirgu. Nākošajā diena pēc Katānijas sekoja Agridžento Tempļu ielejas apskate. Vispār zināms fakts, ka no visa plašā grieķu arhitektūras mantojuma, tieši Dienviditālijā tempļi ir saglabājušies vislabāk. Konkordijas un Hēras tempļi, simtiem gadus veci olīvkoki...tās ir tēmas, kas studētas jau 1. kursa programmā, taču šķietami tik sen apgūtās zināšanas nekur jau nepazūd. Jaunieši bez problēmām varēja analizēt gan tempļa sastāvdaļas, gan novērtēt kārtējo “attēlu testu” klātienē. Laikam tieši Tempļu ieleja bija tas augstākais emocionālais punkts mūsu ceļojumā. Tempļi, kad tos cēla, bija domāti dieviem, nevis cilvēkiem. Pēdējie tos varēja apbrīnot tikai no ārpuses, ieeja bija paradzēta vienīgi kulta kalpotājiem. Un, iespējams, tas arī bija un ir pareizi. Kaut kāda vārdos nepasākama pietāte jaušama, kad uzlūkojam šos grieķu ģeniālos veikumus. Sicīlijas tempļiem raksturīga smilšu nokrāsa, atšķirība no Grieķijas analogiem. Lai gan: gan vieni, gan otri sākotnēji bija polihromi. Kolektīvās un solo bildes pie šiem šedevriem tika uzņemtas neskaitāmos daudzumos. Pēc Tempļu ielejas apskates ar taksi (sešu cilvēku ietilpība, bet braucām 10, lēnām kļuvām par itāļiem) devāmies uz pilsētas centru, lai arī šeit nobaudītu tradicionālo virtuvi. Vakarā atgriezāmies Palermo.
Ja maršrutā ir Palermo, tad obligāti programmā jāiekļauj turpat netālu (8 km) esošā Monreāle ar savu izcilo katedrāli, kuras interjeru veido neskaitāmas bizantiešu mozaīkas. Priecēja arī tas, ka vairākos objektos mūsu audzēkņiem kā mākslas nozares studentiem ieeja bija par brīvu. Un, lai arī bijām aizmirsuši paņemt līdzi apliecības, kas pierāda šo faktu, laikam jau kā komplimetu jāuztver katedrāles darbinieka frāze: “kāda apliecība? Paskaties, kā viņi saģērbušies un kāds viņiem stils! Vai te kādas šaubas par skolu?” Katedrāle un klosterdārzs ar neskaitāmajiem romāniskajiem kapiteļiem, suvenīru bodes un tad jau atpakaļ uz Palermo un “pēdējām vakariņām”. Toreiz, atceros, visi pasūtīja picu.
Šī apraksta mērķis pavisam noteikti nebija detalizēts izklāsts par katru redzēto objektu un restorānu, kur bijām. Kā teica dziesminiece Austra Pumpure par saviem koncertiem: “nekad jau nesanāk tā kā gribēji, jo...sanāk vēl labāk!” To pašu var arī teikt par RDMV ceļojumiem. Improvizācijas moments ir klātesošs un, ja arī kādreiz gadījās kāda problēmiņa (un tādiem faktiem noteikti nav jābūt publicētiem), svarīgi ir tas, ka šie jaunieši ir spējīgi tās risināt. Tā, kā to dara kulturāls cilvēks. Un, ja vēlreiz atgriežamies pie jau minētās “minora nokrāsas”, tad arī es šoreiz atļaušu – lai arī pavisam nedaudz – mazu brītiņu emocijām. Tāda skumju klātesamība ir arī man, jo šādā sastāvā – skolotājs un audzēkņi – droši vien vairs kopā neceļosim. Audzēkņiem studijas ir fināla taisnē un visa enerģija tiks ieguldīta, lai radītu savus diplomdarbus. Ticu, ka tie būs profesionāli izstrādāti un ar radošu dzirkstelīti. Iespējams, ka arī ceļojumos gūtās emocijas rezultēsies praktiskajā darbībā. Un mans lielais paldies ir ne jau tikai maniem līdzbraucējiem, bet visam 4. kursam kopumā, jo ar viņu ienākšanu manā dzīvē notika būtiskas izmaiņas un...lielāka ticība sev. Bet par to “pēdējo reizi”? Varbūt atkal jāpiesauc dziesminieces Pumpures frāze, ka neko mēs nevaram izdomāt līdz galam? Varbūt mēs visi atkal brauksim tuvākas un tālākas zemes lūkoties jau kā kolēģi un vienkārši draugi. Dzejnieks Viks savukārt vienā no saviem dzejoļiem pasaka tā – pavisam vienkārši: “Balti kuģi zilas jūras meklē, zilas jūras baltus kuģus meklē...”. Viens pie otra nonāk un satiekas. Un mēs noteikti satiksimies, draugi! Alla prossima! (līdz nākošajai reizei – itāliski)
Guntars Gritāns
P.S. Par nākošajiem ceļojumiem jau runā 3. kursa audzināmie, jo tas esot “skolas oficiālais pienākums turpināt tradīcijas”un viņu reize ir pienākusi!