Izstāde Baltijas Ozoli

10.09.2018.

 

Acīmredzami neredzamais

Doma laukumā mākslas muzejā "Rīgas Birža" līdz pat 30. novembrim ir skatāma pavisam neparasta izstāde "Baltijas Ozoli". Tās "dīvainība" izpaužas faktā, ka izstādes nosaukumā pieteiktie ozoli tur gandrīz nemaz neparādās. Pilnīgi visu skatāmo mākslas krāšņumu pārstāv tikai un vienīgi 16. un 17. gadsimta holandiešu un flāmu glezniecības izlase no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijas, kas starp citu ir lielākā visā Baltijā. Te nu tagad ir apskatāmi izcili darbi, kurus gleznojuši tādi vecmeistari kā Bartolomeuss Sprangers (1546–1611), Pīters Pīterss Artsens (1540–1603), Joss de Mompērs Jaunākais (1564–1635), Daniels Sēherss (1590–1661), Esiass fan de Felde (1587–1630), Antoniss fan Deiks (1599–1641), Kristofs Jakobss fan der Lāmens (1606–1652), Kvirins Heritss fan Brēkelenkamps (1620–1668), Sālomons fan Rīsdāls (1600–1670), Jans Porselliss (1584–1632), Melhiors de Hondekuters (1636–1695), Jākobs fan Lo (1614–1670), Pīters de Moleins (1595–1661) un Adriāns fan de Fenne (1589–1662).

 

Kristofs Jākobss van der Lāmens "Pazudušais dēls" (17.gs.) / Foto: http://hoogsteder.com/paintings/the-prodigal-son/

 

Kārtīgiem muzeju staigātājiem tie jau daļēji pazīstami no agrākām apskatēm pastāvīgajā ekspozīcijā. Tālab šajā tekstā atstāsim malā visu šo flāmu un holandiešu klasiku, bet pievērsīsimies neziņas miglā tītajam kokam un visgalvenajam - Baltijas ozoliem. Tos mākslas veidolā še patiesi neredzēsim, jo neviens pats Baltijas ozols nekādos laikos nav attēlots nedz flāmu, nedz arī holandiešu gleznās. Ir tikai jāapmierinās ar apziņu, ka tie ozoli tur tomēr ir klātesoši  pilnā savas misijas varenībā. Un no skatītāja tos šķir tikai daži milimetri lakas, eļļas krāsas un gleznojuma grunts. Cēlais Baltijas dižkoks še jau gadsimtiem ilgi kalpo kā stingrs un uzticams gleznas pamats. Ekspozīcijas sienā izveidots "logs", lai caur tā atveri publika varētu pavērot kādas gleznas aizmuguri un ar savām acīm pārliecināties – tur patiesi ierastā audekla vietā vīd skaisti nomelnējis ozolkoka panelis. Šķiet, lai mazinātu zināmu "feika" efektu, rīkotāji izstādes zālē tomēr izlikuši apskatei arī īstus mūsdienu ozola baļķu nogriežņus un kaudzīti ar svaigiem ozolkoka dēļiem, lai tak tas skatītājs palūko arī mākslas nepiesegtu, pliku materiālu – pašu Baltijas ozolu. Ka tas patiesi nāk no Baltijas mums gan ir tikai jānotic zinātnieku tekstiem, kas atklāj koku izaugsmes reģiona noteikšanas metodesl, tagad tās vēl tiek pastiprinātas ar vēl nekļūdīgākiem ozolu DNS pētījumiem. Atziņas ir apstiprinātas kopīgos internacionālos atklājumos, kas mums rada zināmu pārsteigumu un respektu. Un dažbrīd tas kādam pat rosina piepūst nacionālas lepnības vaigus. Jau Latvijas valsts simtgades kontekstos pavīd valstiskas pašapziņas frāzes, kaut neviens tā īsti nevarētu paskaidrot, kāds sakars tam tieši ar Latvijas valsti vai tautu. Patriotiskais uzputojums še bez kāda pamata, jo runa ir par daudz plašāku ģeogrāfisku reģionu no Kolkas līdz Dancigai, kur ar kaut ko lepoties var tikai un vienīgi māte daba. Tāpat kā nafta nav nekāds arābu vai krievu nopelns...ja nu vienīgi - prasmē izmantot dabas doto.

Koks mākslas kalpībā kopš sendienām

Koks gleznām par pamatni godam kalpojis jau gadu tūkstošus un joprojām var kalpot līdzās lielam skaitam visdažādāko citu materiālu: kaļķa apmetums, ziloņkauls, perlamutrs, akmens, stikls, metāli, linolejs, pergaments, āda, finieris, kartons, papīrs, papjēmašē utt. Taču līdzās fresku gleznojumiem, visizplatītākā tomēr bijusi gleznošana tieši uz koka. Te nu vienmēr bijusi vērienīga koka sugu un šķirņu izvēle: ciedrs, pīnija, liepa, riekstkoks, citronkoks, dižskābardis, palisandrs, papele, priede, egle, bumbieris, ciprese utt., utt. Tostarp un arī galvenokārt  ļoti iecienītais pamatmateriāls ozols.

Ir saglabājušies pat daži 6. gs. p.m.ē. Senajā Grieķijā veikti gleznojumi uz koka. Vai arī atcerēsimies slavenos Faijumas portretus – 1.  4. gs. enkaustikas (gleznošana ar karsētā vaskā iejauktu krāsvielu) gleznojumus uz Senās Ēģiptes (Romas Impērijas province) kapu laukos rastiem zārku vākiem.

 

Viens no Faijumas mūmiju portretiem. Nezināms autors "Jūlija Domna, Septimiuss Severuss, Geta un Karakalla" (209 – 211) / Foto: Jona Lendering

 

Vai arī pieminēsim visu glezniecības vēsturi sākot no Bizantijas mākslas līdz katoļu svētbilžu un pareizticīgo ikonu tradīcijai, kas ir aktuāla joprojām. Lielais koka paneļu apgleznošanas laikmets uzplauka 13.  14. gs. Itālijā. Tā visnotaļ bija reliģiska māksla, kas izpaudās neskaitāmos altārgleznojumos. Jāpiezīmē, ka koka altāru paneļi daudzkārt tika apgleznoti no abām pusēm.

Savukārt gluži laicīgas ainas uz koka gleznoja jau agrīnie nīderlandieši (piemēram, Jans van Eiks savos portretos). Vairojoties labklājībai un laicīguma kultūrai parādījās arī koka mēbeļu un sadzīves priekšmetu apgleznošana. Pīters Pauls Rubenss un citi meistari nereti deva priekšroku koka pamatnei, jo tās statiskā stingrība (koka pamatne no gleznotāja pieskārieniem nedreb atšķirībā no audekla) ļāva panākt gleznošanas norisē ļoti lielu precizitāti atainojuma detaļās. Daži viņa vērienīgie paneļi 4 m (!) dimensijās tika izgatavoti pat no 17 atsevišķām koka daļām, tomēr citi Zelta laikmeta holandieši, ieskaitot Rembrantu, savos žanru gleznojumos lielākoties izvēlējās daudz mazāka izmēra koka pamatnes.

Baltijas zelta vērtība

Tieši šī perioda un reģiona darbi vērojami arī izstādē "Baltijas ozoli". Ziemeļu skolas gleznotājiem vietējas izcelsmes ozoli bija visiecienītākie, tāpat kā tie, no Baltijas jūras dienvidaustrumu piekrastes, kas tagad attiecas uz tagadējo Ziemeļpoliju jeb bijušajām prūšu zemēm, Lietuvu un Kurzemi. Jāuzsver, ka Kurzemes hercogistes laikā, 17. gs., tieši no vietējiem un Palangas ozoliem Ventspils būvētavā tapa vareni buru kuģi ar kuriem mūsējie kaldināja savu vēsturiski slaveno koloniālo "impēriju"  Gambiju un Tobago. Nepieciešamība pēc šiem augstās kvalitātes ozoliem bija milzīga gan Nīderlandē, gan Anglijā, gan vācu zemēs. Apmēram 4000 pilna auguma ozolu vajadzēja tikai viena vidusmēra tirdzniecības kuģa uzbūvēšanai un tūkstošiem aizgāja mucu darināšanā. Salīdzinot ar to glezniecības (un tādējādi arī kultūras) attīstībai nepieciešamie resursi bija tīrais nieks. Ozolkoka materiālu piegādi no Baltijas zemēm uz Rietumeiropu nodrošināja plaši izvērstie hanzeātiskās tirdzniecības sakari.

 

Jans van Eiks "Vīrieša portrets (pašportrets?)" (1433) / Foto: http://www.wikipedia.org

 

Disciplīna  mūžības ķīla

Gan lieliski saglabājušies darbi tieši izstādē "Baltijas ozoli", gan kopumā visa Ziemeļu skolas un Rietumeiropas glezniecības pieredze darbā uz ozolkoka pamatnēm liecina par īpaši stingro tehnoloģisko disciplīnu. Tā, piemēram, Flandrijā gleznu koka pamatņu sagatavošana bija valsts monopols un izmantot privātu kaktu meistaru pakalpojumus māksliniekiem bija strikti aizliegts. Jo māksla ir uz mūžību vērsta vērtība. Un arī Parīzes gleznotāju 1391. gada statūtos rakstīts: "Nevienam svētbilžu gleznotājam, kā arī jebkuram citam gleznotājam nav tiesības ķerties pie jebkādas gleznošanas uz koka, lai jebkādai šķirnei tas arī piederētu un lai jebkādā veidā notiktu darbs, iekams koks nav kārtīgi un pareizi izžāvēts un meistaru novērtēts." Visās glezniecības skolās priekšroka tika dota tieši vietējo vai tuvāko reģionu koku šķirnēm. Koka pamatņu deformācijas riskus vairoja mitruma uzsūkšanas nevienmērīgās iespējas, jo tās bija daudz mazākas pamatnes apgleznotajā pusē. Tālab spriegumu līdzsvarošanai paneļu aizmugures nereti stiprināja ar koka šķērsribām.

Audekla progress

Taču līdz ar 18. gs. gleznošana uz koka pamatnes Rietumeiropā, ar retiem izņēmumiem, izsīka gandrīz pilnībā. Šo principu palēnām "piebeidza" audekls. Jo koka pamatnēm bija savi nelāgi niķi un neērtības: lielais svars un problēmas ar pārvietošanu; ilgstoša un sarežģīta gatavošana (žāvēšana, gruntēšana, utt.) pirms gatavības gleznošanai. Šis process būtiski sadārdzināja mākslas darbu. Koks bija jūtīgs uz mitrumu, kas nereti noveda pie gleznu pamatņu deformācijām – plaisāšanas, izliekumiem. Audekla izmantošana gleznu pamatnēs visas šīs problēmas atrisināja, tālab tagad mūsdienu vidēji izglītotam cilvēkam gleznotā māksla apziņā parasti saistās ar koka rāmi, uz kura uzvilkts stingrākas tekstīlijas gabals, uz kura gruntētās virsmas kāds mākslinieks ar eļļas krāsām iedzīvinājis savu realitātes vīziju vai ideju un fantāziju pasauli. Gleznošana sākotnēji uz kaņepes (lat.  cannabis) audekla pamata dzima tikai "aizvakar": 15.  16. gs., jo līdz šī paņēmiena atklāsmei un prakses izvērsumam, kā jau atzīmējām, dominēja galvenokārt koka pamatnes. Audekliem sākotnēji pievērsās Renesanses laikā tikai Ziemeļitālijā  to veicināja Venēcijas Republikas dižā tirdzniecības un kara flote ar tai piederīgo buru audeklu izgatavošanas industriju. Novitāte tikai pakāpeniski aizceļoja uz Ziemeļeiropu – arī Flandriju, Nīderlandi... Jaunā materiāla parādīšanās glezniecības tehnoloģijā nereti tiek saistīta ar kapitālistisko attiecību uzplaukumu, kas visenerģiskāk veidojās tieši Ziemeļitālijā un Nīderlandē - tur krasi vairojās tirdzniecība, naudas un preču apgrozījums. Arī māksla, kas agrāk galvenokārt bija feodāļu un baznīcas pusstacionāra, elitāra privilēģija, nu pārvērtās portatīvā precē. Mākslas patērētāju loks pletās plašumā – gan bagātā buržuāzija, gan dažviet pat turīgā zemniecība. Radās nepieciešamība pēc viegli pasūtāmas, ātri izgatavojamas, lētāk iegādājamas un uz labklājīgā pilsoņa mītni bez lielas piepūles aiznesamas gleznas. Audekls deva atbildi uz visām šīm problēmām: to varēja pat vienkārši sarullēt un bez raizēm pārvietot tālēs. Aptuveni tā veidojās mākslas "lietošanas" ērtība, kas mums ir ierasta ikdiena.

 

Andrejs Rubļovs "Svētā Trīsvienība" (1411 - 1427) / Foto: http://www.wikipedia.org

 

Lielā pārcelšanās

Audekla pamatņu izplatība un sakāpinātais entuziasms ap šī principa ērtībām rosināja jaunu un parsteidzošu "māniju": 18.  19. gs. daudzās Ziemeļeiropas galerijās un muzejos visai plaši uzsāka gleznojumu pārcelšanu no koka pamatnēm uz audekliem. Ne bez iemesla uzskatīja, ka koka pamatnes pārāk strauji bojājas un deformējas, ka tās nemitīgi apdraud kokgrauži, tāpēc modīgā gleznojumu pārnesuma procedūra tika atzīta kā ideāls risinājums. Šo jauno tehnoloģiju izstrādāja Neapoles un Kremonas meistari 1711. – 1725. gados. Tēvs un dēls Akīni (Hacquin) Parīzē šādi apstrādāja visus vārgākos Luvras šedevrus: koka pamatni smalki noēvelēja, tad rūpīgi atdalīja gleznojuma slāni un visu šo krāsas plēvi uzlīmēja uz īpaši sagatavota audekla. Vēl radikālāk rīkojās Krievijā  Sanktpēterburgas Ķeizariskajā Ermitāžā bez liekām pārdomām uz audekla pārcēla pilnīgi visus ienākošos vecmeistaru paneļgleznojumus. To pamatoja ar gleznu izcelsmi klimatiski siltajās Eiropas zemēs, kuru koka pamatnes nevarēšot pārciest 8 mēnešus ilgstošo apkures periodu un Ziemas pils sauso gaisu. Šādi Ermitāžā pārcelšanas "eksekūciju" piedzīvoja simtiem Rietumeiropā iegādāto gleznu. Nereti visai brutālā procedūra beidzās ar katastrofu, pārvietojamais krāsu oriģinālslānis saplaisāja vai pat izjuka un defektus nācās labot ar jauniem restaurācijas piegleznojumiem. Dažkārt ķīmiskās reakcijas nejaudāja "sagremot" jaunā pamatne – audekls un tikai 20.gs. vidū Krievijas muzejnieki beidzot attapās un problemātisko gleznojumu pārcelšanas praksi pilnībā izbeidza.

 

Pīters Pauls Rubenss "Krusta pacelšana" (1610–11) / Foto: Dominik Matus

 

Ozolu atklājēji

Der atcerēties, ka šī varenā muzeja kolekcija tapusi 18.  19. gs. kā prominentu baltvāciešu dāvinājumi Rīgas pilsētai vai Kurzemes provinces muzejam. Jāpiezīmē, ka tajos laikos mūsu pusē nebija nevienas mākslas galerijas. Un pirmais mākslas muzejs, tagadējais Latvijas Nacionālais Mākslas muzejs K. Valdemāra ielā, tika uzcelts tikai 1905. gadā un to apsaimniekoja baltvācieši. Pazīstamākie mākslas darbu ziedotāji, kuru dāsno pienesumu tagad redzam arī “Baltijas ozolu” ekspozīcijā, bija Nikolauss fon Himzels (1725–1764), Reinholds Filips Šīlings (1819–1888), Karls Kristofs Gross (1790–1873), Augusts Heinrihs Holanders, Frīdrihs Vilhelms Brederlo (1779–1862), Ludvigs Vilhelms Kerkoviuss (1831–1904), Dominiko de Robiāni (1795–1889), Pauls fon Tranzē-Rozeneks (1853–1928) u.c.
"Baltijas ozolu" projektā šoreiz būtiska bijusi ar mākslu tiešā veidā nesaistītu partneru līdzdalība un tos še der ar cildinājumu atsevišķi pieminēt: Latvijas Universitāte un Latvijas Valsts mežzinātnes institūts "Silava", kā arī atbalstītājus:
 Nīderlandes Karalistes vēstniecība Latvijā un Nīderlandes Mākslas vēstures institūts RKD Hāgā. Izstāde tapusi pateicoties muzeja "Rīgas Birža" ilgstošai sadarbībai ar holandiešu un flāmu kuratoru konsilu "CODART" un Nīderlandes Mākslas vēstures institūtu. 

Še atkal redzam, kā kopīgais labums vairojas nemitīgos pienesumos  nenogurstoši pa skujiņai, pa nieciņam kā skudriņām vācot kopā...

 

Raksta autors: Jānis Borgs

Attēls: Kristīne Markus